Sobiboras nāves nometne (poļu: Sobibór, vācu: SS-Sonderkommando Sobibor) bija nāves nometne Nacistiskās Vācijas okupētajā Polijā Otrajā pasaules karā. Viena no trim operācijas "Reinhards" nometnēm, kas izveidotas pēc Vanzē konferences.

Atrodas netālu no Sobiboras ciema Ļubļinas vojevodistē, kas savukārt atrodas netālu no Vlodavas. Uzcelta 1942. gada martā, darbojās no 1942. gada maija līdz 1943. gada oktobrim. Gāzes kamerās tika nogalināti ap 250 tūkstošiem ebreju, lielākoties no Polijas un PSRS. Pirmais nometnes komandants bija Francs Štangls, T4 programmas dalībnieks, viņa personāla sastāvā bija 30 SS pārstāvji. Viņiem palīdzēja 90—120 ukraiņi (bijušie karagūstekņi), kurus apmācīja vācieši jaunajiem uzdevumiem.

No 1942. gada maija līdz jūlijam uz Sobiboru tika vesti ebreji no Polijas, Vācijas un Slovākijas. Uz brīdi deportācija tika apturēta, lai remontētu dzelzceļa līnijas un paplašinātu gāzes kameras — pēc paplašināšanas tajās varēja ietilpt 1200 cilvēki. 1943. gada 14. oktobrī ap 300 ebrejiem sarīkoja sacelšanos un nogalināja vairākus SS uzraudzītājus un ukraiņu sargus. Daudzi ieslodzītie tika nogalināti sacelšanās laikā vai bēgšanas mēģinājumā. Visi, kas bija palikuši nometnē, nākamajā dienā tika nogalināti. Nacisti demontēja iekārtas un nometnes teritorijā iestādīja kokus. Tikai ap 50 Sobiboras nāves nometnē ieslodzītie pārdzīvoja karu.