No Rīgas saņemta ziņa, ka tur mirusi pensionētā vidusskolas skolotāja Marija Bērzkalne. Aizgājēja par latviešu valodas skolotāju jau sākusi strādāt Cesvaines valsts vidusskolā 1919. gadā, būdama daudzus gadus arī klases audzinātāja. Viņa izskolojusi paaudzes, kas veidojušas Latvijas neatkarīgo valsti. Pēc pensionēšanās pārcēlusies uz Rīgu. Tagad vairāki viņas audzēkņi dzīvo brīvajā pasaulē. Sēru brīdis bijis Rīgas Meža kapu kapličā, kur dziedājuši atvadu dziesmas. Aizgājēju tad pārveduši apbedīšanai uz Vējavas kapsētu Madonas apriņķī. Atvadījušies bij. audzēkņi, pārstāvēdami vairākus Cesvaines valsts vidusskolas izlaidumus. Apbedīšanu kapsētā vadījusi nelaiķes bij. audzēkne, skolotāja un dzejniece Adīne Ķirškalne.

Avots: Laiks, 28.08.1982

Latvijas lauku vidusskolas bija skaistas un nesa lielu svētību plašas apkārtnes skolu jaunatnei. Tāda bija arī valsts vidusskola Cesvainē. To nodibināja jau 1919. gada septembrī grupa Madonas vidusskolas skolotāju ar mācītāju Albertu Vītolu priekšgalā. 1921. gada rudenī skolā ieradās jauna latviešu valodas skolotāja Marija Bērzkalne. Viņa nebija sasniegusi ne pirmos divdesmit piecus dzīves gadus, bet kļuva par mūsu klases audzinātāju. Skolēnu vecums bija ļoti dažāds. Tur bija atbrīvošanas cīņu dalībnieki un jauni zēni un meitenes tieši no pamat- un draudzes skolas. Grūti iedomāties, ka šādu klasi viņa varētu saturēt, saliedēt. Bet Bērzkalnei tas izdevās. Klase bija sekmīga mācībās, un par visām lietām turējās kopā. Arī pēc skolas beigšanas. Visi klases zēni studēja, meitenes studēja Kaucmindes vai arī pedagoģiskās klasēs. Abitūrijas atceres dienās daudzi no mums brauca uz Cesvaini, kur Bērzkalne tos laipni uzņēma. Tās bija jaukas dienas. Bija arī mums savas palaidnības un blēņas, bet tām bija maza vieta. Skolu mēs cienījām, saprazdami, ka tā deva mums iespēju mācīties, sagatavoties studijām. Mēs mācījāmies, un disciplīna reti kliboja. Liels nopelns bija Bērzkalnei. Viņa bija gan jauna, bet, kā pati teica, viņa mācīja mūs un mācījās pati no mums. Bija spārnots izteiciens: — Tā nedarīsim, jo tas sāpinās mūsu Bērzkalnīti! Otrais pasaules karš pārtrauca daudz skaistu nodomu. Tas skāra arī Cesvaini. Cieta skola, skolotāji un viss šis krāšņais Latvijas apvidus. Arī Bērzkalne pazaudēja visas savas grāmatas, gleznas un visu iedzīvi. Klase izklīdusi visā pasaulē no Austrālijas līdz Amerikai. Daudzi atdusas jau kapos — visā pasaulē, arī Sibīrijā. Pēc kara beigām 1958. g. 29. janvārī saņēmu no Bērzkalnes vēstuli. Viņa lūdza medicīnisku padomu, māsa Anna bija mirusi, bet brālis Pēteris bija smagi slims. Viņš neatveseļojās, pati Bērzkalne saslima ar nieru tuberkulozi un bija spiesta ilgstoši ārstēties sanatorijā. Ar ļaunu audzēju saslima svaine. Viss tas lauza Bērzkalnes spēkus. Viņa aizgāja pensijā, pārcēlās uz dzīvi Rīgā, bet nepārtrauca sakarus ar saviem bijušajiem skolēniem. Vasaras pavadīja laukos, kolhozā. Esmu uzglabājis visas viņas vēstules — būs daži simti. Tās bija saturīgas, un es izjūtu viņu trūkumu. Pēdējā vēstule pienāca 1982. g. 24. februārī. Par ko visu gan netika diskutēts, par veco skolu, klases biedriem, skolotājiem, literātūru un dzīvi vispār. Sākumā viņa bieži brīnījās par „dziļo jūru", kas neļauj viņai saņemt grāmatas no emgrācijas. Bija iecerējusi arī braucienu uz Zviedriju, bet nekas neiznāca. Par skolas 50 gadu jubileju raksta ar lielu sirsnību. Vēstules bieži papildina gleznu reprodukcijas un klasiskās un jaunās iznākušās grāmatas. Par visu viņa pievienoja savu novērtējumu. Tas bija dzīvs zars no dzimtenes un pagātnes. Par sirsnību, kādu Bērzkalne saņēmusi slimības dienās un izvadīšanā dzimtenē, lai liecina šī vēstule: „14.3., pēc mierīgi pavadītas nakts, skolotājā saslima ar trieku. Es iegāju viņas guļamtelpā un atradu viņu nekustīgu. Izsaucām ātro palīdzību. Divas dienas slimniece bija mājās, ārsta uzraudzībā, bet pusnesamaņā, kontakta nespējīga. Aizvedām uz slimnīcu, kur viņa sabija desmit dienas, tad izdzisa. Slimnīcā par viņu rūpējās viņas audzēkne profesore E. P. un citi audzēkņi un tuvinieki. Izvadīšana notika 3.4. no pirmās Meža kapu kapličas. To vadīja bijušie audzēkņi. Bija daudz ļaužu, daudz ziedu, daudz labu vārdu. Tika skandētas tautasdziesmas, čello atskaņoja Šūmaņa Sapņojumu un kvartets nodziedāja nelaiķes mīļo dziesmu „Es zinu, kā roze plaukst". Bija arī citi muzikāli priekšnesumi. Tad bērinieki automašīnās brauca caur Madonu uz Vējavas kapiem. Pie Madonas bēriniekus sagaidīja 1. un 2. Madonas vidusskolas pārstāvji ar vainagiem un skolēnu orķestri, Izglītības daļas pārstāvji un vēstures muzeja darbinieki ar vainagiem. Vējavas kapu kalnā izvadīšanu vadīja Marijas audzēkne, skolotāja un dzejniece Adīne Ķirškalne. Bija daudz labu runu. Bijušie audzēkņi nolika vainagus pa izlaiduma grupām. Diena bija jauka un saulaina. Astoņos vakarā bērinieki devās mājup. Kopīgu bēru mielastu sarīkot nevarēju, mazus atspirdzinājumus pasniedza mašīnās." (autors J.A.)

Avots: Latvija, 05.07.1982