Juris Kunnoss ir viens no savdabīgākajiem latviešu modernās dzejas pārstāvjiem. Literatūrā viņš ienāca 20. gadsimta 70. gadu pirmajā pusē (pirmie dzejoļi datēti ar 1973. gadu, pirmā publikācija – 1975. gadā) un līdz mūža beigām aktīvi rakstīja, publicēja darbus periodikā un sakārtoja četrus dzejoļu krājumus:  „Drellis” (1981), „Pieci septiņi” (1987) un „Slengs pilsētas ielās” (1991), arī  „Ar jaunu mirdzumu acīs” (1999), kas gan dienasgaismu ieraudzīja tikai pēc dzejnieka nāves. Gadu vēlāk iznākusi Sergeja Moreino sastādītā un krievu valodā atdzejotā bilingvālā dzejas izlase “Contraбанда” (2000). 2007. gadā tiek izdota Jura Kunnosa līdz tam krājumos nepublicētās dzejas izlase „Dzejoļi 1995. – 1999. un par Juri Kunnosu” (sak. Austra Gaigala), tādējādi īstenojot dzejnieka iecerēto, bet nepagūto darbu – kopš 1995. gada uzrakstītās dzejas apkopošanu grāmatā. Jau nākamajā gadā pie lasītājiem nonāk vēl viena bilingvālā dzejas izlase „Jura Kunnosa X” (2008), kuras sakārtotāji ir Sergejs Moreino un Amanda Aizpuriete (atdzejotāji: Sergejs Moreino un Olga Pētersone). Jura Kunnosa dzejoļu tulkojumi iekļauti arī ārvalstu literārajos izdevumos, piemēram, Anglijā izdotajā „Jaunajā Austrumeiropas dzejas antoloģijā” (Child of Europe. A New Anthology of East European Poetry; sast. Mihaels Marčs (Michael March)).

Cittautu tulkotāju un lasītāju interese par J. Kunnosa radošo veikumu apliecina viņa dzejas pārnacionālo raksturu. „Par savu virsuzdevumu dzejnieks izvirza meklēt svaigu izteiksmi, nenobružātus vārdus, kas spēj patiesi atklāt tēlotā būtību,” J. Kunnosa dzeju latviešu literatūras vēstures annālēs raksturo literatūrzinātniece Dzidra Vārdaune. „Kā katram indivīdam, bet māksliniekam jo īpaši, J. Kunnosam nozīmīga ir savas būtības atrašana, kas viņam sasaistās ar ciešu tautas kopības izjūtu. Svarīga ir atbildības apziņa ne vien par savu, bet arī otra cilvēka likteni. Raksturīgi, ka šai dzejā vairāk uzsvērts visiem kopīgais – cilvēkus, tautu un laikmetus vienā dzīvības ķēdē saistošais.”[1] Dzejnieks Leons Briedis 1986. gadā, rekomendējot uzņemt Juri Kunnosu Rakstnieku Savienībā, rakstījis vārdus, kas ir pilnvērtīgi attiecināmi ne tikai uz dzejnieka jaunrades pirmo posmu, bet arī uz visu radošo laiku visā tā attīstībā un mainībā: „Viena no pašām būtiskākajām un pozitīvākajām Jura Kunnosa dzejas īpatnībām ir pamatīgums. To jūt plašajā un pārdomātajā valodas un reāliju izvēlē, cilvēku un laikmetu raksturojumos, ritmiskajā un kompozicionālajā daudzveidībā. Dziļums, pamatīgums un precizitāte, sīkstums un vitalitāte – tas izriet arī no Jura Kunnosa dzejā uzsvērtās, cieņā turētās un stiprinātās darba ētikas, darba filozofijas apdzejojuma...” 20. gadsimta 70. gadi, kad Juris Kunnoss sāka savu radošo darbību, latviešu literatūras vēsturē iezīmē nosacītu rezignācijas posmu, kad pēc iepriekšējās desmitgades uzdrīkstēšanās iestājas šķietams pieklusuma periods. Dzejas formālā izteiksme šajā laikā kļūst aizvien sarežģītāka, zemteksti – padziļinātāki. Šajā situācijā nokļūdams Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, Juris Kunnoss iegūst ne tikai psiholoģisku patvērumu no kultūras dzīvē joprojām valdošā kanona, bet arī dzejisku patvērumu. Proti, etnogrāfiskā vide impulsējusi viņu aizvien nopietnāk pievērsties dzejai un vienlaikus kalpojusi kā oficiāls aizsegs; iekļaujot dzejas rindās šķietami muzejniecisku vēsturisku priekšmetu un parādību uzskaitījumu, aiz tā slāni pēc slāņa atklājas nepastarpināta latviskās identitātes apziņa un pret valdošo varu vērsti motīvi, tostarp Latvijas valsts simbolikas elementi. Juris Kunnoss ir atzinis, ka vienlaikus etnogrāfiskās tēmas dzejoļi bijusi savā ziņā labdabīga spekulācija no viņa puses, jo 80. gados, kad iznāca viņa pirmie dzejas krājumi, šāda dzeja bijusi latviešu vidē visai pieprasīta.

J. Kunnosa dzeja ir spilgta un savdabīga, kas izceļas ar dažādu vēsturisko laikmetu, dažādu kultūru, leksikas slāņu un personisko motīvu sintēzi. Būtisks Jura Kunnosa dzejā ir vēsturiskais kultūrslānis, uz kura pamata turpinājusi attīstīties cilvēce un tās kultūra, un bieža šī slāņa atsedzēja ir kāda vēsturiska persona. Īpašs Jura Kunnosa poētikas paņēmiens ir vēsturisko un intertekstuālo tēlu lokalizēšana, kas dzejolim piešķir papildu semantisko un ekspresīvo nokrāsu. Pretstatā vēsturiskajam cilvēkam, kas lielākoties ienāk pilsētas tekstos, Jura Kunnosa lauku dzejā īpaša nozīme ir vienkāršajam cilvēkam, nejauši sastaptajam garāmgājējam vai mājasmātei. Šie tēli aktualizē morāli ētiskās vērtības (darba tikumu, attieksmi pret dzīvi, apkārtējiem u.tml.), kā arī identitātes – kā nacionālās, tā novadu piederības – jautājumus. Viens no identitātes reprezentantiem ir valoda, un šo tēlu runas iekļaušana dzejas rindās ir viens no paņēmieniem, kā Juris Kunnoss paplašina poētiskās valodas robežas.

Jura Kunnosa dzeja daudz cildināta dzejnieku un literatūras kritikas aprindās, tomēr plašāku pētījumu nav daudz. Būtisks ir literatūrzinātnieces Intas Čaklās ieguldījums J. Kunnosa dzejas analīzē. Nozīmīgākās publikācijas par dzejnieku un viņa dzeju ir L. Līvenas “Spēlēt, kamēr pirksti kļūst grūti un stīvi” (Dzejas dienas. R., 1987), I. Čaklās “Kas dzīvo vārdos?” (Padomju Jaunatne, 1987), A. Aizpurietes “Drīxt nolasīt” (Rīgas Laiks, 2000), I. Čaklās “Prieks no rūgtas akas” (Karogs, 2000), “Ir Māxla pašmērķīga” (Karogs, 2003), L. Langas “Prāgas pastkarte” (Karogs, 2003), A. Gaigalas “Juris Kunnoss laikabiedru skatījumā” (Karogs, 2003), “Jura Kunnosa jaunrades process” (Kultūras Forums, 2005), “Juris Kunnoss. Pieredzētais un apdzejošais” (Karogs, 2005),  “Dzīves un dzejas krustcelēs” izlases „Dzejoļi 1995.-1999. un par Juri Kunnosu” pēcvārdā (2007), kā arī virkne publikāciju akadēmiskajos izdevumos.

[1] Vārdaune Dz. Dzeja. 70.-80.gadi//Latviešu literatūras vēsture. – 3.sēj. – R.: Zvaigzne ABC. – 2001. – 258.lpp.

"Juris Kunnoss bija dzejnieks ar absolūto lingvistisko dzirdi. Prata piejaucēt un meistarīgi sajaukt it visus latviešu valodas slāņus, priekšstatus, atklāsmes un klišejas.

Patika mistificēt savu personu un labprāt publicējās ar pseidonīmiem – Juris Benedikts Lox, Aleksandrs Krems un Džonijs Ikss.

Atšķirībā no dzejnieka Māra Melgalva bija ražīgs līdz pat mūža beigām un par literārās darbības pārtraukšanu i nedomāja. Tieši otrādi – pat baidījās atmest dzeršanu, jo tad vairs nerakstīšoties dzeja. Bija precējies ar tulkotājas Maijas Silmales un aktiera Miervalža Ozoliņa meitu Helju, laulībā bija dzimis dēls Mikus; no 1975. gada līdz pat dzīves beigām Juris strādāja Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.

Kunnoss dzēra un dzejoja gandrīz katru dienu. Delīrijā tika vests uz policiju, uz trako māju, un, izvērtējot Kunnosa devumu, tā vien gribas attiecināt atziņu, ka starp dzīves pabērniem ir daudz vairāk talantu nekā labi paēdušajā vidusšķirā. Smalki jūtīgiem ļaudīm dzīve nereti ir par smagu, un tā viņus salauž. Viņi nodzeras un nonāk padibenēs.

Arī Kunnosa sadzīves apstākļi bija katastrofāli – viņš dzīvoja neapkurinātā un neaizslēdzamā kambarī Rīgā, Avotu ielā, tomēr, par spīti alkoholismam un bomža dzīvesveidam, pēdējie dzīves gadi bija radoši veiksmīgi. Bija daudz dzejoļu, un tie bija lieliski. Bija regulāras publikācijas un jaunāku kolēģu cieņa un apbrīna, līdz 1999. gada 18. jūlijā dzejnieks tika atrasts miris savas mājas pagalmā.

Tā paša gada nogalē iznāca viņa dzejoļu krājums „Ar jaunu mirdzumu acīs”."

(Andris Bernāts. Cilvēki dzer. Un mirst. Arī Dieva apdāvinātie. Jauns.lv, 2009)