Marija Īvāne

Pievieno šai personai bildi!

Mēs Cesvainē visu laiku baidījāmies, ka  viņu var aizvest. Marijai tas bija tik raksturīgi, ka viņa bēdājās un rūpējās par visiem citiem, tikai par sevi ne, un tas viņu pazudināja. Bet laikam Šekspīram taisnība, ka mēs katrs savu  likteni savās krūtīs nesam."  

M. Birzkalne, Marijas skolotāja

***

Marija Īvāne dzimusi Kraukļu pagasta „Līcos” 1909.gada 21.martā.

Mācījusies Kraukļu Viļuma skolā, tad Madonā Biržu meiteņu skolā 1918./1919.gadā, pēc tam Cesvaines ģimnāzijā.

1926.gadā piedalījusies VI Vispārējos latviešu dziesmu svētkos  Rīgā. Bijusi muzikāli apdāvināta, skolā klavierspēli apguvusi pie skolotājas Ausekles, vēlāk Rīgas konservatorijā pie profesora Arvīda Dauguļa.

Konservatoriju beidza 1934.gadā.

Gan Cesvaines Valsts vidusskolas, gan konservatorijas beigšanas apliecībā viņai bija tikai labas un teicamas atzīmes.

Šie dokumenti līdz ar 1926. gadā rakstīto dienasgrāmatu atrasti 2008.gada vasarā, mājas remontu laikā, bēniņos zem grīdas.

Marija Īvāne iestājās arī Angļu valodas institūtā, jo bija interese un labi padevās valodas. Šo institūtu viņa beidza ar izcilību. Institūta direktors Šmits ieteica papildināt zināšanas ar valsts stipendiju Londonā.

Uz šo stipendiju pretendēja arī kāds vīrietis, kuru valsts gatavoja diplomātisko sakaru dienestam. Marijai nācās krāt līdzekļus pašai studijām ārzemēs, un tie bija divi gadi. 

Pēc tam viņa atgriezās Cesvaines vidusskolā mācīt mūziku un angļu valodu. Viņai bija arī sava audzināmā klase. Kā liecina "Izglītības Ministrijas Mēnešraksts", Marija Ivāne iecelta par Cesvaines v. ģimn. skol. ar 1938.g. 3. septembri

Kopēja fotogrāfi ja pie pils un žetoniņš liecina – „Audzinātājai – 1941.g.”.

Šā paša gada 26. jūnijā viņai atbrauca uz mājām pakaļ, lai vestu uz Madonu uz pārrunām un atbildēt uz dažiem jautājumiem. Iepriekš tika brīdināta, ja izvairīsies, notiks nelaime ar vecākiem. Marija ļoti mīlēja vecākus, māsas, brāļus, tādēļ brauca līdzi. Mājās neatgriezās.

Vēlāk  noskaidroja, ka ar pēdējo ešelonu aizvesta uz Krieviju, nonākusi Vologdas cietumā, apsūdzēta par dzimtenes nodevību,neticējuši, ka viņa turp devusies papildināt angļu  valodas zināšanas.

Strādājot skolās, viņai iepriekš tika doti mājieni ziņot par to, ko redz, dzird un jūt par saviem kolēģiem skolā.

Marija uz šo mājienu atbildējusi : „Es jau neesmu tik zemu  kritusi.”

Tikusi saukta arī uz vietējo čeku ar tādu nolūku, par ziņu nodošanu solot brīvu ceļojumu uz Padomju Savienību. Neizdevās pierunāt viņu. 

Šie cilvēki niknumā noteikuši: „ Nu  mēs tiešām redzam, ka jūs esat angļu spiedze, varbūt pat vācu. Ko jūs spiegojat?

Nepanākuši savu, varas vīri teikuši: ”Tagad ejiet strādāt, bet, kad mums būsiet vajadzīga, mēs jūs pasuksim bet, ja bēgsiet, nošausim visus jūsu piederīgos.”

Par visu Marija bija  pastāstījusi savai māsai Martai.

Marija strādāja ar nemieru sirdī vienu mācību gadu. Bija 1941.gada vasara pašā plaukumā. Atvaļinājuma laiks. Jāņu diena. 26.jūnijā Marija  turpat pie mājas ravēja bietes. Mājinieki, neko ļaunu nenojauzdami, pasauca Mariju uz māju. Esot it kā atbraukuši kolēģi no Cesvaines.

Aizveda uz Madonu uz pārrunām. Mājās  neatgriezās ne tajā dienā, ne vēlāk. Māmuļa, papiņš, brāļi, māsas – visi gaidīja pārnākam, cerēja. Māte gaidīja savu meitu līdz savai pēdējai stundai, kad 97 gadu vecumā aizgāja mūžībā. Marijas drēbes atradās skapī . Māte teica: „Tās jau Marītes, kad atbrauks,  lai būtu.

Tikai māsai Martai 90 gadu vecumā jau zuda cerības uz brīnumu:  „Nepārnāks, neredzēšu vairs..."  

Pēc kara māsa Marta meklēja iestādes, kur uzzināt par Marijas likteni. 

Palīdzēja skolotāja Marija Bērzkalne. Saņēmām ziņu, ka 1942. gada 13.aprīlī mirusi Vologdas cietumā, nosaukts  nāves cēlonis. Konsultējoties ar ārstu, uzzinājām, ka tā ir zarnu slimība, kas, zarnām sakļaujoties, rodas bada rezultātā. Jautājums bija, vai tās ir patiesās ziņas, jo bija arī ziņa, ka vēl pēc šī datuma viņa redzēta cietuma teritorijā.

Otra informācija vēstīja, ka  viņa esot satikta tālu ziemeļos baltā pilsētiņā, kur strādājusi skolā. Notiesāta uz mūžu, bez tiesībām atgriezties dzimtenē, bez sakariem ar savējiem. 

Tā pastāstīja viņas brālim Jānim kāds aculiecinieks, kurš aiz bailēm nav teicis savu vārdu, licis aizmirst par šo  tikšanos. Un tādēļ bija cerības, arvien gaidīšana, ka pārnāks.

Lūk, vēstule, kuru rakstījusi skolotāja M.Bērzkalne Marijas māsai Martai 1941.gada 2.septembrī pēc Marijas Īvānes aizvešanas:

Mēs Cesvainē visu laiku baidījāmies, ka  viņu var aizvest. Marijai tas bija tik raksturīgi, ka viņa bēdājās un rūpējās par visiem citiem, tikai par sevi ne, un tas viņu pazudināja. Bet laikam Šekspīram taisnība, ka mēs katrs savu  likteni savās krūtīs nesam."  

Baiba Putniņa Cesvaines ziņas

***

Kara pirmajās dienās Latvijā lielā steigā tika arestēti vai nošauti ap 600 cilvēku

Madonas apriņķī apcietināja 19 iedzīvotājus. Gandrīz visi – aizsargi, kā tas vērojams arī citos novados. Marija Īvāne bija “aģitējusi Cesvaines skolā”, kur pasniegusi svešvalodas.

Uldis Lasmanis

Avoti: news.lv

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1
        Andrejs ĪvānsTēvs
        2Marta ĪvāneMarta ĪvāneMāsa00.00.190600.00.1997

        Nav norādīti notikumi

        Birkas