Jānis (Janis) Jātnieks (Reiters) bija 17. gs. latviešu izcelsmes "Zviedru Vidzemes" luterāņu mācītājs, poliglots, valodnieks un tulkotājs. Veiksmīgi izmantodams savā laikā valdošās pretrunas (starp vācu muižniecību un valdošo zviedru troni; gan reliģiskās starp luterāņiem un katoļiem jezuītiem), centies panākt latviešu stāvokļa uzlabojumus. Izdevis Tēvreizi 40 valodās Oratio Dominica XL Linguarum (1662), kā arī latviešu valodā pārtulkojis daļu no Bībeles.

Jānis dzimis ap 1632. gadu Rīgas amatnieka Indriķa Jātnieka (Heinrich Jatnek) un viņa sievas, dzimušas Melleres (Möller), ģimenē kā Jānis Jātnieks. Viņa tēvs bijis pietiekami turīgs, lai izskolotu dēlu ne tikai Rīgā, bet arī Tartu  augstskolā.

Mācījās Rīgas Domskolā, kur viņa uzvārdu vāciskoja uz Reuter vai Rytter.

Sešus gadus studēja teoloģiju Tērbatas Gustava akadēmijā (1650—1656), bez teoloģijas apguva arī filozofijas, jurisprudences un medicīnas pamatus.

Savu darbus parakstījis kā Johanes Reuter, Riga-Livonus. (200 gadus vēlāk, Kr. Valdemārs, kurš turpat Tērbatā, studēja komerczinības 1852-1854.g, sev pie istabiņas durvīm uz vizītkartes aiz uzvārda pievienoja vārdu "latvietis")

Studiju laikā sacerēja divus zinātniskus darbus, taču Tartu bibliotēkā atrodamas norādes arī uz citiem darbiem:

• „Lēnprātība no filozofijas viedokļa” (1654) un
• disertāciju „Svētais vakarēdiens no filozofijas viedokļa” (1656).

Pēc disertācijas aizstāvēšanas kļuva par teoloģijas maģistru. Reiters bez dzimtās latviešu valodas apguva arī:

• vācu 
• zviedru,
• somu,
• igauņu,
• latīņu,
• sengrieķu,
• senebreju,
• vājāk krievu,
• poļu un
• franču valodas.

Pēc 1656. gada Rīgas aplenkuma Otrā Ziemeļu kara laikā Jānis Reiters tika ordinēts par mācītāju, un kopš

1658. gada strādāja Raunas, Dzērbenes un Drustu draudzēs.

1662. gadā viņš publicēja tēvreižu krājumu 40 valodās Oratio Dominica XL linguarum, bet

1664. gadā sagatavoja un lika iespiest Mateja evaņģēlija tulkojumu.

1664. gada 7.—9. novembrī mācītāju Reiteru apsūdzēja ķecerībās Vidzemes ģenerālsuperintendentam, kas viņu atcēla no amata, taču apvainojumi tika atcelti.

1665. gadā pēc tam, kad Kurzemes hercogs Jēkabs noraidīja Reitera lūgumu iecelt par mācītāju savā hercogvalstī, viņš Prūsijā (Braunsbergā), kur bija ieradies ar sievu un 2 bērniem, pārgāja katoļticībā un devās uz Vīni.

1665. gada 28 septembrī Vīnē viņš saņēma pāvesta nuncija J. Spinolas ieteikuma vēstuli un devās pie Romas pāvesta Aleksandra VII, kuram piedāvāja atļaut sludināt latviski, apgalvojot, ka tā varētu "atgriezt"pie katolicisma vairumu latviešu. Taču arī pāvests viņam neatļāvis sludināt dzimtajā valodā,- līdzīgu lūgumu bija izteikuši vairāki vācu monarhi, taču arī viņiem bijis atteikts.

Pāvests Aleksandrs VII esot pieņēmis Romā Reiteru audiencē (nav viennozimīgi dokumentāli pierādīts fakts); ir zināms, ka viņu Vatikānā uzklausījuši arī citi baznīcas pārstāvji, kas atzinīgi novērtējuši viņa zināšanas.

1667. gadā Reiters dodas uz Viļņas Universitāti par civiltiesību profesoru. Šajā vietā viņu atbalsta jaunais pāvests Klements IX, kas piešķīra viņam naudas pabalstus. Līdzīgi strādājis zinātnisku darbu Francijā un Krakovas Universitātēs.

1670. gada 10. novembrī Reiters lūdza Vidzemes virskonsistoriju atjaunot viņa luterāņu mācītāja tiesības, bet viņa lūgumu noraidīja.

1670.—1671. gadā viņš devās uz Krieviju, kur bija luterāņu mācītājs Maskavā.

1672. gadā pēc atgriešanās dzimtenē Reiters mitinājās pie grāmatu iesējēja Albrehta Hakelmaņa, bet te tika apsūdzēts par piepelnīšanos ar nelegālu amatniecību.

1673. gadā pēc tam, kad Rīgas rāte viņam nedeva atļauju mācīt bērnus, Reiters 1673./1674. gada mijā devās uz Vāciju.

1675. gadā apmeklēja Rostokas Universitāti un atkārtoti iespieda Oratio Dominica XL Linguarum.

1675. gadā rudenī Reiters devās pie Zviedrijas karaļa Gustava III uz Stokholmu, kas viņu atjaunoja luterāņu mācītāja amatā. Pirms tam Rīgā iespieda Vecās un Jaunās Derības latviskā tulkojuma paraugus, vienu eksemplāru veltot Zviedrijas karalim.

1676. gadā pēc superintendanta Johana Fišera norādījuma un karaļa pavēles Reiters Rīgas Jēkaba baznīcā publiski nožēloja grēkus (par pāriešanu katoļticībā).

1676. gadā viņš bija Kokneses un Aiviekstes zviedru garnizona draudzes mācītājs.

1677. gadā Reiteru kārtējo reizi apsūdzēja - šoreiz Rīgas dedzināšanā. Kaut arī pierādījumu trūkuma dēļ viņu atbrīvoja, viņš devās prom no Latvijas teritorijas un strādāja par luterāņu mācītāju un valodu skolotāju Vācijā un Zviedrijā, bet mūža beigas bija Ingrijas somu draudzes mācītājs Dūderhofā.

Miris 1695. vai 1697. gadā Dūderhofā, Ingrijā (tagadējā Krasnoe Selo apkārtne Ļeņingradas apgabalā Krievijā).

Konflikts ar Vidzemes konsistoriju

Raunas un tās apkārtnes zemnieku ticējumos līdz pat 18 gadsimtam izpaudās katolisma sajaukums ar latviešu mitoloģiskajiem priekšstatiem. Reiters piemērojās šiem priekšstatiem, ievērojot zemnieku tradīcijas, atbalstīja zemniekus viņu dzīvē un aizstāvēja viņus pret muižnieku patvarībām.

1664. gadā Raunas muižas pārvaldnieks Kristiāns Tumbs Reiteru apsūdzēja ķecerībās Vidzemes ģenerālsuperintendentam. Ir ziņas, ka pārvaldnieks vienu reizi bijis tik saskaities, ka iebrucis mācītāja mājā un ievainojis ar nazi gan mācītāju, gan vina sievu

Pamata apsūdzība bija par 1663. gadā Bērtuļu dienā kādā vecā katoļu baznīciņā noturēto dievkalpojumu. Reiters esot novietojis uz altāra Marijas un Bērtuļa koka tēlus, dedzinājis to priekšā vaska sveces un pieņēmis vasku kā ziedojumus. Tai pašā laikā Reiters savus reliģiskos uzskatus aizstāvēja disputā ar ģenerālsuperintendentu Johanesu Geceliusu.

Reiters 1664. gadā sagatavoja un lika iespiest Mateja evaņģēlija latvisko tulkojumu.

1664. gada 7—9. novembrī Reiteru Vidzemes konsistorijā nopratināja pats ģenerālsuperintendants. Bez apsūdzības izskatīšanas, kā blakus jautājums tika izteikti apsūdzība par to, ka Reiters publiski nopeļ Georga Manceļa tulkojumu. Uz šo apsūdzību Reiters nekavējoties atbildējis: Manceļa grāmatās neesot nevienas lapas, kurās nebūtu latviešu valodas kļūdas.

1664. gada 9. novembrī no amata atceļ līdz lietas izskatīšanai Tērbatas virskonsitorijā. Atcelts no Raunas mācītāja amata, Reiters ar ģimeni devies uz Jelgavu un lūdza Kurzemes hercogu iecelt viņu par mācītāju kāda brīvā vietā. Hercogs lūgumu noraidījis. Jelgavas katoļu mācītāji apsolīja, ka viņš varēšot sludināt savā mātes valodā, ja pāries katoļticībā; esot tik jāsaņem pavesta atļauja.

***

Darbi

• 1662. Oratio Dominica XL Linguarum (Tēvreize 40 valodās), Rīga
• 1664. Mateja evaņģēlijs (tulkojums latviešu valodā) Rīga
• 1675. Eine Übersetzungsprobe.. (Tulkojuma paraugs) Rīga (Bībeles daļu tulkojums)
• 1675. Oratio Dominica XL Linguarum 2.izdevums Rostokā

• Oratio Dominica XL Linguarum Collecta a Joh. Reuter Rostochii, Anno MDCLXXV Editio Nova Phototypice Expressa Praefatus Est B. JEGERS. J.Reitera tēvreižu krājuma izdevums trimdas latviešu izdevniecībā "Imanta" Kopenhāgenā ar B. Jēgera komentāriem 1954. gadā, 46 lappuses.