Pēteris II Romanovs (kr. Пётр II Алексеевич Романов, 1715.-1730.), valdīja Krievijas impērijā kā imperators no 1727. līdz 1730. gadam.

Tēvs - Pētera I dēls Aleksejs, māte - Šarlote (angl. Sofie Charlotte Christine of Brunswick-Lüneburg), Braunšveigas-Lineburgas princese. Māsa Natālija (Наталья).

1729. gada 30. novembrī Pēteris II oficiāli saderinājās ar 17 gadus veco kņazieni Katrīnu Dolgorukovu (Долгорукова, Екатерина Алексеевна).

1730. gadā naktī no 18. uz 19. janvāri (30. janvāri pēc jaunā stila) aptuveni plkst. 1:00, Pēteris II mira no bakām.

Pēc vectēva nāves pirmais kandidāts uz troni bija 9 gadus vecais lielkņazs Pēteris, taču 1725. gada 28. janvāra gvardes puča rezultātā tronī kāpa Katrīna I.

Tikai 1727. gada 6. maijā (17. maijs pēc jaunā stila), pēc Katrīnas nāves, Pēteris tika kronēts par Krievijas imperatoru Pēteri II.

Tā kā Pēteris II nebija pilngadīgs, valsti pārvaldīja Pētera I iedibinātā Slepenā padome ar kņazu Meņšikovu vadībā (25. maijā Meņšikovs saderināja Pēteri II ar savu meitu Mariju). Ir zināms tikai viens gadījums, kad šajā laikā Pēteris II piedalījies Slepenās padomes sēdē (21. jūlijā).

Brīvo laiku jaunais imperators pavadīja medībās u.c. izpriecās ar savu sirdsdraugu jauno kņazu Ivanu Dolgorukovu.

8. septembrī kņazu Meņšikovu pēc Pētera II pavēles arestēja par valsts nodevību, bet 1728. gada februāra sākumā imperators ar galmu pārcēlās uz Maskavu.

Pēteris II valsts pārvaldē praktiski neiejaucās, vara praktiski nonāca kņazu Dolgorukovu rokās. Tauta bija apmierināta, jo pārstāja ar varu rekrutēt dzimtcilvēkus armijai, neuzlika vairs papildus kara nodevas.

1729. gada 4. aprīlī tika likvidēta Pētera I visiem šausmas iedvesošā politiskā slepenpolicija (Преображенский приказ).