Juzefs Zahariašs Bems (poļu: Józef Zachariasz Bem, ungāru: Bem József; dzimis 1794. gada 14. martā, miris 1850. gada 10. decembrī) bija poļu politiķis un militārais darbinieks. poļu, ungāru un osmaņu armiju ģenerālis. Poļu un ungāru nacionālais varonis.

Dzimis Tarnovā jurista ģimenē. 15 gadu vecumā iestājās karaskolā, un jau 18 gadu vecumā piedalījās Napoleona karagājienā pret Krieviju. No 1815. gada līdz 1825. gadam Polijas caristes armijā, kad tika atlaists par politisko neuzticamību, un emigrēja uz Austriju, kur uzturējās Ļvovā.

Pēc Novembra sacelšanās sākuma 1830. gadā, kļuva par vienu no tās līderiem Polijā līderiem. Komandēja sacelšanās dalībnieku artilērijas daļas. Vadīja Varšavas aizstāvēšanu pret krievu karaspēku. Pēc sacelšanās sakāves emigrācijā, uzturējās dažādās valstīs, cenšoties organizēt poļu leģionus.

Pēc 1848.gada revolūcijas sākšanās, vadīja Vīnes aizstāvēšanu pret imperatora karaspēku, bet pēc tam Ungārijā kļuva par vienu no ungāru sacelšanās miltārajiem līderiem, vispirms vadot revolucionāro armiju Transilvānijā, bet pašā revolūcijas beigu periodā kļūstot par visas Ungārijas armijas virspavēlnieku.

Pēc 1848.gada revolūcijas sakāves emigrēja uz Osmaņu impēriju, dzīvoja Kitahjā, iestājās sultāna militārajā dienestā, pārgāja islāmā, pieņemot Muratpašā vārdu. Mira kā Halebas gubernators.

1929. gadā ģenerāļa Bema mirstīgās atliekas tika pārvestas no Halebas uz dzimto pilsētu Tarnovu un apglabātas mauzolejā pilsētas parkā.

1956. gada Ungārijas revolūcija sākās ar nemieriem pie Juzefa Bema pieminekļa Budapeštā.