Jēkabs Plūme  bija viens no pirmajiem latviešu tautības ģenerāļiem (no 26.06.1910) Krievijas impērijas armijā.

Ģenerālis Jēkabs Plūme dzimis 1855. gadā Launkalna pagastā, Smiltenes draudzē.

Pleskavas mērnieku skolā iestājies 1875. gadā un to beidzis 1877. gadā, t. i. šīs skolas 11. izlaidumā. Pēc mērnieku skolas pabeigšanas iestājās Sanktpēterburgas junkurskolā. Pēc tās vairāk kā 20 gadus dienēja cietokšņos tagadējā Turkmenistānā, Taškentā un Kuškā.

1880. gadā piedalījās karā Aizkaspijā, kur tuksnesī veicis uzmērīšanas un maršrutu sastādīšanas darbus vairāk kā 700 kilometru garumā.

No 1902. gada dienēja Rīgā 116. Malojaroslavļas kājnieku pulkā.

1906. gadā ieguva pulkveža pakāpi, vēlāk paaugstināts par ģenerālmajoru.

1914. gadā atvaļinājies no dienesta. Pēc dienesta ievēlēts par direktoru 5. Rīgas savstarpējā kredītbiedrībā.

Pirmā pasaules kara laikā piedalījies latviešu strēlnieku organizēšanā.

1918. gada 8. novembrī kopā ar Kārli Moricu Lejiņu, Paulu Lejiņu, Jāni Bisenieku, Andreju Krastkalnu, Eiženu Laubi, Alfrēdu Ģīmi un citiem iesaistījās Baltijas hercogistes Zemes komitejas sastāvā.

Pēdējos dzīves gadus bija piecu Latvijas tirdzniecības un rūpniecības bankas namu pārvaldnieks.

 Miris 1931. gadā, apbedīts Rīgas Meža kapos'.

---

Ģenerālmajors Jēkabs Plūme (1855—1931) nāca pasaulē kā Launkalnes pagasta zemnieka dēls. Būdams virsnieks, 1906. gadā viņš sasniedza pulkveža, bet 1910. gadā ģenerālmajora pakāpi, līdz ar to arī piederību dzimtmuižniecībai. Viņa dēli Arnolds un Leo, dzimuši 1887. un 1888. gadā, kļuva par virsniekiem, un viņu dokumentos atzīmēts, ka abi piederīgi Turkestānas Sirdarjas apgabala dzimtmuižniecībai (tur dienēja viņu tēvs). Pats ģenerālis un viņa dēls Leo (1888—1970) starpkaru periodā dzīvoja Latvijā. (delfi.lv)