Ivara vecāki bija sūtņi Holāndē un deportāciju laikā nebija Latvijā. Mazais Ivars atradās Latvijā pie vecvecākiem, kad visa ģimene tika izsūtīta uz Sibīriju, kur mira gan vectēvs, gan onkulis.   Vecmāmiņa Emma Sibīrijā atdeva mazdēlam biezāko maizes riecienu, kad pusaudzi vēlāk vienu pašu dzina smagajos kolhozā darbos. Tā Ivars palika ar pamatskolas izglītību un kopš jaunības iedragātu veselību. Slimā Marsona kundze, zaudējusi vīru un dēlu, nenolaida rokas, bet izmisīgi cīnījās par izdzīvošanu. Viņa nopirka mājiņu, pēdējiem spēkiem iekopa sakņu dārzu un turēja mājlopus. Ivars apglabāja vecmāmiņu saltajā Sibīrijas zemē 1952.gadā. Starp likteņa biedrēm atrada sev uzticamu dzīves draugu. Viņu kopā ar Irmas kundzi atbrīvoja 1956. gada 16. novembrī.

1978. gadā, pēc desmit gadu ilgas cīņas ar Latvijas PSR varas iestādēm, Ivars Pavasars panāca savu reabilitāciju un izlūdzās atļauju apciemot sirmos vecākus, kas atradās trimdā Holandē. Viņi uz turieni bija atpakaļ devušies 1944. gadā. Tā bijusi vārdiem neaprakstāma atkalredzēšanās. Toreiz vēl nebija nojausmas, ka Latvija atgūs neatkarību, ka represētajiem atlīdzinās kaut daļu no zaudētajiem īpašumiem. Tagad Ivars Pavasars ar kundzi ir gandarīti, ka var dzīvot atgūtajā un sakoptajā vectēva celtajā namā Rīgas lepnākajā rajonā. (Brīvā Latvija, 2000)