Operdziedātājs — bass. Dzimis Annas pagasta Kadilu mājās. Dziedāšanu mācījies vispirms pie Jāņa Korneta, kara laikā Maskavā pie Massīni un Gerasimenko, vēlāk Maskavas konservatorijā prof. Sekar-Rožanska klasē. 1920.gadā saistās Latvijas Nac. operā kā solists. Divu sezonu laikā te dziedājis basa partijas, no tām ievērojamākās: Krīvu krīvs un krīvs „Baņutā", Lielvārdis „Ugunī un naktī", Kareivis „Dievos un cilvēkos", Zareckis „Jevg. Oņeginā", Komandors „Don-Žuānā", Barons „Traviatā" un c. No 1922.gada iestājas „Latvijas Sarga" redakcijā kā mūzikas nodaļas vadītājs, un nodarbojas ar patstāvīgu koncertu sarīkošanu provincē. 1927.gadā raksta mūzikas kritikas „Brīvā Tēvijā". Ņem rosīgu dalību Ceļojošā operā tās pirmajos gados, kā dziedātājs un kā tās administrātors. Pēdējā laikā Z. mākslinieciskā darbība norisinājusies galvenokārt Alūksnes novadā. (Latvju skaņu mākslinieku portrejas, 1930)

---

Alūksnes laikrakstā "Oktobra karogs" 1988.gada martā dziedātāja meitas Vitas Vīksnas atmiņas: "Divdesmito gadu beigās Jūlijs Ziediņš parnāk dzīvot uz Annas pagasta Kadilām kā viens no všīs saimniecības mantiniekiem. Pēc tam, kad brāļi, māsa un māte no savas mantojuma daļas oficiali atsakās, viņš kļūst par Kadilu īpašnieku. Tā bija vidējas rocības stipri nolaista saimniecība ar nepilniem 30 hektāriem zemes, no kuriem turpat desmit hektārus aizņem mazvērtīgs mežs. Tēvs nebija zemes cilvēks. Pie tam, nevarēšana turpināt dziedātāja karjeru, nepieciešamība atgriezties no Rīgas uz laukiem, līdz mūža beigām rūgtināja viņa dvēseli un ievilka dažu nevēlamu līniju raksturā. Kadilas pacēla un uz saviem šķietami nenogurdināmajiem pleciem turēja mūsu māte, kas bija divdesmit gadus par tēvu jaunāka. Arī mammai bija (un līdz šim laikam saglabājusies) mākslinieciska dvēsele. Viņa savu nevarēšanu izmācities par gleznotāju nepārvērta īgnumā, bet «izsviedrēja» no sevis nebeidzamajās lauku saimniecības rūpēs. Domāju, ka Mariannas Ziediņas eļļas gleznojumi, vismaz daži, ir pelnījuši vietu Ates dzirnavu muzejā - Alūksnes novada ainavu neatkārtojamais skaistums šajos, kaut arī pašdarbnieciskajos gleznojumos, tverts ar lielu dvēseles skaidrību un mīlestību.

No saviem visagrākajiem gadiem es tėvu atceros visbiežāk vai nu radio klausāmies vai avīzi, grāmatu lasām. Bija viņam dažas sevišķi tuvas grāmatas. Tās viņš lasīja un pārlasīja vairākas reizes: V.Igo "Nožēlojamie», Ļ.Tolstoja "Kreicera sonāte", R.Blaumaņa lugas..... Kādēl tieši šīs? Pagaidām skaidrojuma nezinu. Viņa istabiņā pie sienas arvien stāvēja glīti ierāmēts Rūdolfa Blaumaņa portrets.

Kādu laiku Jūlijs Ziediņš bija iesaistīts Annas pagasta pašpārvaldē. Atceros - es pamostos no rīta, redzu - tēvs jau sēž pie galda un raksta «pagasta papīrus». lr zināms. ka viņš sacerējis arī lugas. Vienu no tām, drāmu (nosaukumu neatceros) esot iestudējuši Annas pagasta pašdarbnieki. Saturā. - jaunsaimnieku un «pagasta veču» konflikts, arī ģimenes nesaskaņas. Māte zina stāstīt, ka dažos negatīvajos personāžos pagasta ļaudis «sazīmējuši» sevi un jutušies ārkārtīgi aizvainoti, zvērējuši atriebties...

1940./41. gadā tēvs bija vairāk prom no mājas nekā mājās. Man tika stāstīts. ka viņš aktīvi piedalījies Tautas Saeimas vēlēšanu organizēšanā, bijis pārmaiņu rosinātāju pulkā. Tuvāku ziņu manā rīcībā nav. Iespējams, tās rodamas Alūksnes novadpētniecības muzejā.

Jūlijs Ziediņš nekad nav bijis komunistiskās partijas biedrs. Viņu par tādu uzskatīja. Pēckara laiku tēvs atsāka savārdzis no Alūksnes cietuma un Valmieras nometnes sagandētu veselību. Cik spēja, darbojās sabiedrības  labā. Jau 1944.gada septembrī (?) viņš kļuva Alūksnes pilsētas darbalaužu deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētājs. Par šo rudeni esmu rakstījusi savā grāmatā «Pirmā pilsēta». Tur nedaudz arī par tēvu. Pēc tam kādu laiku Ziediņš strādāja Valkas apriņķa izpildkomitejas aparātā. Nepieciešamība uz velosipēda doties tālos braucienos pa pagastiem viņam vairs nebija pa spēkam. Atgriezās Kadilās. Dibināja Annas pagasta piensaimnieku kooperāciju. Bija Annas pienotavas vadītājs. Ap 1947./1948. gadu tieši piensaimnieku kooperācija bija tā, kas pagastā atjaunoja kultūras dzīvi, organizēja sarīkojumus.

1949. gada pavasarī nodibinājas kolhozs "Jaunais rīts" ar centru Annasmuižā. Jūlijs Ziediņš tika ievēlēts par kolhoza priekšsēdētāju.

Es neņemos spriest, vai tikai ārkārtīgi grūtie kolhoza pirmie gadi vai kas cits galīgi salauza tēva veselību. Viņš jutās ar daudz ko nemierā, par daudz ko dziļi sarūgtināts. Pēc ilgas vārgšanas un galīgā trūkumā viņš nomira 1955. gadā un tika apglabāts Ezeriņu kapos."