Natālijas jeb, kā tuvie viņu sauca, Nacīša, Natiņas bērnības laiks sakrīt ar strauju būvniecības un rūpniecības attīstību XX. gadsimta sākumā Rīgā. Daudzi laukos dzimušie kļūst par rīdziniekiem. Natālijas tēvs Konstantīns Rosmanis mirst agri, bet māte Marija Rosmane strādā franču un krievu uzņēmumā “Provodņik”, kas, pēc presē lasītā, bijis progresīvs un perspektīvs uzņēmums. Ja vien attīstībai svītru nebūtu pāri pārvilcis Pirmais pasaules karš.

Nacītis apmeklē bērnudārzu, un tur viņai tik pamatīgi iemāca Krievijas impērijas himnu, ka “Bože, carja hraņi!” (Dievs, sargi ķeizaru!) māk nodziedāt līdz sirmam vecumam.

Ģimenē, kurā vienam pelnītājam jāpaēdina trīs atvases - ne tikai mazā Natālija, bet arī viņas māsas Lidija un Marija, materiālie apstākļi ir spiedīgi. Lai iegūtu izglītību, maciņš ir par plānu.

Tomēr sejas, kas noraugās no ģimenes arhīva fotogrāfijām, nepauž nomāktību vai rūgtumu. Priekšteči nav izlutināti. Pirms simt gadiem cilvēki lēnprātīgi apzinās, ka dzīve nav mūžīgi svētki.

Latviete Natālija apprecas 22 gada vecumā ar labi pazīstamu igauņu puisi Nikolaju Lehmusu, kam ir 21 gads. Piedzimst dēls Raimonds un meita Aina, Nikolajs strādā, Nacītis dzīvo mājās un audzina bērnus. Tradicionālās ģimenes vērtības tiek turētas cieņā, un katram ģimenē ir sava loma.

Traģiskas nejaušības dēļ Nikolajs, karam sākoties, atrodas Maskavā. Vilciens uz Latviju pie robežas tiek pagriezts atpakaļ, un mājās viņš nekad vairs neatgriežas. Iestājies 201. latviešu strēlnieku divīzijā, Nikolajs 1941. gada decembrī kaujās pie Maskavas tiek nāvīgi ievainots, kremēts un viņa pelni apglabāti brāļu kapos Jaunajā Donas kapsētā, Maskavas centrā.

Tikai 37 gadu vecumā Natālija kļūst par atraitni ar diviem bērniem. No pārtikušas mājsaimnieces - par maizes pelnītāju vienkāršā darbā. Kad piedzima dēla meitas, kļuva par mazbērnu auklētāju un viņu uzticības personu līdz mūža galam. Pēdējā darba cēlienā Nacītis piederēja pie Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas darbinieku un audzēkņu inteliģentās un talantīgās saimes. 

Visu mūžu Nacītis nodzīvoja Sarkandaugavā, sākot ar tiem laikiem, kad tā vēl bija nomale ar mazpilsētai raksturīgo savrupību, līdz XX. gadsimta deviņdesmitajam gadam. Kļūstot par aculiecinieci tam, kā tiek sabojāta un nograuta kādreiz tik harmoniskā un dabiskā vide, un tās vietā pa roku galam saslietas daudzstāvenes ar iedzīvotājiem, kam svešāda skaistuma izpratne.

Vairāk nekā piecdesmit gadu bija aizvadīts divstāvu koka ēkas dzīvoklī, kur bija pazīstams katrs grīdas dēlis un griestu paksis.  Aiz istabas loga auga kupls kastanis, bet liepā pie virtuves loga vasarā zumēt zumēja bites.

Lēmums nojaukt veco māju un tās iedzīvotājus “izformēt” tika pieņemts ar padomisku brutalitāti un birokrātisku vienaldzību. Nākamajā dienā pēc pārcelšanās uz jauno dzīvesvietu, kas 80 gadus vecajam cilvēkam atradās pilnīgi svešajos Pļavniekos, pilnīgi nesaprotamā pilsētas vietā, veselība atstāja ķermeni gluži kā dzīvības sula, nocērtot simtgadīgu koku. 

Kopš 1991. gada Natālija, Nacītis, mīļā Omīte atdusas mūža miegā Miķeļa jeb, kā senāk sauca, Debesbraukšanas kapos zem simtgadīgiem kokiem vietā, kur apglabāti arī viņas tuvinieki - tēvs, brālītis, māte, dēls un dēla otrā sieva.

Kapsētas dokumentos ziņu par viņas vecākajiem apglabātajiem ģimenes locekļiem nav, jo viņi devušies aizsaulē jau tik sen. Tēvs Konstantīns Rosmanis, par kura piederības vietu Radurakstos tiek minēta Skujene, nomira 1917. gada vasarā.  Tīfa nāvīgā izkapts nopļāva arī Rosmaņu ģimenes dēliņu Arnoldu četru gadu vecumā. Viņi ir pirmie šai vietā apbedītie.

Natālijas māte Marija, dzimusi 1883. gadā, meitas uzvārdā Lukstiņa, pēc otrām laulībām Purgaile, mūžības laukos devās 1961. gadā un ir apglabāta Rosmaņu ģimenes kapavietā.

Natālijas dēls Raimonds (dz. 1927. g.) mūžīgo mieru tur ieguvis  2001. gadā.

Miķeļa kapos apglabāta arī Marijas Rosmanes vecākā meita jeb Natālijas vecākā māsa Lidija Straume (1903. g. - 1955. g), dzimusi Rosmane, un viņas vienīgā meita Melita Spruksta (1930. g. - 2015. g.), dzimusi Straume.

Ar visdziļāko mīlestību,

mazmeita Inta Lehmusa-Briede

2020. gada maijā

Foto:

Natālija Lehmusa agrā jaunībā (1924. g.)

Mazā Natālija sēž mammai Marijai klēpī, blakus stāv Natālijas māsiņa Lidija un tēvs Konstantīns Rosmanis. Otrpus galdam sēž Konstantīna māte Elizabete un krustmāte Natālija, stāv Konstantīna brālis Donāts

Nikolajs Lehmuss, Natālijas vīrs, kura pelni atrodas Jaunajos Donas kapos Maskavā (1927. g.)