Jakobs Florentīns Lundbergs bija zviedru izcelsmes vācbaltiešu luterāņu mācītājs un rakstnieks, vācu apgaismības laikmeta literatūras tulkotājs latviešu valodā. Latviešu literārās biedrības („Lettisch-Literärische Gesellschaft“) dibinātājs (1824) un tās vadītājs (1838-1845).

Dzimis 1782. gada 17.(28.) oktobrī Rīgā.

Mācījās Rīgas licejā un Domskolā, pēc tam Tērbatas universitātē studēja teoloģiju (1802-1805).

Pēc tam visu mūžu bija Biržu un Salas draudzes mācītājs Sēlijā.

1724. gadā Lundbergs piedalījās Latviešu literārās biedrības dibināšanā,

1825. gadā viņš pieņēma savā draudzē par ķesteri un ērģelnieku apdāvināto jaunekli Ansi Līventālu, kuru mudināja pievērsties literārai darbībai.

1827. gadā tika publicēta Lundberga tulkotā Šillera "Dziesma no pulksteņa" (Das Lied von der Glocke).

Kopš 1835. gada viņš bija Sēlpils diecēzes prāvests, no 1838. gada Latviešu literārās biedrības vadītājs. Kopā ar Līventālu viņš nodibināja grāmatu apgādu un nodarbojās ar to izplatīšanu latviešu zemniekiem. Lielākā daļa no Lundberga rakstiem tika publicēti laikrakstā "Latviešu Avīzes" un "Latviešu Ļaužu Darbā", vēlāk apkopoti divās grāmatās - "Dažādu vecu un jaunu rakstu krājums" un "Stāstu dziesmas".

Lundbergs savos tulkojumos centās lietot tautā parastos teicienus un vārdus.

Miris 1858. gada 2.(14.) jūnijā Biržos.

Pie Biržu baznīcas viņam un Ansim Liventālam uzstādīts piemiņas akmens.

Darbi

"Tā dziesma no tā pulksteņa" iznāca atsevišķi (Šillera dzejoļa tulkojums, 1827)

• "Ciems, kur zeltu taisa" (pēc H. Cšokes, 1830), panīcis ciems septiņu gadu laikā top par glītu un turīgu, ja ļaudis iemācās: 1) neiet krogā, 2) ne bārties, ne lamāt, ne lādēt, ne melot, 3) Dievu lūgt rītos un vakaros, 4) netaisīt jaunus parādus, 5) piedzērušos izstumt no sabiedrības, 6) gādāt, ka laukos nav zāļu, istabās - netīrumu, 7) miesu turēt tīru
• "Kā Indriķis no Ozolkalna pie Dieva atzīšanas nāca" (pēc K. Šmita, 1834),
• "Pēteris jauns vientulis" (1836)
• "Dažādu vecu un jaunu rakstu krājums" (1850) - ziņģes, pasakas, mīklas, mācības, dziesmiņas, stāsti,
• "Stāstu dziesmas" (1862) - Šillera balāžu tulkojumi.

***

Kā klasiķu tulkotājs stāv Hūgenbergeram blakus Jakobs Florentīns Lundbergs (1782.-1858.), Biržu un Salas draudzes mācītājs (1806.-1856. g.). Viņa laikā bija Biržos par ērģelnieku Līventāls, viens no latviešu dzimuma pirmajiem dzejniekiem, kam Lundbergs tika par ceļa rādītāju rakstniecības laukā. Lundbergs pieder pie Latviešu Literāriskās biedrības dibinātājiem un bija (1838.-1845. g.) par viņas priekšnieku.

Liela daļa no viņa dzejiskiem rakstiem iznāca vispirms Latviešu Avīzēs. Vēlāk tie sakopoti grāmatās: Dažādu vecu un jaunu rakstu krājums (1850. g.), Stāstu dziesmas (1862. g.). Pirmajā no šīm grāmatām ziņģes, pasakas, mīklas, mācības, dziesmiņas, stāsti, otrā - Šillera balāžu tulkojumi. Šillera Dziesma no baznīcas pulksteņa iznāca atsevišķi (1827. g.) gandrīz reizē ar Hūgenbergera tulkojumu. Lundbergs nav dzinies pēc valodas pārveidošanas, bet centies lietot tautā parastos teicienus un vārdus. Viņa darbos trūkst to dzejas smalkumu, ko atrodam pie Hūgenbergera, bet tie tautā daudz vairāk izplatījās. Viņa nemākslotajai izteiksmei Šillera Pulksteņa dziesmā, īpaši īsajās, strauji aizritošajās rindās, vietām labāka skaņa nekā pie Hūgenbergera. Starp viņa oriģināliem vislabāk izdevusies Bērnu vakara dziesmiņa (Saule piekūst, Sāk jau apgulties).

Pamācības nolūkā Lundbergs latviešiem pārstrādājis (lokalizējis) stāstus: Ciems, kur zeltu taisa (pēc Cšokes, 1830. g.), Kā Indriķis no Ozolkalna pie Dieva atzīšanas nāca (pēc Šmita, 1834. g.), Pēteris jauns vientulis (1836. g.). Pirmā no šīm grāmatām laista klajā ar G. Merķeļa gādību. Tanī norādīts, kā panīcis ciems septiņu gadu laikā top par glītu un turīgu. Ļaudīm jāapņemas: 1) neiet krogā, 2) ne bārties, ne lamāt, ne lādēt, ne melot, 3) Dievu lūgt rītos un vakaros, 4) netaisīt jaunus parādus, 5) piedzērušos izstumt no sabiedrības, 6) gādāt, ka laukos nav zāļu, istabās - netīrumu, 7) miesu turēt tīru.

Klasiķu tulkotāji centās latviešiem iegūt jaunu iecirkni pasaules literatūrā un uzstādīja mērķus, kurus latvieši spēja sasniegt tikai uz augstākas kultūras pakāpes.

T. Zeiferts