Magnuss Kurzemes bīskaps

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
26.08.1540
Miršanas datums:
18.03.1583
Papildu vārdi:
Prins Magnus, король Арцимагнус Крестьянович; Magnus Konink in Lieffland
Tautība:
 dānis
Kapsēta:
Norādīt kapsētu

Magnuss no Oldenburgas jeb Magnus, dāņu princis bija Dānijas princis no Oldenburgas dinastijas, Sāmsalas-Vīkas bīskaps (1560-1572), Kurzemes bīskaps (1560-1583).

Pēc Maskavijas (Krievijas) iebrukuma Livonijā kā Krievijas cara Ivana IV vasalis un marionete 1570.-1578. gadā lietoja titulu Livonijas karalis.

***

Magnuss ir dzimis 1540. gada 26. augustā Kopenhāgenā Dānijas un Norvēģijas karaļa Kristiāna III un viņa sievas Saksijas-Lauenburgas princeses Dorotejas ģimenē kā otrais dēls. Savā bērnībā viņš pieredzēja sava tēva cīņu par varu ar gāzto Dānijas, Norvēģijas un Zviedrijas karali Kristiānu II, kas 1531. gadā tika ieslodzīts Sonderborgas (Sønderborg) pilī, bet vēlāk līdz savai nāvei Kalundborgas pilī (1549-1559).

Sākumā jauno Holšteinas hercogu un Norvēģijas mantinieku mācīja izcili Dānijas galma skolotāji, vēlāk viņš kā jauneklis divus gadus pavadīja pie savas māsas Saksijas galmā (1557-1559).

Cerot uz Dānijas aizsardzību, Livonijas kara sākumā 1558. gada 5. jūlijā pēdējais Tērbatas bīskaps Hermanis oficiāli piedāvāja Dānijas karalim piešķirt Tērbatas bīskapijas troni viņa otrajam dēlam Magnum, jau agrāk līdzīgu piedāvājumu bija paudis arī Kurzemes un Sāmsalas-Vīkas bīskaps Jānis IV Minhauzens.

Kad pēc Magnus tēva nāves 1559. gadā par Dānijas karali kļuva viņa vecākais brālis Frederiks II, viņš lika samaksāt bīskapam Jānim IV 30 tūkstošus dālderu par atteikšanos no troņa.

Savukārt Magnus 1559. gada 10.decembrī oficiāli atteicās no savas mantojuma daļas Šlēzvigā, Holšteinā u.c. Jaunais karalis iecēla savu brāli Magnu par Kurzemes un Sāmsalas-Vīkas bīskapu un uzdeva viņam pārņemt šīs bīskapijas Dānijas kontrolē.

Ar trīs karakuģiem un 400 karavīriem 1560. gadā Magnus ieradās Kuresāres pilī, kur domkapituls viņu uzreiz ievēlēja par bīskapu. Arī Rēveles bīskaps Morics Vrangelis un Livonijas ordeņa Sāmsalas daļas fogts Heinrihs Volfs bija spiesti nodot savus īpašumus Dānijas princim.

Ar bīskapa Magnusa darbību nebija apmierināti Kurzemes ordeņa bruņinieki (kuri arī labāk apzinājās militāri stratēģisko stāvokli un Dānijas nespēju aizstāvēt Livoniju pret Maskaviju) un pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers, kas meklēja savienību ar Lietuvas dižkunigaitiju.

Ar Rīgas arhibīskapa Brandenburgas Vilhelma starpniecību bīskaps Magnus 1560.gada 6.augustā noslēdza pamieru ar Livonijas ordeni.

Maskavija Ivana IV veica nemitīgus uzbrukumus kaimiņzemēm, arī Livonijai.

Pēc Maskavijas uzvaras Ērģemes kaujā un tai sekojošas Viļņas ūnijas noslēgšanas Livonijas ordenis sekularizējās un pakļāvās Polijas-Lietuvas kopvalstij, bet Ziemeļigaunija Zviedrijai.

Kad Zviedrijas karaļa Ērika XIV brālis un Somijas hercogs Juhans Vāsa Viļņā apprecēja Lietuvas dižkunigaiša Sigismunda II Augusta māsu Katrīnu Jagailieti, viņš 1561. gada 6. jūnijā aizdeva tam 80 tūkstošus dālderu, pretī kā ķīlu saņemdams vēl septiņus bijušos Livonijas ordeņa cietokšņus (Paide, Karksi, Helme, Trikāta, Ērģeme, Rūjiena, Burtnieki) un pievienoja tos saviem Somijas īpašumiem.

1562. gada 7. augustā Krievijas cars Ivans IV, redzēdams domstarpības Zviedrijas un Dānijas starpā "greizsirdībā par Katrīnas iziešanu pie vīra", Možaiskā noslēdza pret Zviedriju vērstu militāru savienību ar Dānijas karali, kurā Krievija atzina Dānijas tiesības uz īpašumiem Igaunijā, Sāmsalā un Kurzemē.

Tas bija viens no iemesliem Septiņu gadu kara (1563-1570) sākumam starp Dāniju un Poliju-Lietuvu no vienas puses un Zviedriju no otras puses.

Karadarbības rezultātā 1563. gada beigās Magnusa pārvaldē palika vienīgi Sāmsala, Dago sala un Kurzemes bīskapija. Savai galvaspilsētai Kursesārei Magnuss 1563. gadā piešķīra pilsētas tiesības un Sāmsalas bruņniecībai plašākas privilēģijas.

Bīskaps Magnuss 1566.-1567.gadā Polijas – Lietuvas valdniekam Sigismundam II Augustam lūdza viņa māsas Annas roku, pūrā prasot bijušās Rīgas arhibīskapijas teritoriju, tāpēc sarunas nevainagojās ar panākumiem.

Livonijas kara nākamajā posmā (1569-1575), izmantojot arī vēlāk bieži lietotu diplomātisku triku, Krievijas cars okupētajās zemēs par Livonijas karali piedāvāja atzīt Magnusu. Ar šāda marionešu valdnieka palīdzību Ivans IV Briesmīgais centās iegūt savā pusē tos Livonijas iedzīvotājus, kas neatbalstīja zviedrus vai poļus.

1570. gada 10. jūnijā bīskaps Magnus ieradās Maskavā, kur Ivans IV, kas jutās kā lielvalsts ķeizars, viņu kā savu feodālo vasali kronēja par Livonijas karali.

Ar 20 tūkstošiem krievu algotņu karalis Magnus devās atkarot zviedriem Tallinas cietoksni, bet nespēja to ieņemt līdz pat 1571. gada martam.

Pēc 1575. gada Magnuss zaudēja kontroli pār Sāmsalas – Vīkas bīskapiju, ko pārvaldīja Dānijas karaļa vietvaldis, toties pakļāva Helmes, Ērģemes, Ungurpils, Vecsalacas, Rūjienas un Limbažu pilsnovadus.

1577.gada sākumā Magnuss un Ivans IV nolēdza Pleskavas līgumu, kurā tika apstiprinātas visas agrākās Magnusa tiesības uz zemēm Livonijā, kas atradās uz ziemeļiem no Gaujas. 

Taču Magnuss pārkāpa šo vienošanos un proklamēja uzsaukumu Livonijas piļu un pilsētu aizstāvjiem, kurā aicināja padoties, kas tos pasargātu no Krievijas cara karapulkiem. Tā Livonijas karalim Magnusam padevās Krustpils, Koknese, Ērgļi, Valmiera, Piebalga, Ļaudona, Bērzaune, Suntaži, Nītaure, Aizkraukle, Lielvārde, Mālpils un citi Vidzemes pilsnovadi.

1577. gada sākumā arī Cēsu pilsoņi sacēlās pret Polijas-Lietuvas karaspēka garnizonu un lūdza Livonijas karali Magnusu pārņemt pilsētu savā valdīšanā. Magnus nolēma savu rezidenci pārcelt uz seno Livonijas ordeņa mestru rezidenci Cēsu pilī, kur 1577.gada 31.augustā notika Ivana IV un Magnusa pēdējā tikšanās 

Sarunu laikā Ivans IV Briesmīgais sakarā ar aizdomām par Magnusa nodevību, lika viņu apcietināt, atsavināt viņa valdījumus un mesties viņa priekšā ceļos.

1578. gada vasaras beigās krievi ieņēma Peltsamā, bet tika sakauti Cēsu kaujā.

1578.gadā tika noslēgts Dānijas un Krievijas pamiers uz 15 gadiem, kurā Dānija atzina cara tiesības uz Livoniju, saglabājot vienīgi Sāmsalu un Muhu salu. Magnuss atteicās no Livonijas karaļa titula, padevās Polijas – Lietuvas valdnieka Stefana Batorija aizsardzībā, pameta lēņus Igaunijā un Vidzemē un apmetās Kurzemes bīskapijas galvaspilsētā Piltenē.

1580. gadā viņš ar savu karaspēku pēdējo reizi devās karagājienā uz krieviem pakļauto Tērbatu un kopā ar Lietuvas karaspēku piedalījās tās ieņemšanā.

Pēdējos savas dzīves gadus Magnus kopā ar sievu Mariju un galmu pavadīja Piltenes pilī, iztikdams no Polijas-Lietuvas valdnieka pensijas. Magnuss noslēdza saprašanās paktu ar lietuviešu vaivadu Nikolaju Radzivilu, tomēr Kurzemes bīskapijas muižniecība atteicās pakļauties Polijai–Lietuvai.

1581. gada pavasarī Magnuss Rīgā tikās ar Polijas-Lietuvas valdnieku Stefanu Batoriju un lūdza viņam piešķirt lēnī agrāk pielemtās pilis.

1582. gadā viņš neieradās Varšavā seimā dot vasaļa zvērestu un jautājums tika pārcelts uz nākamo seimu. Tāpēc no valststiesību viedokļa Kurzemes bīskapija joprojām bija Dānijas īpašums.

Magnuss mira 1583. gada 18. martā un tika apbedīts Piltenes baznīcā, bet 1662. gadā viņa mirstīgās atliekas ar kuģi no Piltenes tika vestas uz Dāniju, lai tās pārapbedītu Roskildes katedrālē.

***

Dānijas un Polijas-Lietuvas pretenzijas uz Kurzemes bīskapiju izraisīja tā saukto Piltenes mantojuma karu, pēc kura 1585. gadā Kroneborgas miera līgumā Dānija pilnībā atteicās no šīs teritorijas par labu Polijai-Lietuvai. Magnusa atraitne Marija ar meitu tika nogādātas Rīgas pilī, pēc Krievijas cara Fjodora I lūguma izdotas Krievijai, kur Boriss Godunovs karalieni Mariju kā iespējamo Krievijas cara troņa pretendenti piespieda kļūt par mūķeni.

1588. vai 1589. gadā neskaidros apstākļos mira viņa meita Eidokija, bet 1597. gadā vecākā meita Marija, kas nemaz nav pieminēta krievu vēstures avotos.

**

Magnusa lietotie tituli

1559. gada decembrī hercogs Magnuss lietoja šādu titulu:

"Mēs Magnuss, no Dieva žēlastības Norvēģijas troņmantnieks, Šlēzvigas, Holšteinas, Stormarnes un Ditmares hercogs, Oldenburgas un Delmenhorstas grāfs."

(vāciski: Wir Magnus von Gottes gnaden Erbe zu Norwegen, Hertzog zu Schlesswyg, Holstein, Stormarn, vnd der Diettmarschen, Graff zu Oldenburg, vnd Delmenhorst.)

Pēc ierašanās Livonijā un kļūšanas par bīskapu Magnus 1561. gada jūnijā tika titulēts kā:

"Mēs Magnuss, no Dieva žēlastības Sāmsalas, Vīkas un Kurzemes bīskaps, Rēveles administrators, Norvēģijas troņmantnieks, Šlēzvigas, Holšteinas, Stormarnes un Ditmares hercogs, Oldenburgas un Delmenhorstas grāfs."

(vāciski: Magnus von Gottes gnaden Bischoff der Stiffte Osell, Wieck vnd Churlandt, Administrator des Stiffts Reueil, Erb zu Norwegen, Hertzog zu Schlesswigk, Holstein, Stormarn vnd der Dithmarschen, Graff zu Oldenburg vnnd Delmenhorst.)

Pēc Ivana IV iecelšanas par "Livonijas karali" Magnuss 1572. gada maijā lietoja šādu titulu:

"Mēs Magnus, no Dieva žēlastības karalis Livonijā, Norvēģijas troņmantnieks, Šlēzvigas, Holšteinas, Stormarnes un Ditmares hercogs, Oldenburgas un Delmenhorstas grāfs."

(vāciski: Von Gottes gnaden wir Magnus Konink in Lieffland, Erb zu Norwegen, Hertzogk tzu Schleswieck Holstein, Stormarn und der Ditmarschen, Graue zu Oltenenburgk unnd Delmenhorst.)

Ticis lietots arī cits tituls:

"Magnus, no Dieva žēlastības Livonijas karalis, igauņu un latviešu zemju kungs, Norvēģijas troņmantnieks, Šlēzvigas, Holšteinas, Stormarnes un Ditmares hercogs, Oldenburgas un Delmenhorstas grāfs."

(latīniski: Magnus, Divine Gratia Rex Livonia Dominus Esthoniae et Littiae;

vāciski: Magnus von Gottes gnaden koning In Lifflandt, der Estnischen und lettischen Landen Herr, Erbe zu Norwegen, Hertzog zu Schleßweigk Holstein, Stormarn vnd der Ditmarschen, Graue zu Oldenburgk vnd Delmenhorst.)[5]

Avoti: wikipedia.org, news.lv

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts

        25.07.1211 | Bīskaps Alberts svinīgā ceremonijā liek pamatakmeni Rīgas Domam

        Baznīca tika celta uz no lībiešiem nopirktas zemes ārpus toreizējās pilsētas mūriem. Tās celtniecībā izmantoti akmens bluķi, kuri lauzti pie Ikšķiles. Baznīca veltīta Jaunavai Marijai. 14.-15. gadsimta mijā Rīgas Doms ieguva pašreizējās aprises. 16.gadsimtā tika uzcelts tornis-toreiz augstākais pilsētā. Sākotnējā iecere baznīcai bija celt divus torņus.

        Pievieno atmiņas

        05.03.1263 | Romas kūrija par Kurzemes bīskapu ieceļ Verdas Edmundu

        Pievieno atmiņas

        28.11.1561 | Livonija paraksta Viļņas ūniju un kļūst par Polijas-Lietuvas vasali

        Pievieno atmiņas

        05.03.1562 | Rīga ratificē Viļņas ūniju. Beidz pastāvēt Livonijas ordenis. Izveidotas Kurzemes- Zemgales un Pārdaugavas hercogistes

        Pievieno atmiņas

        01.07.1569 | Ļubļinas ūnija

        Ļubļinas ūnija bija Lietuvas dižkunigaitijas un Polijas karalistes apvienošanās.

        Pievieno atmiņas

        21.10.1578 | Livonijas karš: Cēsu kaujas

        Cēsu kauja bija pavērsiens Livonijas kara gaitā, kas noveda pie Krievijas sakāves un pilnīgas atteikšanās uz pretenzijām uz bijušās Livonijas konfederācijas teritoriju uz vairāk kā 100 gadiem. Livonijas karš vai Pirmais Ziemeļu karš (Livländischer Krieg /Erster Nordischer Krieg/ Ливонская война, / Liivi sõda /Livonijos karas /25-årskriget mot Ryssland, / I, II wojna o Inflanty) bija 25 gadus ilgs (1558 - 1583) karš ar pārtraukumiem starp Krievijas caristes un Livonijas konfederācijas karaspēkiem (1558-1561), kurā pēc tam iesaistījās arī Lietuvas dižkunigaitija, vēlāk, Polijas-Lietuvas kopvalsts (1561-1575) un Dānijas un Zviedrijas karalistes (1561-1583). Livonijas karš beidzās ar Krievijas sakāvi, tomēr kara rezultātā Livonija tika pilnīgi nopostīta un sadalīta starp uzvarējušajām lielvalstīm.

        Pievieno atmiņas

        Birkas