Pēteris Ozoliņš
Pēteris Ozoliņš
- Dzimšanas datums:
- 30.08.1864
- Miršanas datums:
- 24.12.1938
- Apglabāšanas datums:
- 03.01.1939
- Mūža garums:
- 74
- Dienas kopš dzimšanas:
- 58637
- Gadi kopš dzimšanas:
- 160
- Dienas kopš miršanas:
- 31494
- Gadi kopš miršanas:
- 86
- Papildu vārdi:
- Vidridžu Pēteris
- Kategorijas:
- Aktieris, Sabiedrisks darbinieks
- Tautība:
- latvietis
- Kapsēta:
- Rīgas 2. Meža kapi (Braslas kapi)
Pēteris Ozoliņš, pseidonīms Vidridžu Pēteris (1864-1938), bija latviešu aktieris un Rīgas Latviešu biedrības teātra direktors. P. Ozoliņa vadībā latviešu teātris no šaura iesācēju teātra izauga par visas tautas teātri. Līdz ar Jēkabu Duburu un Aleksi Mierlauku viens no populārākajiem latviešu aktieriem 19. gadsimta beigās.
Dzīves gājums
Dzimis 1864. gada 30. augustā Vidrižu pagasta Langžu māju saimnieka ģimenē. 1885. gadā iestājās Rīgas latviešu biedrības teātrī, ko vadīja Hermanis Rode-Ēbelings (1846-1906). No 1889. līdz 1891. gadam viņš mācījās Drēzdenes konservatorijas dramatiskajā nodaļā, pēc tam no 1891. līdz 1893. gadam strādāja par aktieri Vācijā.
Pēc atgriešanās dzimtenē no 1893. līdz 1903. gadam P. Ozoliņš bija Rīgas Latviešu teātra direktors un galvenais režisors pie Rīgas Latviešu biedrības. Ar lieliem panākumiem inscinēja Rūdolfa Blaumaņa "Pazudušo dēlu" (1893) un Aspazijas "Vaideloti" un "Zaudētās tiesības" (abas 1894), kā arī Viljama Šekspīra, Henrika Ibsena un Gerharta Hauptmaņa lugas. 1903.—1905. gadā viņš darbojās par "Rīgas Avīzes" teātra kritiķi. Atkārtoti vadīja Rīgas Latviešu biedrības teātri no 1905. līdz 1913. gadam. 1908. gadā Rīgas Latviešu biedrības ēka nodega, iznīcinot arī teātra rekvizītus, tomēr P. Ozoliņš spēja teātra darbību ātri atjaunot. Viņa vadības laikā Rīgas Latviešu biedrības teātris katru sezonu nospēlēja ar 200 teātra izrāžu.
Pēc Pirmā pasaules kara P. Ozoliņš bija bankas direktors, pēc tam — uzņēmējs un namsaimnieks. Miris 1938. gada 24. decembrī Rīgā.
Dalība sabiedriskās organizācijās
1927. gadā pēc RLB priekšnieka Andreja Krastkalna ieteikuma uzņemts Rīgas ložā Jāņuguns.
Avoti: wikipedia.org
Nav pesaistītu vietu
Nav saiknes
05.01.1822 | Iznāk latviešu laikraksta "Latviešu Avīzes" pirmais numurs
Laikraksts pastāv līdz 1915. gadam, kad Kurzemē Krievijas okupāciju nomaina iebrukusī Vācijas armija
17.11.1924 | Dibināta brīvmūrnieku Rīgas loža "Jāņuguns"
Rīgas loža "Jāņuguns" (vācu: Johannisfeuer) bija vienīgā brīvmūrnieku loža, kas Rīgā darbojās pēc Pirmā Pasaules kara. Ložu pēc latviešu kuģu kapteiņa Mārtiņa Sniķera ierosmes 1924. gada 17. novembrī nodibināja Rīgā dzīvojošie brīvmūrnieki, kas pēc pasaules kara bija palikuši Latvijā. Dibinātāji pārsvarā bija vācu militārās ložas "Hanziešu uzticība" (Hanseatentreue) brāļi. Loža sākumā strādājusi Anglikāņu ielā 5, Rīgas Tirgotāju apvienības nama lielajā zālē, vēlāk Lielās ģildes namā. Ložas brāļu vairākumu veidoja bijušie Lielās ģildes un Sv. Jāņa (Mazās) ģildes locekļi, kā arī Melngalvju brālības locekļi, kuģu kapteiņi un fabriku īpašnieki.