Matiss Fitiņš šķīries no šīs zemes gaitām. Rakstot šos vārdus, tie arvien vēl izklausās neticami, kaut gan gadu daudzums liecina, ka mūžs tālu nodzīvots. Savā garā viņš tomēr vēl aizvien bija tvirts un jauns. Pie viņa varēja pieiet kā pie sev līdzīga gan jauns, gan vecs, jo katrs jutās viņa sirdij tuvs. Un tā tas arī bija. Dzimis 1860. gadā 26. aprilī kā karavīra dēls, 2 gadu vecumā viņš zaudē savu tēvu un aug ārkārtīgi trūcīgos apstākļos. Atraitne būdama, viņa māte iepazinās ar baptistu ļaudīm un apmeklējot baznīcu Kalbeltēs, tika arī bībelīgi kristīta. Galvenās rūpēs par sava vienīgā dēla garīgo stāvokli, tā darīja visu, kas stāvēja viņas spēkos, lai mazais Matisiņš jau agri atzītu svētās patiesības ceļu, reizē arī nododama to mācīties galdnieka amatā. Tā jaunais zēns, atrazdamies ticīgas mātes iespaidā, agri nodeva savu sirdi un dzīvi Dievam.
Agri arī viņš sāka darboties draudzē kā kora vadoņa palīgs — vēlāk izpalīdzēdams arī sludinātājam. 25 g. vecumā apprecējās ar tās pašas draudzes jaunavu 19 g. veco Annu Rieksts. Sākās jauns dzīves posms. Ģimenes dzīvē un darbā pagāja 8 gadi. Darba dienās tālu pagastā kaut kur būves darbos vai pie ēvelsola, sestdienas vakaros ģimenes vidū, bet svētdienās baznīcā vai arī kaimiņu draudzēs aizpildot sludinātāja vietu. Šis garīgais darbs viņam tapa par sirdslietu un 1892. gadā līdz ar savu laulāto draudzeni, māti un 3 maziem bērniem viņš pārcēlās uz dzīvi Grobiņā, kur tas baptistu draudzē bija ievēlēts par sludinātāju. Līdzi viņam iet arī ēvelsols un galdnieka māceklis Jancis. Grobiņas draudze maza, lūgšanas nams parādos, sludinātāja plecos kraujas nasta uz nastas. Svētdienās sludinot kancelē un darbdienās strādājot savu amatnieka darbu — rūpes par draudzi to nospiež tik smagi, ka viņš meklē visādus ceļus, lai glābtu draudzes namu, kuru kreditori draud atņemt. Ar daudz pūlēm, braukšanām un meklēšanām beidzot tas arī izdodas. Bet līdz ar to draudzē darbs vairojas. Pieaug locekļu skaits, lūgšanas nams pildas. Pamazām jāatstāj darbs pie ēvelsola. Zemes gabals pie draudzes nama dod maizīti viņa ģimenei, kura turpina pieaugt. Arī izglītības jautājums baptistu draudzēs viņam smagi guļ uz sirds. Kaut būtu pašiem savas skolas - tādas ir viņa kārstākās ilgas un atkal viņš ir meklētājs, lūdzējs un ierosinātājs. Nodibinās baptistu izglītības biedrība. Viņš ir viens no tās dibinātājiem. Rezultātā — Grobiņas draudzē atver pirmmācības skolu. Pirmos gados vienklasīgu — vēlāk divklasīgu. Kā skolotāji pēc kārtas tur darbojas Alb. Eihmanis, Vilis Zīlnieks, J. Stūrmanis, Anna Ostenieka un citi. Šis bija Grobiņas draudzes ziedu laiks. Skola nostādīta priekšzīmīgi, mācības spēki ideāli, bērnu pārpilnība. Tad — karš un atkal jaunas bēdas. Visur posts un nabadzība Bēgļu gaitas un asaras. Kad viss tas pāri un sākas mūsu valsts atdzimšanas laiks,  daudz kas ir citādi. M. Fītiņš sāk just, ka draudzes jaunatnei vajadzētu jauna sludinātāja, kas ar viņu spētu just un dzīvot. Viņu pašu jau dažādas nastas un neizdevības, bēdas un kara laiks stipri sabeiguši. Un ar karstu mīlestību sirdī pret draudzi, visu labu tai vēlot, viņš skubina draudzi meklēt viņam palīgu, kurš vēlāk varētu ieņemt sludinātāja vietu. Draudze tad arī izvēl A. V. Meiju, kura rokās M. Fītiņš nodod pilnīgi visu draudzes vadību, pats lēnām atkāpdamies aizmugurē. Šī viņa aizmugure visiem Grobiņas turpmākiem sludinātājiem bija par svētību un lielu atbalstu. Līdz mūža pēdējai nedēļai viņš vēl vienmēr atradās darbā. Ja arī viņš pāris beidzamajās nedēļās nebija varējis vairs būt baznīcā, tad mājās esot viņš lūdzis Dievu, lai dievkalpojums būtu svētīts. Viegli viņš saslima, maz dienas pacieta smagāk, līdz gluži negaidot iestājās krīze, kurai sekoja ļoti smaga diena un 2 naktis  un mūsu dārgais tēvs beidza šo dzīves cīņu. Mūsu sirdīm tas bija sāpīgs sitiens, jo mums visiem viņš bija mīļš tēvs un gādnieks. Daudz bēdu viņš piedzīvoja. Viņa ģimenē viens pēc otra nomira dēli, atstādami bārenīšus — un visiem „grospapa" namelē bija mājas un dzimtene. Viņa sirds bija vienmēr atvērta visiem. Kopīgi ar māmuliņu, kura tagad skumst pēc sava uzticamā drauga, viņi bija īsti vecāki visiem tuvumā un tālumā. Pavadot 29. martā mīļo aizgājēju uz pēdējo dusu no Grobiņas baznīcas līdz Iļģu kapiem, viņa zārku pār maiņus nesa draudzes padomes brāļi un jaunatne, tam sekoja milzīgs ļaužu bars. Izvadīšanas vārdus sacija māc. A. Meters, māc. Odiņš, māc. Vītols, māc. Meijs, māc. Čukurs, māc. Dubelzars un māc. Ronis. Vaiņagus nolika no Latvijas baptistu dr. savienības, Grobiņas dr., Māsu pulciņa, jaunatnes un kora.

Avots: Kristīgā balss, 01.05.1939

Dēls - Artūrs Fītiņš (1902-1941) miris izsūtījumā.