Latvijas teātra leģenda Lilija Štengele 20. gadsimta 20. un 30. gados bija primadonna, kas noteica dāmu modes tendences. Lilijas Štengeles talants un sievišķīgais šarms apbūra  gan skatītājus, gan kritiķus, un sava ne visai vieglā un garā mūža noslēgumā viņa atzinusi: „Zinu, ko esmu skatītājiem parādā. Viņi mani padarīja lielu.”

Dzimusi Vilces muižā. Jau skolas gados spēlējusi teātrī. Apguvusi krievu, vācu, angļu franču valodas. Pēc ģimnāzijas beigšanas strādāja par skolotāju mazā Ķēču skoliņā Nītaures pagastā, bet sirdī sapņoja par teātri. Viņa sāk strādāt Jaunajā Rīgas teātrī un saņēma stipendiju Gižicka teātra skolā, kur mācības notika krievu valodā. Krievu valodu apguva bez akcenta un 1923. gadā pēc Rīgas Krievu drāmas teātra uzaicinājuma atgriežas Latvijā. Štengeles un Smiļģa jūtas uzplauka 30-to gadu sākumā un turpinājās 10 gadus, bet savus likteņus tie nesavienoja.  1940.gadā Štengeli aizsūtīja uz Liepāju kā padomju varai nevēlamu.

Arī mūža pēdējos četrpadsmit gadus aktrise bija spiesta pavadīt svešumā, kur simbolisks atgādinājums par mājām  bija kādscimdu pāris. 1944. gada rudenī viņa devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Līdzi viņa bija paņemusi dažas mantas, tai skaitā slavenā itāļu rakstnieka D'Annuncio (Gabriele d'Annunzio ) viņai dāvātu zelta bruņurupuci.

No Vācijas bēgļu nometnēm viņa devās uz ASV. Mūža nogalē ar leikēmiju smagi slimā aktrise, atzīmējot skatuves darba 45 gadu jubileju, nospēlējot pēdējo, viņai veltīto aktrises Ilonas Veldes lomu Valdemāra Kārkliņa lugā ar aktrises slimības kontekstā sāpīgo un liktenīgo nosaukumu Jaunās asinis. Turklāt izrādi viņa nospēlēja ne tikai vienreiz, bet devās divus mēnešus ilgā viesizrāžu turnejā pa ASV un Kanādas pilsētām, sniedzot prieku ap 9300 skatītājiem, tādējādi it kā atdodot parādu, par kuru bija runājusi.

Mira 1958. gada 15. jūnijā Vašingtonā.