* 1912. g. 8. nov. Liepkalnes pag.

† 1993. g. 21. maijā

Izglītība. Abs. 1. Rīgas valsts ģimn. (pēc ģimn. kursa ar lat. val.) (1932). No 1932. g. LU Tautsaimniecības fak. Tiesību zinātņu nod., abs. 1941. g. 11. martā, iegūstot jurista kvalifikāciju. Pēc dienesta 1938. g. rudenī iestājies Kara skolā, abs. 1940. g. aug., paaugstināts leitnanta pakāpē.

Darbība. No 1937. g. pavasara dienējis Aviācijas pulkā, abs. motorista kursus. Strādājis Kara tiesas iestādēs. 1940. g. rudenī demobilizējies, lai turpinātu studijas. Strādājis valsts uzņēmumā “Ķegumi”.

2. pas. karā iesaukts Latviešu leģionā, 19. divīzijā, 44. pulka 3. bataljonā, virsleitnants. Turpmākais liktenis nav zināms.

Studentu korporācijas Ventonia biedrs

Apbalvojumi. Dzk I šķ. (1944. g. 15. sept.), Dzk II šķ. (1944. g. 20. jūl.).

Ģimene. Tēvs Kārlis Ernests (galdnieks); māte Ilze, dz. Kevišāns. Divi brāļi un māsa.

A. LNA LVVA 7427-1-17204; Udo Intis Sietiņš. Par zemi, ko mīlam… Latviešu dzelszkrustnieki. – Rīga: LDKS, 2005, 41. lpp.; Ventonia internais arhīvs.

                            *****

1945 .g 16.maijā pēc kapitulācijas apcietināts . No Jelgavas izveda uz Tālajiem Austrumiem, kur būvēja dzelzceļu. Sākoties ziemai, nosūtīts meža darbos Sihote Alinas kalnos. Tur katru rītu bija jārāpjas apm. 800 m kalnā. Pavasarī nokļuva atpūtas nometnē un vēlāk Vaņinas ostā.

Vaņinas ostā tika apcietināts un notiesāts pēc 58.1 panta ar 10 gadiem soda nometnē + 5 gadiem bez tiesībām. Drīzumā tika nosūtīts uz Valsts lauksaimniecības nometni auglīgajā Zejas ielejā pie Blagoveščenskas. Dzīvoja mūžīgā izsalkumā. Ziemā vajadzēja rakt lielus novadgrāvjus. Aleksandrs Pelēcis teica; "Iedomājies, ka rokamais ir tavs ienaidnieks, un tad darbs šķitīs vieglāks."

Pēc dažiem gadiem ceļoja uz Taišetas pārsūtāmo punktu, tālāk uz Centrālremonta rūpnīcu, kur celtnieki-ieslodzītie uzmūrēja lielu katlu māju..Pēc pabeigšanas pie tās sienas nofotografēja dažus jaunus brīvos cilvēkus, kas arī tur strādāja un foto parādījās avīzē ar parakstu "Komjauniešu celtne."

Rīgā ieradās 1955.gada decembra beigās, strādāja par mūrnieku un amatnieku.

Avots; Es sapni par dzimteni pagalvī likšu, 1993