Jurijs Ļubimovs

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
30.09.1917
Miršanas datums:
05.10.2014
Papildu vārdi:
Yuri Lyubimov, Юрий Любимов, Юрий Петрович Любимов, Yuri Petrovich Lyubimov, Юрій Любимов, Юрій Петрович Любимов
Kategorijas:
Aktieris, Padomju represiju (genocīda) upuris, Režisors
Kapsēta:
Maskava, Donas Kapsēta, (Donskoe, Donskoje)

Svētdiena, 2014.gada 5. oktobris, atnesa sēru vēsti. 97 gadu vecumā Maskavas slimnīcā miris izcilais krievu režisors, leģendārā Tagankas teātra dibinātājs un vadītājs Jurijs Ļubimovs.

Viņš sevi ironiski dēvēja par revolūcijas vienaudzi, jo dzimis 1917. gada 30. septembrī – dažas dienas pirms Oktobra revolūcijas. Sākoties kolektivizācijai, Ļubimova vectēvu atzīst par kulaku un izdzen no mājām. Ļubimova tēvs vairākus gadus pavada apcietinājumā – gan kā kulaka dēls, gan buržujs, kuram 20. gados kopā ar kompanjonu Maskavas centrā pieder sālījumu veikals.

Disidents, kas dienējis čekas struktūrās

Profesionāli tehniskajā skolā apguvis elektromontiera profesiju, Jurijs Ļubimovs gatavojas iestāties Maskavas Enerģētikas institūtā. Taču likteni pavisam citā virzienā pavērš nejauši avīzē izlasītā informācija, ka Otrais Maskavas Dailes teātris izsludina audzēkņu uzņemšanu. Kad šo teātri 1936. gadā slēdz, Ļubimovs turpina studijas Vahtangova teātra skolā, kur 1939. gadā saņem diplomu aktiera profesijā. Ļubimovs sakās redzējis vairākas Vsevoloda Meierholda izrādes, pat pabijis viņa mēģinājumos. Pēc iesaukuma Padomju armijā Ļubimovu nosūta uz NKVD ansambli, kas darbojas tiešā Lavrentija Berijas pakļautībā. Septiņus gadus viņš ir šī ansambļa konferansjē. Ansamblis braukāja pa karaspēka daļām un sniedza priekšnesumus, un tā sastāvā Ļubimovs bijis arī Rīgā. Mūsdienās allaž uzsvērts paradokss, ka vēlāk vistalantīgākais padomju režijas disidents tik ilgi un acīmredzot sekmīgi dienējis čekas struktūrās. Bet nav pieminēts, ko režijas praksei mākslinieks ansamblī guva. Te Ļubimovs iemācījās daudz no tā, kas raksturīgs viņa pirmajām režijām Tagankas teātrī: estrādes mākslinieka tiešo sarunu ar skatītājiem, precīzi izjūtot publikas noskaņojumu, izrādes kompozīcijas veidošanu no atsevišķiem, stilistiski un emocionāli atšķirīgiem numuriem. Darbs NKVD ansamblī viņa dzīvē nozīmīgs arī tāpēc, ka te iepazinies un strādājis kopā ar daudziem izciliem māksliniekiem, no kuriem vairāki vēlāk palīdzējuši darbā Tagankas teātrī – dramaturgs Nikolajs Erdmans, komponists Dmitrijs Šostakovičs, režisori Rubens Simonovs, Sergejs Jutkēvičs, Nikolajs Ohlopkovs.

1947. gadā, atgriezies Vahtangova teātrī, Ļubimovs uzsāk veiksmīgu karjeru, kļūdams par vienu no ievērojamākajiem 50. gadu padomju teātra un kino aktieriem. Viņa čigāniskais (Ļubimova māte, pēc profesijas skolotāja, bijusi pusčigāniete) temperaments, vīrišķīgais staltais augums, labā humora izjūta, rakstura optimisms vienlīdz noder gan lielās klasikas lomām, gan padomju literatūras pozitīvajiem sociālajiem varoņiem. 1953. gadā Ļubimovam piešķir Staļina prēmiju. Aktieris jaunībā regulāri filmējas – viņš spēlējis astoņpadsmit filmās, arī Ivana Pirjeva priecīgajā kinolentē Kubaņas kazaki, kur pēckara kolhozu dzīve izskaistināta līdz absurdam.

Īstais Ļubimovs. Taganka

Līdz mūža četrdesmit sestajam gadam neviens, arī Ļubimovs pats, nenojauš, ka īstais Jurijs Ļubimovs vēl nav iesācies. 1963. gada pavasarī ar Ščukina vārdā nosauktās Teātra skolas 3. kursa studentiem Ļubimovs kā aktiermeistarības pasniedzējs iestudē B. Brehta lugu Krietnais cilvēks no Sečuānas, kas ar savu novatorisko izteiksmi rada bumbas sprādzienam līdzīgu efektu. Pēc gada, beidzis mācības, kurss kļūst par jauna teātra kodolu. Kopā ar saviem jaunajiem aktieriem Ļubimovs dažu gadu laikā Tagankas teātri padara ne tikai par Maskavas, bet visas Padomju Savienības pirmo teātri. Viņš kļuva par pirmo režisoru Padomju Savienībā, skolā nemācījies režijas profesiju nevienu dienu.

Anatolijs Smeļanskis precīzi atzīmē: «Ļubimovam pret [padomju – S. R.] politisko sistēmu īpašu pretenziju nebija. Pretenzijas pamatā bija estētiskas. Viņš nevarēja ciest teātri pašas dzīves formās ar tā smacīgajiem paviljoniem un garlaicīgajām žaketēm.» Ļubimova Tagankas teātra karogā kā galvenais ir ierakstīts teatrālisms. Iesācies ar estētiskajām pretenzijām, Tagankas teātris ātri vien nonāk pie politiskajām.

Ļubimovs ar lukturīti

Jau izrāde Krietnais cilvēks no Sečuānas apzināti tika būvēta kā muzikāla struktūra. Tā ir vistiešākā sasaukšanās ar dižākā krievu teātra modernista un Ļubimova skolotāja V. Meierholda teorētiskajiem uzskatiem un praksi. Šāds izrāžu kompozīcijas princips turpmāk Tagankas teātrī dominēs. Iespējams, tieši meistarīga ritma pārvaldīšana, tā iedarbības noslēpumu pārzināšana kļūst par vienu no Ļubimova izrāžu hipnotiskās iedarbības cēloņiem. Dažkārt Ļubimovs izrāžu laikā sēdēja skatītāju zāles pēdējā rindā un, spaidot īpašu kabatas lukturīti, ar mirgojošām gaismiņām diktēja aktieriem ritmu.

Vēl viens jauniešu izrādes novatoriskais aspekts saistījās ar aktieru attieksmi pret skatītājiem. Totāli tika sagrauta psiholoģiskajā teātrī tik svarīgā t. s. ceturtā siena – izrāde noritēja kā tieša saruna ar publiku. Scenogrāfs Dāvids Borovskis, kas kļuva par Tagankas galveno mākslinieku, atceras – bijusi sajūta, ka viņam trāpa elektriskā strāva, ka dziesmas ir ne tikai par viņu, bet tieši uz viņu personiski notēmētas. Arī es iepazinu šo sajūtu Tagankas teātrī, gadu gaitā te noskatoties astoņpadsmit izrādes. Šādas sajūtas padomju laikā neradīja neviens cits teātris.

Var saprast teātra nenormālo popularitāti. Padomju pilsoņi stagnācijas gados kaut uz pāris stundām teātrī gribēja sajusties kā cilvēki, jo viņiem lemtajā aunu dzīvē (tā skanēja Sečuānā viens tendenciozi pārtulkots songs) tas bija iespējams ļoti reti. Tiesības uz šāda teātra pastāvēšanu Ļubimovs izcīnīja nemitīgā karā ar oficiālajām padomju mākslu uzraugošajām iestādēm, maksādams ar nerviem, infarktiem un varas mīluļa statusa neatgriezenisku zaudēšanu. Zemiski meli ir apgalvojums, kas bieži tiražēts pēc Padomju Savienības sabrukuma, ka Tagankas disidentisms bijis varas apmīļots un atļauts, lai demonstrētu ārzemēm radošo brīvību PSRS. Iespējams gan ir kāds cits paradokss – vara, kura Taganku uzraudzīja rūpīgāk par jebkuru citu teātri, pati bija nonākusi tādā šī teātra fascinējuma gūstā, ka, runājot metaforās, pirms nogalināšanas gribēja gūt baudu no nogalināmā objekta, respektīvi, izrādes.

Kļuvis par Tagankas galveno režisoru, Ļubimovs sāka veidot aktieru kolektīvu. Viņš atrada tieši tos, kas pavisam drīz kļūs par teātra stūrakmeņiem – Allu Demidovu, Leonīdu Filatovu, Valēriju Zolotuhinu, Nikolaju Gubenko, Vitāliju Šapovalovu, Ņinu Šacku. Vai pat par teātra simbolu – kā Vladimirs Visockis.

Visockis. Ļubimova ideālais aktieris

Visockis kļuva par Tagankas emblēmu, bet viņš neradīja Tagankas īpašo stilu. To radīja Ļubimovs, kurš, iestudējot savu pirmo izrādi, pat nenojauta, ka pasaulē ir aktieris un personība, kurš tik absolūti iemieso viņa sapni par viņa teātra ideālo aktieri.

Par vienu no virsotnēm Ļubimova–Visocka sadarbībā kļūst leģendārais Tagankas Hamlets (1971). Titullomu spēlē Visockis, un dāņu princis izrādē asociējās ar mākslinieku. Režisors Hamletu sūtīja spēles laukumā izdzīvot arī savu likteni. Īstenībā – jebkura īsta mākslinieka likteni tālaika Padomju Savienībā, kura būtību, pēc Ļubimova domām, Visockis iemiesoja vispilnīgākajā pakāpē. Kā ierindas cilvēka, tā mākslinieka liktenis padomju valstī tika vienādots ar nepārprotamu traģēdiju. Hamlets Maskavā nebija iestudēts septiņpadsmit gadus. Padomju valstī sižets par dēlu, kas tiecas izpētīt sava tēva noslēpumainos bojāejas apstākļus, daudziem likās aizdomīgs. V. Visocka Hamlets uz skatuves iznesa tās paaudzes likteni, kura zināja patiesību par savas zemes pagātnes tumšajiem noziegumiem; viņa dilemma, ja par tādu vispār varēja runāt, jo tas bija mērķtiecīgs, ironisks, skarbs un drosmīgs cilvēks, bija – kur ņemt spēku izsīkuma brīžos, kas viņu piemeklēja, kaislīgi atmaskojot melus, liekulību un amnēziju, kas ļāva ērti dzīvot.

Atceros izjūtas izrādē, kas aizritēja kā vienā mirklī, kaut arī to skatījos, stāvēdama balkonā uz vienas kājas, iespiesta biezā redzētgribētāju pūlī: likās, visus Šekspīra tekstus ir sacerējis pats Hamleta lomas tēlotājs, kurš runā tieši ar mani, vārdos nosaukdams lietas, kuras pati līdz tam biju vien mulsi nojautusi vai kuras zināja visi, bet skaļi un publiski nekad par tām nerunāja. Neaprakstāmu pacilātību radīja iespēja būt ar šādu cilvēku–Hamletu vienā telpā, dzima vēlēšanās viņam līdzināties. Tāpēc Hamleta–Visocka nāvi izrādes finālā uztvēru nevis kā teatrālu nosacītību, mākslas faktu, bet kā patiesu nelaimi, it kā bojā būtu gājis kāds personiski tuvs cilvēks.

Maskavas olimpisko spēļu laikā 1980. gada 7. jūlijā agri no rīta četrdesmit divu gadu vecumā mirst V. Visockis. Jau deviņos uz Ļubimova vārda Tagankas teātrī pienāca direktīva no Maskavas pilsētas partijas komitejas ar norādījumiem, ka bērēm jābūt lietišķām, ka atvadīšanās drīkst būt īsa... Ļubimovs ignorēja direktīvu, un Visocka bēres izvērtās par plašu piemiņas manifestāciju.

Atzīmējot Tagankas slavenākā aktiera nāves pirmo gadskārtu, Ļubimovs iestudēja izrādi ar visa kolektīva piedalīšanos Vladimirs Visockis (1981). Izrādi aizliedza. Aizliegums aizskāra Ļubimovu spēcīgāk nekā citreiz – par nepieļaujamu dzimtajā zemē tika atzīts ne tikai viņa kā mākslinieka darbs, bet arī viņa cilvēciskās sēras par sava teātra labāko aktieri, draugu. No Lubjankas toreizējā priekšnieka Jurija Andropova režisoram izdevās izprasīt atļauju vienai Vladimira Visocka izrādei. Izrādes vakarā teātra ēku aplenca divas ķēdes: karaspēks un miliči zirgos. Iekšā laižot, bija norādīts skatītājiem pieprasīt ne tikai biļeti, bet arī atvērtu pasi. Izrāde gandrīz vai tika norauta – Ļubimovs bija mājās aizmirsis pasi (visdrīzāk – apzināti kaitināja čekas histēriķus), un viņu pusstundu neielaida teātrī.

Kad 1982. gadā aizliedz arī vienu no Ļubimova visnovatoriskākajiem šedevriem – A. Puškina Borisa Godunova iestudējumu, režisors, saņēmis varas iestāžu oficiālu atļauju, dodas uz Londonu iestudēt Dostojevska Noziegumu un sodu. Un – nolemj izmantot situāciju, lai ar zināmas šantāžas palīdzību panāktu savu aizliegto darbu atļaušanu. Viņš draud, ka pretējā gadījumā neatgriezīsies dzimtenē un tā būs vēsts visai kulturālajai pasaulei par PSRS represīvo režīmu. Tālākie notikumi rada iespaidu, ka šāds režisora solis Maskavā pat varbūt bija tīši izprovocēts. Radās lieliska iespēja atbrīvoties no disidentiskā režisora – viņa prasību ignorēja, teātrim, neskatoties uz kolektīva protestiem, nozīmēja citu galveno režisoru – Anatoliju Efrosu.

Izraēlas pilsoņa atgriešanās

1988. gadā pēc N. Gubenko – tolaik Tagankas galvenā režisora – personiska ielūguma Maskavā ierodas Izraēlas pilsonis Jurijs Ļubimovs – šī valsts piešķīrusi režisoram pilsonību bez Lielbritānijas pazemojošā noteikuma prasīt politisko patvērumu. Ir sākusies perestroika, un uzņēmīgais N. Gubenko, kurš 1989. gadā tiks iecelts par pēdējo PSRS kultūras ministru, panāk, ka Ļubimovam dod atļauju atjaunot aizliegtās izrādes; protams, N. Gubenko ir arī personiski ieinteresēts – viņš taču spēlē Godunova lomu, piedalās uzvedumā Vladimirs Visockis. Uzvedumu panākumi tiek taisnīgi novērtēti kā triumfāli, par ko varu personiski liecināt. Drīz PSRS valdība atjauno režisoram PSRS pilsonību. Vispārējā eiforiskā pacēlumā par taisnības triumfu, kas ļauj izdzītajam ģēnijam atgriezties tēvzemē, neviens nenojauš drīzu krīzi.

Ļubimovam, uzstājoties televīzijā un sniedzot intervijas, patika kavēties atmiņās par saviem konfliktiem ar padomju laika ierēdņiem, sevi iztēlojot kā asprātīgu un drosmīgu varoni. Ļubimovs atgriezās Krievijā ar mocekļa oreolu, ko viņš gribēja izbaudīt atkal un atkal. Paradoksālā kārtā par savas emigrācijas vaininiekiem viņš sāka uzlūkot Tagankas aktierus, kuri bez viņa nebija aizgājuši bojā. Acīmredzot gaidīja nožēlu, zemošanos. Taču aktieri gaidīja regulāru darbu, kopīgi izstrādātu nākotnes programmu. Bet Ļubimovs tā vietā uz ilgu laiku pameta teātri – lai pabeigtu ārzemēs iesāktos projektus. Iespējams, Ļubimova iekšējo sarūgtinājumu vairoja arī tas, ka ārzemēs viņš gan bija strādājis daudzos prestižos teātros, bet nekur viņam nepiedāvāja pastāvīgu darbu, neradās iespēja nodibināt savu teātri, netieši apliecinot viņa liktenīgo saistību ar Taganku. Varbūt tie, kas Maskavā bija pašaizliedzīgi pūlējušies, lai režisors atgrieztos, cerēja uz kādu pateicības vārdu, ko nesagaidīja. Ļubimovs, kā vēsta aculiecinieki, pret aktieriem un pārējo teātra personālu sāka izturēties augstprātīgi. Būtiski arī tas, ka Ļubimovs atgriezās pavisam citā Krievijā. Režisoram 1989. gadā bija jau septiņdesmit divi gadi un orientēties jaunajā, sarežģītajā realitātē, kur bija zudis viņa režisora mākslas galvenais ārējais iedvesmas objekts – padomju represīvais režīms – bija ļoti grūti. Izstrādāt jaunu, citu radošu stratēģiju izrādījās neiespējami.

Katastrofa

1993. gadā Tagankas teātrī notika katastrofa, kuru minētie nelabvēlīgie psiholoģiskie apstākļi padziļināja. Līdz galam nenoskaidrotos apstākļos trupai kļuva zināms par ārzemju juristu veidotu dokumentu, kuru Ļubimovs glabāja savā kabinetā. No tā kļuva saprotams, ka Ļubimovs grib vienpersoniski privatizēt Tagankas teātri (izplatījās baumas, ka režisors iecerējis atstāt teātri mantojumā savam dēlam Pēterim). Ļubimovs izturējās kā aizvainots skolotājs, kuru nodevuši viņa skolnieki, aizmuguriski rakņājoties viņa dokumentos. Aiz augstprātības viņš droši vien slēpa sāpes, apjukumu un vientulību. Bet aktieri nodevību pārmeta Ļubimovam, galvenokārt par to, ka Ļubimovs viņu kopīgi uzceltā teātra privatizāciju bija iecerējis veikt slepeni. Trupa sašķēlās – trīsdesmit aktieru aizgāja kopā ar N. Gubenko, lai 1994. gadā nodibinātu Tagankas aktieru biedrību. Ļubimovs ar Tagankas teātri, kurā turpmākajos gados ieplūda daudzi jauni aktieri, palika vecajā ēkā. Arī pēc Tagankas teātra sašķelšanās Ļubimovs parādīja apbrīnojamu vitalitāti un radošo potenci – viņš regulāri turpināja iestudēt kā Maskavā, tā ārzemēs. 2011. gadā Ļubimovs iesniedza atlūgumu, atstājot abus – Tagankas teātra mākslinieciskā vadītāja un direktora – posteņus. Aiziešanas iemesls – konflikts ar aktieriem, kuri viesizrādēs Čehijā esot publiski pieprasījuši honorāru par nospēlēto izrādi, un aizvainojums par šādu aktieru rīcību. 2012. gadā viņš atgriezās J. Vahtangova teātrī, kur iestudēja F. Dostojevska Velnus, 2013. gada jūnijā pirmizrāde bija operai Kņazs Igors Maskavas Lielajā teātrī. Par Ļubimova pēdējo iestudējumu kļuva Jaunajā operā uzvestā Moljēra Sievu skola.

Kaut arī cilvēka nāve 97 gadu vecumā var šķist likumsakarīga, tomēr ziņa par Jurija Ļubimova aiziešanu mūžībā šajās rudens dienās satrieca. Un kaut kādā pavisam dīvainā veidā. It kā uzliekot personisku atbildību arī man par Tagankas leģendas saglabāšanu, ja ne citur, tad savā atmiņā. Jo tas ir viens no trijiem teātriem, kurš manā mūžā sniedzis tīras laimes mirkļus, saskaroties ar skatuves mākslas neierobežotajām iespējām.

Plašāk par J. Ļubimovu un Tagankas teātri var lasīt S. Radzobes apcerē «Jurijs Ļubimovs», kas publicēta grāmatā «Teātra režija pasaulē,

1. sējums.» – R., 2009

Silvija RADZOBE

Avoti: wikipedia.org, nra.lv

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Lyudmila  TselikovskayaLyudmila TselikovskayaSieva08.09.191904.07.1992
        2Vladimirs VisockisVladimirs VisockisDraugs, Darba biedrs25.01.193825.07.1980
        3Ingmārs BergmansIngmārs BergmansDraugs14.07.191830.07.2007
        4Valeri ZolotukhinValeri ZolotukhinDarba biedrs21.06.194130.03.2013
        5Ivans  BortņiksIvans BortņiksDarba biedrs16.04.193904.01.2019
        6Анна  ШиловаАнна ШиловаDarba biedrs15.03.192707.12.2001
        7Леонид  ВейцлерЛеонид ВейцлерDarba biedrs00.00.190600.00.1966
        8Людмила СоколоваЛюдмила СоколоваDarba biedrs03.11.192909.11.2015
        9Dmitrijs ŠostakovičsDmitrijs ŠostakovičsDarba biedrs25.09.190609.08.1975
        10Борис ХмельницкийБорис ХмельницкийDarba biedrs27.06.194016.02.2008
        11Semjons FaradaSemjons FaradaDarba biedrs31.12.193320.08.2009
        12Готлиб РонинсонГотлиб РонинсонDarba biedrs12.02.191625.12.1991
        13Anatoly EfrosAnatoly EfrosDarba biedrs03.07.192513.01.1987
        14Леонид ФилатовЛеонид ФилатовDarba biedrs24.12.194626.10.2003
        15Felicita ErtnereFelicita ErtnereDarba biedrs25.07.189109.09.1975
        16Надежда ФедосоваНадежда ФедосоваDarba biedrs19.04.191114.12.2000
        17Сергей СтоляровСергей СтоляровDarba biedrs01.11.191109.12.1969
        18Oleg  AnofrievOleg AnofrievDarba biedrs20.07.193028.03.2018
        19Andrejs  DementjevsAndrejs DementjevsPaziņa16.07.192826.06.2018
        20Staņislavs  GovoruhinsStaņislavs GovoruhinsPaziņa29.03.193614.06.2018
        21Pjotr    DemitschewPjotr DemitschewPaziņa03.01.191810.08.2010
        22Wladislaw GalkinWladislaw GalkinPaziņa25.12.197125.02.2010
        23Татьяна  ГулевичТатьяна ГулевичPaziņa09.06.192431.12.2003
        24Дмитрий  БрусникинДмитрий БрусникинPaziņa17.11.195709.08.2018
        25Konstantīns  ČerņenkoKonstantīns ČerņenkoPretinieks24.09.191110.03.1985
        26Algis  ŽiūraitisAlgis ŽiūraitisPretinieks27.10.192825.10.1998

        Nav norādīti notikumi

        Birkas