Kauja pie Legnicas bija viena no pirmajām Zelta Ordas kaujām Polijas teritorijā, tai dodoties tālāk uz Rietumiem pēc Maskavijas iekarošanas. Zelta Ordas sastāvā cīnījās arī tās krievu vasaļi no Maskavijas. Vācu (Zobenbrāļu ordeņa) spēki tobrīd bija novājināti, kopā ar sabiedrotajiem- Novgorodas krieviem, tos bija bija smagi sakāvuši zemgaļu un žemaišu apvienotie spēki kaujā pie Saules.

Kauja beidzās ar pilnīgu poļu un vācu sakāvi, taču mongoļu Zelta Ordas vadonis Batijs pēc kaujas pieprasīja pie Legnicas karojošām karaspēka daļām no Polijas doties nevis Vācijas, bet Ungārijas virzienā, lai apvienotos ar pārējiem mongoļu spēkiem. Tādējādi vācu un poļu zemes, lai arī novājinātas, tās netika pakļautas, kā Maskavijas zemes. Pēc būtības, Batija kļūda poļu zemēs tiek uzskatīta par "morālu uzvaru", jo pēc tās Polijas militārā varenība tikai auga un dažos gadsimtos tā kopā ar Lietuvu izveidojot Polijas- Lietuvas Republiku, kļuva par lielāko valsti tālaika Eiropā.

Vienlaikus, kristiešu spēku sakāves rezultātā "pierobežā" aktivizējās arī tobrīd jau kristietību pieņēmušie un "starptautiski atzīto" Latvijas daļu Kursas valstu iedzīvotāji- kurši.

Savukārt, gadu vēlāk Batija vasaļa- Aleksandra Ņevska vadītie mongoļu un Pleskavas krievu karavīri, kas centās iekarot Livoniju, smagi sakāva krustnešus Ledus kaujā (par ko gan domas dalās- nav nekādu pierādījumu, ka tā būtu bijusi kas vairāk kā neliela sadursme).