Sergejs Staprāns

Pievieno šai personai bildi!

5. Cēsu kājnieku pulka leitnants. Radikāldemokrāts, sociāldemokrāts. Dēkainis.

Dzimis 1896. g. 5. nov. Dundagas pagastā, Kolkā 4 bērnu ģimenē. Tēvs - skolotājs,  Latvijas neatkarības gados bijis Talsu pamatskolas pārzinis

Beidzis Ventspils reālskolu, pēc tam studējis komercinstitūtā Maskavā.

Krievu armijā iesaukts 1916. g., iestājies Aleksandra karaskolā.

No 1917. g. marta dienējis Rezerves latviešu strēlnieku pulkā, deleģēts latviešu strēlnieku pulku deputātu padomē, kur darbojies arī izpildkomitejā.

Latvju kareivju nacionālā savienība (LKNS) - Rīgā 1917. gada 5. augustā (pēc vecā stila) pēc pulkveža Jāņa Kalniņa, 4. pulka virsnieku pārstāvju poručika Aleksandra Plensnera un 2. brigādes štāba strēlnieku pārstāvja Artura Krodera iniciatīvas nodibināta latviešu strēlnieku virsnieku apvienība, kura pamatā apvienoja latviešu virsnieku un pilsoniskās inteliģences pārstāvjus (ierindas strēlnieki tajā bija maz). Savienības mērķis bija Iskolastrela likvidēšana, demokrātiskas iekārtas izveide Baltijā (nevis Latvijā) un sakaru uzturēšana ar latviešu karavīriem krievu daļās.Lielākajā daļā latviešu strēlnieku šī organizācija atbalstu neguva, jo bija izteikti labēja. Dibināšanas sapulcē ievēlēja pagaidu Izpildu komiteju un tās prezidiju. LKNS pirmais priekšsēdis bija:

  • leitnants Eduards Ramats (dzejnieka pseidon.: Lejgalietis),

vietnieki —

  • jaunākais leitnants. E. Rempe un
  • artilerists („bombardieris”) M. Zālītis, sekretārs —
  • žurnālists Arturs Kroders,
  • sekretāra biedrs — virsleitnants Aleksandrs Plensners,
  • kasieris — Sergejs Staprans

1917.g. 24. (11.) augusta sēdē LKNS Izpildu komiteja nolēma deleģēt uz mazo jeb nekrievu tautu kongresu Kijevā rakstnieku J.Akurāteru, bet par savu pārstāvi 12. armijas padomes „nacionālajā blokā” (nekrievu kaŗavīru nacionālo organizāciju delegāti) - S.Stapranu.

1917. gada beigās savienībai bija jau ļoti nodaļas visā plašajā krievu armijas frontē no Rumānijas līdz Valkai, bez tam savienības nodaļas bija arī visos ievērojamākos Iekškrievijas centros (Pēteburgā, Maskavā, Harkovā, Odesā un Kijevā u.c.)

Iecelts par sakaru komandas priekšnieka palīgu 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulkā.

1917. g. beigās demobilizēts slimības dēļ.

Devies uz Maskavu, kur pulkveža Brieža vadībā darbojies pretlielinieciskajā B. Savinkova organizācijā, kaujas un izlūkošanas daļās.

Latvijā atgriezies 1919. g. janvārī, organizējis partizānus Talsu un Tukuma apriņķos.

1919.g. februārī arestēts un vests tiesāšanai uz Rīgu.

Ceļā atbruņojis pavadoņus un bēdzis.

1919. g. martā devies pāri frontei.

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. g. 26. martā.

Liepājā noorganizējis kontroles un informācijas nodaļu.

***

Liepājas puča laikā Staprāna vadībā tika veikta "ministru prezidenta" A. Niedras nolaupīšana:

"...29. aprīlī no apspriedes Tukumā ar Landesvēra virsštābu Liepājā ieradās Andrievs Niedra un uzsāka jaunas sarunas ar Pagaidu valdību par kompromisa priekšlikumiem. Tās neizdevās, jo Niedra prasīja Ulmaņa, Goldmaņa, Zālīša u.c. izmešanu no valdības. Niedra saziņā ar baroniem atteicās no izlīgšanas un 11. maijā izziņoja jaunu desmit ministru valdību. Latviešus pārstāvēja mācītājs J. Kupčs, ārsts T. Vankins un jurists J. Ansbergs.

Raksturīgi, ka jaunajā apvērsuma valdībā bija divi mācītāji, bet Pagaidu valdībā un Tautas Padomē tādu nebija neviena. Toreiz baznīca saistījās ar Latvijas valsts nodevējiem. Dienu vēlāk jaunais "ministru prezidents" pēkšņi pazuda! Septiņas dienas Niedra bija nezināmā prombūtnē un atradās tikai 17. maijā. Viņu bija "nozagusi" un aizvedusi Staprāna vadīta latviešu virsnieku grupa. Slīpētais reakcionārs un izcilais kāršu spēlmanis Niedra bija iekritis slazdos.

Šinī akcijā piedalījās seši virsnieki: virsleitnanti un leitnanti Staprāns, Ozoliņš (Durbes komandants), Austrics, Caunītis, Jansons un Klucis. Viņi uzstājās kā patstāvīga "nacionālo terroristu" grupa (bez Ulmaņa piekrišanas), kuŗas mērķis bija cīnīties pret vācu apvērsumu..."

No Bruno Kalniņa atmiņām

***

1919.g. maijā ar kuģi ieradies Ziemeļvidzemē, iedalīts 5. Cēsu kājnieku pulka jātnieku izlūkos.

Piedalījies Cēsu kaujās.

1919.g. 30. jūnijā kritis vācu gūstā, kur atradies līdz pamiera noslēgšanai. Pēc atgriešanās no tā noorganizējis 5. Cēsu kājn. pulka velosipēdistu rotu, ko vadījis kaujās pret bermontiešiem.

Piedalījies nakts uzbrukumā pie Misas 11. novembrī, kaujās par Iecavas skolu kontuzēts: pie Tetelmindes atņēmis ienaidniekam bruņuautomobili (vēlākais "Tālivaldis").

1920. g. 5. februārī paaugstināts par virsleitnantu.

1919. g. 13. novembrī kaujā par Iecavas skolu 10 km dziļi ienaidnieka aizmugurē Staprāns, personiski vadīdams savus karavīrus uzbrukumā daudzkārt stiprākam ienaidniekam, izsita to no skolas, saņēma gūstekņus, ieguva 3 ložmetējus, zirgus, ratus u.c. karamaleriālus. Pats tika kontuzēts, bet palika ierindā. Kaujaslaukā krita 54 ienaidnieki.

1920. g. sākumā pārgājis uz aviācijas daļām, kļuvis par lidotāju.

Atvaļināts 1921. g. janvārī.

1921. gadā apbalvots ar LKOK nr.3/618

Uzrakstījis savas karalaika atmiņas "Caur Krievijas tumsu pie Latvijas saules", kas gan tika novērtētas ļoti kritiski.

"...sanāk tā, ka Sergejam Stapranam pēc viņa Pasludināšanas Grāmatas spriežot, ir tik lieli nopelni Latvijas tapšanā un izveidošanas gaitās, ka patiešām jāatzīst vecu vecā sakāmvārda par pravieša neatzīšanu tēvzemē – patiesība..."

Kādu laiku studējis tautsaimniecību LU, darbojies tirdzniecībā, organizējis vairākas akciju sabiedrības Rīgā, taču tās visas beidzās savu darbību ar bankrotu.

1927. gadā prese bija pilna ar stāstiem par Arveda Berga un Sergeja Staprāna potenciālo divkauju, jo Staprāns kādā strīdā bija Bergu iepļaukājis. Tāpat Staprāns tiesājies ar ģenerāli Peniķi, kam nav patikusi Staprāna atmiņu versija par Neatkarības cīņu laikiem Staprāna grāmatā.

1929. g. aizbraucis uz Dienvidameriku.

Vispirms apceļojis latviešu kolonijas Brazīlijā, kur nonācis mēnesi ilgā arestā par kautiņu, pēc tam apmeties uz dzīvi Argentīnā, Buenosairesā.

Tur izdevis laikrakstu, žurnālists, Argentīnas krievu laikraksta redaktors.

Savus rakstus piesūtījis arī Latvijas presei.

Miris Argentīnā 1951. g. 25. septembrī

***

Ģimenes foto ap 1920. gadu (bez ordeņa)

Pirmā rindā sēž Jānis Staprāns ar sievu Emīliju.

2.rindā (no kreisās)  bērni Voldemārs, Sergejs, Teodors, Anna (Anastasija).

Avoti: news.lv, lkok.com

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Jānis StaprānsJānis StaprānsTēvs24.04.186927.12.1953
        2Emīlija StaprānsEmīlija StaprānsMāte00.00.187516.08.1930
        3Teodors StaprānsTeodors StaprānsBrālis22.12.190012.09.1989

        11.11.1919 | Bermontiāde: Rīga atbrīvota. Sākas pārējās Latvijas atbrīvošana no krievu- vācu iebrucējiem

        Pēc Vācijas atbalstītās Rietumkrievijas brīvprātīgo armijas sakāves Rīgā, Latvijas armija uzsāka pārējās Latvijas atbrīvošanu gan no Kurzemes izdzenot Rietumkrievijas armiju, gan no Latgales - boļševistiskās Krievijas Sarkanarmiju.

        Pievieno atmiņas

        Birkas