Esenberģu Jānis ( 1862. 09. aprīlis - 1890. 20. novembris ) rakstnieks, dzejnieks, dziesmu vārdu autors. [īst. v. Jānis Esenberģis–Hess]

Esenberģu Jānis dzimis 9. aprīlī (28. martā) 1862. g. Lielsvētes Upes Priekuru Daiļos. Tātad arī viņu kā bērnu auklē Lielupes līdzenums. Viņa tēvs Dāvis nodarbojas ar dreimaņa amatu un ir melanholiskas dabas, nesaietas ne ar vienu cilvēku, turēdams tos par saviem nelabvēļiem, skauģiem un naidniekiem. Viņa māte, cēlusies no turīgas dzimtas, bija smalkjūtīga un atjautīga. Apkārtējie ļaudis viņai pārmeta, ka tā savus bērnus pārāk lutina. Vismīļāks viņai bija Jānis, no viņas četriem bērniem vecākais.

T r a ģ i s k u s m o m e n t u s Esenberģu Jānis dabūja pārdzīvot, zaudēdams savu vienīgo brāli Ģedertu (1886) un pāris gadus vēlāk savu mīļāko māsu Alīdu, sauktu par Zetiņu. Ģederts nomira Varšavas kara hospitālī plaušu karsoni. Zeliņa mīl prātot par dzīvi, izsaka savas domas lakoniskās epigrammās, dzejo. Viņa savam brālim gara radiniece un no visiem ģimenes locekļiem viņu vislabāk saprot. Daži viņas dzejiskie mēģinājumi, iespiesti Rotā. Viņa sasirgst ar diloni un nomirst sava brāļa acu priekšā. Tas stipri satricina tā jau ļoti savārgušo dzejnieku. Esenberģa māsa Emīlija vākusi kopā sava brāļa atstātos rakstus, vēstules, citus materiālus un sniegusi ziņas dzejnieka biogrāfam Plūdonim.

Iemācījies lasīt piektajā dzīvības gadā, Esenberģu Jānis ņem kā pirmo lektīru rokā Kurzemes Laika grāmatu un tēva abonētās Latviešu Avīzes. Uzgājis pēdējās kādus dzejoļus, viņš tos iemācās no galvas un sāk arī pats pantus sacerēt.

1868.g. Esenberģu ģimene no Daiļiem pāriet uz Sējas Platones muižu. No nākamā gada viņš apmeklē Lielsvētes pagasta skolu. Pēc trim gadiem viņš no skolas izstājas un nodzīvo vienu gadu uz laukiem, grāmatas lasīdams un sapņodams par junkuru skolu.

1873.g. Tad viņš aiziet saviem piederīgiem līdzi dzīvot uz Rīgu. Viņš nu iestājas Torņkalna pilsētas puisēnu elementārskolā un to pēc diviem gadiem pabeidz. Jāķeras pie maizes darba.

1877. g. Tēvs viņu ieliek Pihlava zāģētavā, lai izmācās par koku brāķeri. Saslimis ar tīfu, viņš divus gadus noguļ uz gultas, pēc gatavojas iestāties junkuru skolā, bet nepilda mēru.

1880.g. Viņš  uzņem gaitu, kurā paliek visu savu īso mūžu: viņš tiek par teātra darbinieku. Viņš ir Rīgas Latviešu teātrī par aktieri, par suflieri, par teātra dzejnieku un rakstnieku.

1885.g. Ādolfam Alunānam no Rīgas Latv. teātra vadības atkāpjoties, Esenberģis palika Alunāna trupā par inspicientu un apceļoja ar to Kurzemes pilsētiņas un miestus.

1887.g. Jau nopietni sasirdzis ar diloni, viņš atkal piestājās pie Rīgas teātra par suflieri, bet neveselības dēļ nevarēja še vairs ilgi darboties.

1888. gada maijā viņu aizved aktieris Stīnus uz savām mājām Kandartēniem Vecsaules pagastā, lai še veseļotos. Viņš nāk sakarā ar kaimiņos dzīvojošo Dunkeru ģimeni un tuvākās attiecībās ar jaunāko Dunkera meitu Leokādiju. Ģimenes galvu, agrāko Vecsaules skolotāju, zaudējusi, šī ģimene ir trūcīgos apstākļos. Tomēr tā sniedz slimajam dzejniekam lielāko materiālo un garīgo atbalstu, viņu kādu laiku arī uzņem pie sevis. Slimībai pieņemoties, Esenberģis atbrauc uz Rīgu pie ārstiem. Tie vairs nevar palīdzēt. Viņš mirst Rīgā 20. (8.) novembrī 1890. g. Viņu apglabā Torņkalna kapos 25. (13.) novembrī.

Esenberģa d z e j ā ieraugāma puslīdz tā pati pasaule, kas Vensku Edvarda dziesmās.

Esenberģu Jānis vēlas:

Man akmeni uz kapa

Un krustu nespraužiet,

Tik mazās vieglās puķes

Tur virsū uzstādiet.

Un tomēr Esenberģu Jānis nav samaināms ar Vensku Edvardu. Lai viņi būtu uzņēmuši tos pašus iespaidus, lai viņi izsacītu tās pašas jūtas, tomēr še ir divi savā īpatnībā izšķirami dzejnieki. Liksim blakus divus dažos vilcienos vienādus pantus par rudeni.

Vensku Edvards:

Tumsā koki kailiem zariem

It kā spoki līgojas,

Viņu lapas, salnas kostās,

Vētra sen jau lauzusi.

Esenberģu Jānis:

Salts vējš caur kailiem kokiem slīd;

Šur tur vēl bāla lapa krīt,

Šur tur vēl reta puķe zied.

Uz pļavas gans tik skumji dzied.

Redzam: Vensku Edvardam krāsas vieglas, mierīgas, Esenberģim smagas, spilgtas. Viens notver skaidri reālos priekšmetus un dabū no viņiem iespaidus; otrs nes savu pasauli pats sevī un atrod apkārtējā dabā pats sevi ietēlotu. Esenberģim daba dzīvo, pieņem cilvēka seju un īpašības. Puķes lokās pret zemi un grib to skūpstīt kā līgavu. Strautiņš čalo un jaucas sapņos kā šūpuļa dziesma, kas maigi skan no mātes lūpām. No tāluma debess raida retus, spožus starus kā vaigs, kas miegā smaida par seno laimi. Dabai mirstot, debess aizklāj savu vaigu miglā kā māte, bērnam mirstot, aizsedz viņa acīm savu sāpju un moku pilno seju. Dzejnieks ir šalcošais mežs, kas drūmi liec galotnes; viņa līgava ir tumšā egle, kas līgsmās jaudās sāk lēni drebēt; egles tēls mirdz meža ezerā dzejnieka sirdī. Tā ir grezna dzeja, tikai vietām ne bez sentimentālisma un smaga patosa.

Esenberģis tulkojis, iekārtojis latviešu skatuvei ap 20 l u g u. Bet arī viņa labākie tulkojumi, tā Šekspīra Sapnis vasaras naktī, bijuši vēlāk jāpārstrādā.

Viņa s t ā s t i (Uz jūras, Zemnieku skuķīts u. c.) piemēroti laikrakstu feļetoniem un iespiesti Rotā, Balt. Vēstnesī.

L i t e r a t ū r a. Esenberģu Jāņa Kopoti raksti. Plūdoņa kopojumā un kārtojumā. (Viņa paša arī ievads pirmā sējumā: Mīlestības dziesminieks Esenbergu Jānis. I-III sēj., Rīgā 1924. - Fr. Kārkluvalka Latviešu dzejnieks E. J., Austrums 1892, 12.b. - Esenberģu Jānis, Balt. Vēstn. 25 gadu jubilejai par piemiņu. 1893, 81-84.

Avots: T. Zeiferts, Latviešu rakstniecības vēsture