Ir aizgājis dzejnieks, kuru Baigā gada 14. jūnijs (tāpat kā brāli Leonīdu dažus mēnešus pirms tā) no mājām Hanzas ielā izrāva svešas varas spēks. Pēc tam P. Breikšs ir bijis ieslodzītais «Nr. tāds un tāds» garus, šaušalīgus piecpadsmit gadus. Tikai 1958. gadā pēc dažu gadu brīvā nometinājuma viņam tika at|auts atgriezties Latvijā. No Krievzemes, kur sācies arī viņa dzīves ce|š Piemaskavā, Jeļizarovā. Tur tēvs, sīkstas un čaklas dabas cilvēks, bija aizbraucis, lai gūtu lielāku materiālu atbalstu ģimenei. 1918. gadā Breikšu dzimta atgriežas Latvijā, seko skolas gaitas, studijas Juridiski ekonomiskajā fakultātē, kuru P. Breikšs pabeidz 1941. gada martā. Jaunībā vecākā brā|a talants, šķiet, atturēja P. Breikšu no dzejošanu. Taču Sibīrijas lēģeros dzeja bieži vien bija vienīgā iespēja izturēt un saglabāt savu garīgo būtību. Pēc atgriešanās P. Breikšs publicējas periodikā un almanahā «Jauno vārds», strādā par juristu un skolotāju, vēlāk celtniecībā. Taču jau sešdesmito gadu sākumā, kad augstajai varai top zināms par Pēteri kā Leonīda brāli, viņam tiek liegtas publicēšanās iespējas. Un tā visus sešdesmitos un septiņdesmitos gadus P. Breikšam neizdodas nopublicēt ne rindiņu, kaut šo divdesmitgadi ir intensīvi rakstīts. 1988. gada vasarā pēc ilga pārtraukuma viņa dzejoļus ar īsto vārdu publicē «Literatūra un Māksla» blakus brā|a Leonīda dzejas kopai. Dzejnieka Leonīda Breikša kapavieta mums nav zināma, tāpat arī nav absolūti ticams varmācīgās aiziešanas datums. Dzejnieks Pēteris Breikšs 11. janvārī tika guldīts Tēvzemes smiltājā. Izturējis, nesalauzts un godīgs līdz galam. (Literatūra un māksla, 13.01.1990)

---

1937.gada "Fiziskā kultūra un sports" raksta: "Pētera Breikša vārds jau vairākus gadus ir mūsu labāko šķēpa metēju tabulās. Agrāk viņa caurmēra metieni svārstījās 55—58 m, bet šogad 59—60 m. LAS starptautiskās sacīkstēs viņš pārsniedza 61 m, bet Latvijas universitātes meistarsacīkstēs 25. jūlijā slaidā metienā šķēpu aizlidināja 68,10 m tālu! Šādu sasniegumu Breikšs uzrādījis kā pirmais latvietis. Līdzšinējais rekords 56,68 m piederēja Jurģim, kas arī līdz turpmākam paliks oficiālā rekordu sarakstā, jo Breikša rezultātu, kā sasniegtu internās sacīkstēs, oficiāli nevar reģistrēt. Šo grandiozo tālumu viņa šķēps saniedza pēdējā metienā. Visi iepriekšējie metieni svārstījās starp 59 un 60 m līniju.

P. Breikšs studē jurisprudenci. Sportam piegriezies 1. pilsētas ģimnāzijā, bet tad spēlē tikai volejbolu. 1930. g. viņš iestājās universitātē. Vieglatlētikai piegriežas tikai 1932. g. Jau tad viņa uzmanību saista šķēps. Sākumā nopietnu vērību viņš tam nepiegriež, bet trenējas augstlēkšanā un skriešanā.
1934. un 1935. g, L. U. meistarsacīkstēs viņš šķēpā gūst meistarnosaukumu, bet 1936. un 1937. g. to viņam atņem Zariņš. Latvijas meistarībā Br. 1934. g. izcīna 3. v., pārsniedzot 54m, tāpat arī 1935. g. meistarībā, pārsniedzot 55 m. Pagājušā gada meistarībā viņš piedalās tūdaļ pēc atvaļinājuma, kad nav ilgāku laiku šķēpu ņēmis rokā, un netiek nemaz finālā.
1934. g. Breikšs šķēpa mešanā aizstāv Latvijas krāsas valstssacīkstē ar Igauniju. Tajā pat gadā L. U. meistarībā viņš izcīna 2. vietu 800 m skrējienā un augstlēkšanā.
Šķēpa mešanas tehniku Breikšs izkopis pēdējos divos gados. Jau pirms tam viņš treniņos pārsniedz 60 m līniju, bet nelaimīgā kārtā izmet plecu. Tehniku viņš studē pēc ievērojamu šķēpinieku fotouzņēmumiem un vērojot ārzemniekus sacīkstēs. Sevišķi daudz viņš mācās studentu olimpiādē. Turinā. Par vispiemērotāko sev viņš atzīst soma Sipalas tehniku. To tad arī viņš pēdējos gados izkopj.
No Jurģa piemēru Breikšs neņem, jo viņa tehniku atrod sev nepiemērotu.
Pēteris Breikšs pēdējā gadā vairs nespēlē volejbolu, bet nododas tikai šķēpam. Ziemu viņš daudz vingrojis. Pats sev, pēc vācu literātūras, izstrādājis speciālu vingrinājumu sistēmu, un rūpīgā priekšsagatavošanās un sistēmatisks treniņš ir lieliskā rezultāta 68,10 pamatā. Breikšs patlaban ir 25 gadus vecs."

Izsūtīts 1941.gadā, atgriezās 1958.gadā un dzīvoja Rīgā.