Luijs Aragons (franču: Louis Aragon), dzimis 1897. gada 3. oktobrī, miris 1982. gada 24. decembrī, bija franču rakstnieks, dzejnieks un žurnālists. Kopā ar saviem draugiem, Andrē Bretonu, Filipu Supo un Polu Eliāru, viņš ir viens no dadaisma un vēlāk sirreālisma dibinātājiem literatūrā. 1953.gadā Žoržs Brasēns sacerēja mūziku Aragona poēmai Il n'y a pas d'amour heureux. Kopš tā laika vairāki viņa dzejoļi tika dziedāti dažādu autoru izpildījumā. Aragons bija komunistiskās partijas biedrs un viens no nedaudzajiem Francijas intelektuāļiem, kas atbalstīja Staļina politiku līdz pat 20. PSKP kongresam 1956.gadā. Savu uzticību Francijas komunistiskajai partijai saglabāja līdz mūža beigām. Viņa sieva, Elza Trioleta, ir Ļiļas Brikas jaunākā māsa.

Dzīvesgājums

Luijs Aragons ir bijušā Parīzes policijas prefekta Luija Andriē ārpus laulības dēls. Luija māte Margarita Tuka (Marguerite Toucas) bija pansijas īpašniece Parīzes 17.apgabalā, Karno avēnijā (avenue Carnot). Viņa bija par 33 gadiem jaunāka par Andriē. Īsta bērna dzimšanas vieta nav skaidra. Visdrīzāk tā ir Parīze, kā to raksta pats Aragons esejā "Es nekad nebiju iemācījies rakstīt jeb incipit" (Je n'ai jamais appris à écrire, ou Les incipit) vai Neijī pie Sēnas, ko min daži avoti, vai atkal Tulona.

Uzvārdu Aragons izvēlējās tēvs par godu Aragonas pilsētai, kur viņš bija par sūtni jaunības gados. Lai abu ģimeņu gods netiktu notraipīts sabiedrībā visiem pastāstīja, ka šo bērnu ir adoptējusi Margaritas Tukas māte, bet Luijs Andriē ir viņa krusttēvs. Aragons uzzina patiesību tikai kad viņš tiek iesaukts armijā no medicīnas studiju otrā kursa.

Frontē Aragons izpilda sanitāra pienākumus, par ko tiek apbalvots ar Kara krustu (Croix de guerre 1914-1918). Pēc miera noslēgšanas viņš turpina dienestu okupētajā Reinzemē. Šajā periodā top poēma Bierstube Magie allemande un romāns Anicet ou le panorama, ko 1920.gadā publicē literatūras žurnāls La Nouvelle Revue française.

Atgriezies Parīzē 1922.gadā viņš nolemj pievērsties literatūrai un kopā ar bijušajiem studiju biedriem Andrē Bretonu un Filipu Supo, kuri arī izgāja karu, nodibina laikrakstu Littérature, kur publicē dadaisku pastišu Les Aventures de Télémaque.[5] Ar Roberta Desnosa starpniecību viņš iepazīstas ar automātiskās rakstīšanas metodi un kopā ar pārējiem dadaistiem pievēršas sirreālismam, vienlaikus lasot Engelsa, Ļeņina, Prudona, Hēgeļa, fon Šellinga, Freida darbus. Aragons un Bretons, sekojot Polam Eliāram, iestājas Francijas komunistiskajā partijā 1927.gadā.