Romāns Šuhevičs (ukraiņu: Роман Йосипович Шухевич, dzimis 1907. gada 30. jūnijā, miris 1950. gada 5. martā) bija viens no ukraiņu politiskajiem un militārajiem līderiem divdesmitā gadsimta pirmajā pusē. Viens no Ukraiņu pretošanās armijas (UPA, Українська повстанська армія) izveidotājiem un tās komandieris un Ukraiņu Nacionālistu organizācijas (banderiešu) (Організація українських націоналістів революційна) faktiskais vadītājs no 1943. līdz 1950. gadam.

Dzimis Ļvivā (pēc citiem datiem Krakovecas pilsētiņā), Austroungārijā, tiesneša ģimenē. Bērnības un pusaudžu gados, kad Ļviva atradās Polijas sastāvā, aktīvi piedalījās sabiedriskajā dzīvē, no 1922. līdz 1930. gadam bija ukraiņu skautu organizācijas "Plast" biedrs. Studēja Ļvivas Politehnikumā, kur ieguvis inženiera diplomu, kā arī konservatorijā. Bija aktīvs studentu sabiedriskās dzīves dalībnieks, jaunībā aizrāvās ar sportu. 1921. gadā iepazinās ar vienu no ukraiņu nacionālistu līderiem Evhenu Konovaļecu. 1925. gadā, kad Šuhevičam bija astoņpadsmit gadi, viņš iestājās Ukraiņu Kaujas organizācijā (Українська військова організація), bet 1929. gadā pievienojās tikko izveidotajai Ukraiņu Nacionālistu organizācijai.

1926. gadā kā Ukraiņu militārās organizācijas kaujinieks piedalījās Ļvivas poļu skolu kuratora nošaušanā. No 1930. līdz 1934. gada Šuhevičs vadīja kaujinieku grupu, kas nodarbojās ar sabotāžas un terora aktiem pret Polijas varas iestādēm un amatpersonām. Saistībā ar Polijas iekšlietu ministra noslepkavošanu 1934. gadā, ko veica ukraiņu nacionālisti, Šuhevičs tika arestēts un sešus mēnešus pavadīja Bjarozas koncentrācijas nometnē. 1935. gadā viņam piesprieda četrus gadus cietumsoda, kas pēc amnestijas tika samazināts līdz diviem gadiem. No 1935. līdz 1937. gadam atradās ieslodzījumā Ļvivas cietumā.

Pēc iznākšanās brīvībā 1937. gadā radīja reklāmas kooperatīvu "Fama", kas bija pirmais ukraiņu reklāmas uzņēmums Galīcijā. Uzņēmums arī tika izmantots ukraiņu nacionālistu finansēšanai un darbības aizsegam. 1939. gadā neatkarību pasludināja Karpatu Ukraina, kas pirms Čehoslovākijas okupācijas bija autonoms reģions tās sastāvā, Romāns Šuhevičs kopā ar citiem Ukraiņu Nacionālistu organizācijas biedriem devās aizstāvēt tās patstāvību. Neilgu laiku darbojās pašpasludinātās republikas aizsardzības spēku štābā līdz Karpatu Ukrainu, pamatojoties uz Vīnes arbitrāžām, okupēja Ungārijas karaspēks.

Pēc sakāves Karpatu Ukrainā Šuhevičs tāpat kā viņa biedri uzskatīja, ka ir nepieciešams sagatavoties gaidāmajam karam. Tādēļ ukraiņu nacionālisti sāka aktīvi sadarboties ar vāciešiem, lai iegūtu palīdzību militāro vienību veidošanā. Ar abvēra atbalstu tika saformēti divi ukraiņu bataljoni — Nachtigall un Roland. Šos bataljonus, kuru komandēšana tika uzticēta Šuhevičam, ukraiņi bija iecerējuši izlietot kā nākamās Ukrainas armijas kodolu. 1940. gada 10. februārī Ukraiņu Nacionālistu organizācija sašķēlās t.s. meļņikoviešos un banderiešos, Šuhevičam pieslienoties otrajiem. 1940. gada 30. jūnijā Šuheviča komandētais bataljons Nachtigall ieņēma Ļvivu. Tajā pašā dienā tika pasludināta Ukrainas valsts atjaunošana un tika izveidota pagaidu valdība. Šuheviču iecēla par pilnvaroto aizsardzības ministru. Pilsēta tūlīt pēc ieņemšanas izcēlās ebreju grautiņi, par Šuheviča kaujas vienību dalību tajos ir pretrunīgas ziņas.

Tomēr vācieši nevēlējās atbalstīt ukraiņu centienus pēc neatkarīgas valsts. No 1941. gada oktobrim līdz 1942. gada beigām Šuhevičs komandēja 201. policijas (schutzmannschaft) bataljonu, kurā lielākoties ietilpa ukraiņi un kas Baltkrievijā cīnījās pret partizāniem. Tā kā bataljons atteicās zvērēt personīgi Ādolfam Hitleram, tas tika izformēts, bet Šuhevičs devās pagrīdē. 1942. gadā tika uzsākta Ukraiņu pretošanās armijas (ukraiņu: Українська повстанська армія) formēšana. Šī armija bija iecerēta kā militārais spēks, ar kura palīdzību cīnīties gan pret Vācijas, gan pret Padomju Savienības okupācijas varām. 1943. gada novembrī Šuhevičs kļuva par tās komandieri. Šī armija, kurā cīnījās vairāki desmiti tūkstoši kaujinieku, līdz pat 1954. gadam cīnījās pret padomju varu visā Rietumukrainā. 1944. gadā, kad Sarkanā armija atkārtoti okupēja Ukrainas teritoriju, tika izveidots Ukrainas pagrīdes parlaments, par kura ģenerālsekretāru tika ievēlēts Šuhevičs. 1946. gadā paaugstināts par ģenerāli. 1948. gadā centās atrast kontaktu ar padomju varu, lai varētu uzsākt pamiera sarunas, tomēr nekādas tālākas darbības nenotikās.

1950. gada martā padomju drošības dienestiem kļuva zināma viņa atrašanās vieta. 5. martā padomju drošības dienestu komanda centās viņu arestēt, tomēr Šuhevičs uz viņiem atklāja uguni no automāta un izmeta divas granātas. Šuhevičam neizdevās izbēgt no drošībnieku ielenktās ēkas, un viņš kaujā krita. Ģenerāļa mirstīgās atliekas tika izvestas ārpus Rietumukrainas un sadedzinātas. Kaujas vietā 2005. gadā tika uzstādīta piemiņas zīme, bet 2007. gadā izveidots muzejs.

Ukrainas pretošanās armijas vadību uzņēmās Vasiļs Kuks. Šuheviča radinieki tika represēti padomju laikā. Pēc Ukrainas neatkarības atgūšanas Šuhevičs kļuva plaši pazīstams. Viņa vārdā ir nosauktas ielas daudzās Ukrainas pilsētās. Šuhevičs ir uzņemts par Ļvivas, Ivanofrankivskas un vairāku citu pilsētu goda pilsoni. Lai godinātu Romāna Šuheviča piemiņu vairākās vietās Ukrainā ir uzstādīti viņa pieminekļi. 2007. gadā Šuhevičam tika piešķirts Ukrainas Varoņa goda nosaukums. 2010. gada 21. aprīlī Doņeckas administratīva tiesa lēma, ka lēmums par Varoņa nosaukumu ir nelikumīgs, ko 2011. gada 2. augustā apstiprināja Ukrainas Augstākā administratīva tiesa.