Pāvils Vasariņš (1928–2019) ir literatūrkritiķis un ārsts. Dzimis diplomāta, sabiedriskā darbinieka un kuģu rēdera Edmunda Vasariņa ģimenē Rīgā. Māte Jevgenija dzimusi Ukrainā, kopš 1919. gada dzīvoja Latvijā, apguva latviešu valodu un kā brīvklausītāja studējusi Latvijas Universitātē.
Bērnību aizvadījis lauku sētā Zemgalē. Ģimene dzīvojusi Mežaparkā.
Brālis Pēteris Vasariņš (1924–1997) bijis reportieris laikrakstā "Tēvija", cīnījies leģionā, kritis gūstā Zēdelheimā, kur bijis laikraksts "Laika Grieži" redaktors, dzīvojis Anglijā un strādājis apgādā "Papardes Zieds", 1953. gadā pārcēlās uz Kanādu.

Tēvs 1940. gadā represēts.
1944. gada 28. septembrī atstāja Rīgu, kādu laiku bija Liepājā, tad devās bēgļu gaitās uz Vāciju.

Mācījies Rīgas Franču licejā, studējis medicīnu Vācijā un Kanādā, savā profesionālajā ikdienā bija ārsts, dermatalogs un vairākus medicīnas grāmatu autors, tomēr tam līdzās saglabājis noturīgu interesi par literatūru.

Dzīvodams Kanādā, aktīvi piedalījies literārās dzīves organizēšanā, rīkojis t. s. "Jaunā Gaitas" literāros kokteiļus", rakstījis par literāriem notikumiem, recenzijas, apskatus. Sastādījis Kārļa Skalbes lirikas izlasi " Klusa gaisma" (1972). Viņa sakārtojumā Latvijā izdoti dzejnieces Ainas Zemdegas Raksti 5 sējumos, recenzijas, apceres un reportāžas apkopotas grāmatā "Varavīksnes spēks" (2011).