Pāvests Inocents IV (latīņu: Innocentius IV), īstajā vārdā Sinibalds Fieski (itāļu: Sinibaldo Fieschi; dzimis ap 1195. gadu, miris 1254. gada 7. decembrī) bija Romas pāvests no 1243. gada līdz savai nāvei 1254. gadā.

Inocents IV bija nominālais valdnieks Livonijas un Prūsijas zemēs, kuru tiešo pārvaldi veica viņa legāts Alberts Zauerbērs. Sava pontifikāta laikā aktīvi organizēja Prūsijas, Kurzemes un Zemgales kristīšanu un pakļaušanu, izdodams astoņas krusta karu bullas. Viņš nesekmīgi mēģināja vienoties ar mongoļu hanu un vēlāk ar Novgorodas kņazu Aleksandru Ņevski par sadarbību.

Dzīvesgājums

Dzimis Ligūrijā. Mācījās Parmas un Boloņas universitātēs. Bija viens no sava laika ievērojamākajiem kanoniķiem. Gandrīz viss Inocents IV pontifikāta laiks pagāja cīņā ar Svētās Romas impērijas imperatoru Frīdrihu II, bet pēc viņa nāves - ar viņa dēliem.

Ievēlēts par pāvestu konklāvā Ananji. Nejuzdamies drošs Romā, 1244. gadā devās uz Dženovu, bet vēlāk uz Lionu. 1245. gadā sasauca Pirmo Lionas koncilu, kurā lielākoties piedalījās bīskapi no Francijas un Spānijas, un kurā Frīdrihs II tika ekskomunicēts. Koncils arī deklarēja Septītā Krusta kara sākumu. Par pāvesta legātu Livonijā tika atkārtoti iecelts Modenas Viļums. 1245. gadā Inocents IV sūtīja Džovanni Karpīni misijā uz Mongoļu impēriju ar vēstījumu hanam. Karpīni kā pirmajam rietumeiropietim izdevās sasniegt mongoļu hana galveno mītni netālu no Karakorumas.

1248. gadā viņš nesekmīgi mēģināja vienoties ar Novgorodas kņazu Aleksandru Ņevski par pāriešanu katoļu ticībā un sadarbību pret mongoļiem.

Pēc Frīdriha II nāves Inocents IV atgriezās Itālijā, vispirms uzturēdamies Perudžā, bet vēlāk Romā. Mira 1254. gadā kampaņas laikā pret Frīdriha II dēlu Manfrēdu.

Pāvesta Inocenta IV lēmumi par Livoniju

• 1243. gada 23.septembrī pāvests uzdeva dominikāņu ordeņa Vācijas provinces prioram sludināt krusta karus pret Livonijas un Prūsijas zemēm: kas ierakstījušies krustnešos, bet nabadzības vai slimības dēļ nevar personīgi piedalīties, var atbrīvot no solijuma, ja viņi to izpērk ar kādu maksājumu par labu misijai; visiem, kas piedalas šais krusta karos, vai uz sava rēķina apbruņo kara vīrus, vai ziedo šiem nolūkiem daļu savas mantas, vai beidzot uz citu rēķina vismaz vienu gadu nokalpo Livonijas un Prūsijas kara spēkā, tiek piešķirtas tās pašas priekšrocības un atlaides kā Svētās Zemes krustnešiem.
• 1243. gada 1.oktobrī pāvests uzdeva dominikāņiem, kas sludina krusta karus pret Livoniju un Prūsiju, gādāt, lai neviens netraucētu krustnešus, kas no Bohēmijas, Dānijas, Polijas, Pomerānijas, Norvēģijas, Zviedrijas, Gotlandes, kā arī Magdeburgas un Brēmenes baznīcas provincēm un vairākām Vācijas diecezēm dodas uz Livoniju un Prūsiju, jo viņiem un viņu piederīgiem ir piešķirtas tās pašas privileģijas kā krustnešiem, kas dodas uz Svēto Zemi. Viņš aicinaja Livonijas krustnešus turpināt cīņu pret šīs zemes pagāniem un atbalstīt Vācu ordeni viņa kara gaitās.

Legāta Modenas Viļuma darbības laikā (1244-1246)

• 1244.gada 15.jūlijā pāvests ceturto reizi iecēla agrāko Modenas bīskapu, kardinālu un Sabīnas bīskapu Viļumu par savu legātu nevien Livonijā, Prūsijā, Kulmā, Gotlandē, Olandes salās, Somijā, Igaunijā, Zemgalē, Kursā un Lietavā, bet arī Polijā, Bohēmijā, Moravijā un Austrijā.
• 1245. gada 5.februārī pāvests pilnvaroja savu legātu, Sabīnas bīskapu Viļumu noteikt Vācu ordeņa un bīskapu stāvokli Kursā, jo tā atrodoties Prūsijas robežās.
• 1245. gada 9. februārī pāvests apstiprināja Kursas sadalīšanu, ko 7.februārī bija izlēmis viņa legāts Modenas Viļums. Pēc Prūsijas zemju dalīšanas parauga tikai viena trešdaļa pienācās Kurzemes bīskapijai, kas politiski pakļāvās Livonijas ordeņa virsvadībai.
• 1245. gada 7.martā pāvests uzdeva Rīgas, Tērbatas un Sāmsalas bīskapiem ar darbiem un padomiem atbalstīt Vācu ordeni Livonijā pāvesta uzlikto pienākumu veikšanā.
• 1245. gada 3.septembrī pāvests griezās pie visiem Igaunijas un Livonijas vāciešiem ar brīdinājumu neaplaupīt jaunkristītos, ne arī no tiem ko izspiest, jo vāciešu pienākums ir viņus aizstāvēt pret nodevīgiem pagāniem, par ko tie saņem zemnieku maksāto kunga tiesu un bīskapu lēņa novadus; uzdeva Sāmsalas bīskapam Indriķim I gādāt par šo norādijumu izvešanu dzīvē, sodot nepaklausīgos ar baznīcas sodiem un atņemot viņiem piešķirtos lēņus.
• 1245. gada 13.septembrī pāvests pavēlēja arhibīskapiem, bīskapiem, prāvestiem un citiem baznīcas prelātiem sludināt krusta sprediķi ne vien Svētai Zemei, bet arī Livonijai un Prūsijai.
• Legāta Alberta Zauerbēra darbības laikā (1246-1250)
• 1246. gada 9. janvārī pāvests paziņoja Prūsijas, Livonijas, Igaunijas, Zemgales un Kursas prelātiem, ka līdzšinējais Armagas arhibīskaps Alberts Zuerbērs iecelts par arhibīskapu Prūsijā un metropolitu pār visiem Prūsijas, Livonijas un Igaunijas bīskapiem.
• 1246. gada 19.martā pāvests piešķiīra Prūsijas, Livonijas un Igaunijas arhibīskapam Albertam un viņa pēctečiem tiesību likt savā baznīcas provincē nest savā priekšā krustu.
• 1246. gada 2.aprīlī pāvests ziņoja visiem ticīgiem Prūsijā, Livonijā, Igaunijā, Gotlandē, Holšteinā un Rīgenas salā, ka iecēlis agrāko Armagas archibīskapu Albertu Zuerbēru arī par legātu minētajās baznīcas provincēs.
• 1246. gada 14.jūlijā pāvests pēc Rīgas baznīcas lūguma apstiprināja sava iepriekšējā legāta, Sabīnas bīskapa Viļuma 1237.gada 17.septembrī noteiktās Rīgas bīskapijas robežas.
• 1247. gada 5.decembrī pavēlēja pavēlēja Livonijas un Prūsijas arhibīskapam Albertam Zuerbēram iecelt Maincas arhibīskapa Zigfrīda III brāļa dēlu, franciskāņu ordeņa mūku Indriķi Licelburgu par Zemgales bīskapu, jo līdzšinējais Zemgales bīskaps Arnolds bija lūdzis pāvestu atbrīvot viņu no šī amata slimības un citu iemeslu dēļ.
• 1248. gada 17. septembrī, sakarā ar misionāru trūkumu Livonijā, pāvests atļāva par priesteriem iesvētīt arī ārlaulībā dzimušas personas.
• 1248. gada 5.oktobrī pāvests atļāva katram kristietim uzbrukt tiem tirgotājiem, kas piegādā pagāniem sāmiem, zemgaļiem un kuršiem ieročus, dzelzi, zirgus, pārtikas vielas un citas preces, un paturēt sev viņiem atņemtās preces.
• 1249. gada 25.oktobrī pāvests pavēlēja Buhas cisterciešu klostera abatam Meisenē gādāt, lai Prūsijas, Livonijas un Igaunijas arhibīskaps Alberts izpildītu viņa rīkojumu 1250. gada Lieldienās ierasties Lionā, lai atbildētu uz Vācu ordeņa sūdzību un paziņoja, ka tādu pašu aicinājumu viņš jau mutes vārdiem nodevis Vācu ordeņa virsmestra vietniekam Groningas Dītriham.
• 1250. gada 27.septembrī pāvests atcēla arhibīskapu Albertu II no legāta amata un aizliedza viņam bez jaunām pilnvarām iecelt bīskapus Prūsijā, Livonijā un Igaunijā.
• 1251. - 1254. gada lēmumi par Kursu, Zemgali un Lietuvu
• 1251. gada 8.februārī pāvests uzdeva Daugavgrīvas cisterciešu klostera abatam rūpēties, lai Rīgas namnieki ievēro viņa agrākā legāta, Modenas bīskapa Viļuma 1237. gadā izdotos statūtus, ka vāciem un jaunkristītiem ir atļauts novēlēt savu nekustamo mantu baznīcām un labdarīgiem iestādijumiem, un lai tiek atcelti visi pretēji rīkojumi, kas to aizliedz Rīgas namniekiem.
• 1251. gada 7.martā pāvests pavēlēja dominikāņu mūku ordeņa brāļiem visas Livonijā ieņemtās izpirkuma naudas nodot Vācu ordenim Livonijā, lai tas varētu papildināt savus ieroču un zirgu krājumus.
• 1251. gada 9.martā pāvests ziņoja Vācu ordenim Prūsijā, ka apstiprina Livonijas un Prūsijas arhibīskapa Alberta un Vācu ordeņa 1251. gada 24.februāra izlīgumu:

1. abas puses nodeva aizmirstībai savstarpējos apvainojumus;

2. arhibīskaps atstāja ordenim izpirkuma naudas par solījumiem piedalīties krusta karos un solījās veicināt krusta sprediķus;

3. arhibīskaps solījās ievērot ordeņa privilēģijas un agrākā pāvesta legāta, Modenas bīskapa Viļuma rīkojumus;

4. arhibīskaps atzina, ka ordenim pienākas divas trešdaļas Prūsijas un Kursas līdz ar desmito tiesu;

5. arhibīskaps solījās nekaitēt ordenim ne ar vārdiem, ne ar darbiem, kā arī neslēgt pret viņu vērstus līgumus vai savienības;

6. savukārt Vācu ordenis apņēmās ievērot tiesības, ko pāvests piešķīris arhibīskapam arī ārpus Kursas un Prūsijas, un netraucēt viņu jurisdikcijā visā baznīcas provincē;

7. Vācu ordeņa brāļiem bija jāparāda arhibīskapam pienācīgais gods un jāatturas dot patvērumu viņa vajātiem noziedzniekiem;

8. ja šo zemju pagāni vēlētos pāriet katoļos, arhibīskapam, bīskapiem un ordeņa brāļiem jāpieņem viņi ar iecietīgiem un godīgiem nosacījumiem; 9. ja arhibīskaps būtu šai darbā aizkavēts, ordeņa brāļi varēja griezties pie tuvākā sufragana.

• 1251. gada 14. martā pāvests apstiprināja kardinālu Albānas Pētera un Sabīnas Viļuma, presbitera Lucīnas Jāņa lēmumu par reformām Rīgas, Zemgales un Kursas baznīcās un uzdeva Sāmsalas bīskapam Indriķim uzraudzīt minētā lēmuma izpildīšanu:

1.ievērojot Rīgas bīskapijas nopelnus kristietības izplatīšanā un šaurās robežas, kas kavē atvairīt pagānu uzbrukumus, Zemgale tika pievienota Rīgas diecēzei un viņas bīskapam šai zemē tika piešķirta pilnīga tiesas vara ar visām laicīgām un garīgām tiesībām, izņemot Zemgales trešo daļu, kas kā līdz tam arī turpmāk piederēja Vācu ordenim ar desmito tiesu un visām laicīgām tiesībām; 2. tā kā Zemgale bija par mazu, lai uzturētu savu bīskapu, tad tika nolemts, ka turpmāk tai vairs tāda nebūs, bet Maincas archibīskapa nezināšanas dēļ par Zemgales bīskapu ieceltais Liecelburgas Indriķis tika pārvietots uz vakanto Kursas bīskapiju, bet ar nosacījumu, ka viņam Kursā piederēs tikai viena trešdaļa ar laicīgo un garīgo tiesas varu un visām tiesībām, kamēr divas trešdaļas ar desmito tiesu un laicīgo tiesas varu paturēs Vācu ordenis; 3. Rīgas domkapituls paturēja viņam jau agrāk piešķirtos ienākumus no 200 arkliem Dundagā un Tārgalē līdz ar laicīgo tiesas varu, tomēr neaizskarot Kursas bīskapa tiesības kā ordeņa tā domkapitula daļās; 4. tā kā daudzo pagānu uzbrukumu un citu darīšanu dēļ Kursas bīskapam būs bieži jāuzturas Rīgā, tad viņam šai pilsētā tika ierādīts nelaiķa Zemgales bīskapa nams, bet viņam bija jāatlīdzina Rīgas bīskapam šī nama pirkšanas cena; 5. lai pāvesta jaundibinātai baznīcas metropolei būtu vajadzīgais pamats un cieņa, izraudzītajam arhibīskapam Albertam II savs sēdeklis bija jāpārnes uz Rīgu kā daudzu iemeslu dēļ izcilāko un piemērotāko vietu; 6. ja līdzšinējais bīskaps Nikolajs gadījumā nevēlētos pāriet uz citu bīskapiju, viņš varēja šai vietā palikt līdz mūža beigām, bet arhibīskaps varēja izlietot savu metropolīta jurisdikciju kā Rīgas pilsētā, tā visā provincē.

1251. gada 15. jūlijā pāvests uzdeva Kulmas bīskapam Indriķim rūpēties, lai nākošie Lietuvas prelāti, ievācot desmito tiesu, ieturētu mērenību un nepadarītu lietuviešiem grūtu tā Kunga jūgu.

• 251. gada 17.jūlijā pāvests pēc Lietuvas dižkunga Mindauga svinīgās sūtniecības lūguma Milānā lika viņu līdz ar sievu, dēliem un saimi, kā arī viņa zemi pieņemt Romas katoļu baznīcas pakļautībā un aizsardzībā. Tā kā Lietuvas karalis Mindaugs ar lielu skaitu pagānu bija kristījies, tad pāvests uzdeva Kulmas bīskapam Indriķim kronēt Lietuvas dižkungu Mindaugu ar pienācīgu godu par karali, bet ar nosacījumu, ka Mindaugam un viņa pēcnācējiem jāatzīst savu karaļvalsti par Romas katoļu baznīcas īpašumu. Pāvests uzdeva Sāmsalas un Kursas bīskapiem rūpēties, lai tiek uzturēta spēkā Lietuvas karalim Mindaugam piešķirtā svētā Krēsla aizsardzība.
• 1251. gada 26.jūlijā pāvests uzdeva Rīgas, Tērbatas un Sāmsalas bīskapiem kopā ar Vācu ordeni Livonijā palīdzēt katoļu ticībā pārgājušam Lietuvas karalim Mindaugam misijas darbā un viņa cīņās pret pagāniem.
• 1252. gada 13.janvārī pāvests uzaicināja Bohēmijas dominikaņu mūku provinces prioru sludināt krusta karu par labu Vācu ordenim Livonijā un Prūsijā.
• 1253. gada 24.jūnijā pēc jaunkristītā Lietuvas karaļa Mindauga vēlēšanās savā valstī nodibināt neatkarīgu bīskapa sēdekli un uzcelt katedrāli un to apgādāt, pāvests uzdeva Livonijas un Prūsijas arhibīskapam Albertam minētā karaļa izraudzītu kandidātu, kam būtu pietiekoši piedzīvojumi garīgās un laicīgās lietās, iesvētīt par Lietuvas bīskapu, asistējot diviem vai trim kaimiņu bīskapiem, un pēc tam ar pievienoto formulu nozvērināt uzticībā pāvestam un Romas baznīcai.
• 1253.g. 21.augustā pāvests Inocents IV apstiprināja Vācu ordenim zemes Lietuvā, ko sakarā ar savu kronēšanu viņam dāvinājis karalis Mindaugs: visu Kārsavu un Vangas, kā arī pusi Dainavas un Raseiņu. Pāvests Inocents IV uzdeva Livonijas un Prūsijas arhibīskapam Albertam II iesvētīt un nozvērināt Vācu ordeņa brāli Krišjāni par Lietavas bīskapu saskaņā ar karaļa Mindauga vēlēšanos.
• 1253. gada 23.augustā pāvests pavēlēja Rīgas sv. Jēkaba baznīcas plebanam un Rīgas dominikāņu ordeņa prioram nekavējoties atdot Vācu ordenim Livonijā naudas, kas saņemtas par atpirkšanos no krusta karotāja solījumiem, jo šos līdzekļus minētam ordenim novēlējies jau pāvests Gregorijs IX. Lai aizkavētu ieroču, apģērbu, sāls un citu preču pievešanu pagāniem kuršiem un leišiem, kas notiekot pa Nemuna upi, Vācu ordenis ar lielām grūtībām un izdevumiem uzcēlis tur Klaipēdas pili, kuras aizsardzībai pāvests pavēlēja dominikaņu mūkiem, kas sludina krusta karu par labu Prūsijas un Livonijai, pamudināt krustnešus doties šīs pils aizstāvēšanai un solīja viņiem tās pašas atlaižas, kas tiek dotas Livonijas un Prūsijas karotājiem.
• 1254. gada 28. janvārī pāvests apstiprināja Rīgas domkapitulam nelaiķa Rīgas bīskapa Nikolaja dāvināto un Rīgas arhibīskapa Alberta atzīto pusi no bīskapa daļas Zemgalē līdz ar visām garīgām un laicīgām tiesībām. Pāvests uzdēva Tērbatas bīskapam raudzīties, lai ar baznīcas sodu piedraudējumu neviens neiedrošinās pārkāpt šo pāvesta apstiprinājumu.
• 1254. gada 7.februārī pāvests pamudināja Rīgas provinces katoļus atbalstīt iesākto Rīgas dombaznīcas būvi ar labprātīgiem ziedojumiem.
• 1254. gada 10.martā pāvests atstāja arhibīskapam Albertam legāta amatu Livonijā, Igaunijā un Krievijā, bet ar nosacījumu, ka viņš turpmāk neko neiesāks pret Vācu ordeņa mestra un viņa brāļu gribu Livonijā, Prūsijā, Krusā vai Igaunijā. Lai gan Livonijas un Prūsijas arhbīskapa Alberta legācija bijusi nesekmīga un viņš tāpēc 1250.gada 27.septembrī ticis atcelts no legata amata, tomēr šai atsaukšanas grāmatā minēta vienīgi Prūsija.
• 1254. gada 19.maijā pāvests uzdeva Livonijas, Igaunijas un Prūsijas arhbīskapam Albertam, bīskapiem un citiem šo zemju prelātiem sludināt krusta karu pret tatāriem un viņu sabiedrotiem krieviem, piešķirot krustnešiem tās pašas atlaižas, kādas vispārīgais koncils devis tiem, kas dodas uz Svēto Zemi.
• 1254. gada 23. maijā pāvests ņēma Vācu ordeņa brāļus, hospitāļus un visus īpašumus savā un Sv. Pētera krēsla aizsardzībā, bet jo sevišķi apstiprināja ordeņa tiesības uz Alektes, Kalves, Sēlijas, Medenes un Nīcgales pilīm un ciemiem.
• 1254. gada 3.septembrī pāvests ziņoja Lietuvas bīskapam Krišjānim par atbrīvošanu no Rīgas sufragana zvērasta, jo Lietuvas baznīcas pakļaušana Rīgai nesaskan ar pāvesta gribu un karaļa Mindauga cieņu. Atbildot uz Lietavas karaļa Mindauga sūdzību, pāvests ziņoja viņam, ka Livonijas un Prūsijas arhibīskaps Alberts, kam bija uzdots iesvētīt un pēc zināmas formas nozvērināt Krišjāni par Lietuvas bīskapu, izdarījis minēto aktu pirms pāvesta 1253. gada 21.augusta raksta saņemšanas un licis Krišjānim zvērēt uzticību arhibīskapam un Rīgas baznīcai; tas nesaskan ar pāvesta gribu, jo Lietuvas valstij, kā sv. Krēsla īpašumam, un Lietuvas bīskapam jābūt pakļautiem tieši pāvestam; tāpēc viņš atbrīvoja Krišjāni no arhibīskapam Albertam dotā sufragana solījuma un uzdeva Naumburgas bīskapam nozvērināt Krišjāni uzticībā pāvestam un Romas baznīcai.
• 1254. gada 20.septembrī pāvests apstiprināja 1253. gada 4.aprīlī notikušo Kursas sadalīšanu starp ordeni un bīskapu. Pāvests vēlreiz atgādina Lietuvas bīskapam Krišjānim, ka viņš ir atbrīvots no arhibīskapam Albertam dotā sufragana zvērasta un pakļauts tieši pāvestam. Pāvests uzdeva Tērbatas bīskapam rūpēties, lai tiktu izpildīta 1254.gada 3.septembra bulla par Lietuvas bīskapa Krišjāņa atbrīvošanu no arhibīskapam Albertam dotā sufragana zvērasta.
• 1254. gada novembrī pāvests uzaicināja krustnešus, kas taisās doties palīgā Vācu ordenim cīņā pret Livonijas, Kursas un Prūsijas neticīgiem, izraudzīt slaveno Bohēmijas karali Pšemislu II Otokaru par savu kara vadoni.