Ignats Bečs dzimis Preiļu pagasta Litavniekos trūcīgu zemnieku Jāzepa un Elizabetes sešu bērnu ģimenē – visi dēli, no kuriem trīs kļuva karavīri: Ignats piedalījās 1.pasaules karā un Latvijas brīvības cīņās, Francis – 1. pasaules karā un Pilsoņu karā Krievijā, bet trešais dēls – 1.pasaules karā un no tā neatgriezās. Ignats beidza Preiļu tautskolu un pēc tam papildināja zināšanas pašmācības ceļā, jo sakarā ar tēva agro nāvi un grūtajiem materiālajiem apstākļiem, obligāto karadienestu un tam sekojošajiem kariem viņam nebija iespēju izglītību turpināt skolās.  

1911. gadā I. Beču iesauca aktīvajā karadienestā un iedalīja 20. Sibīrijas strēlnieku pulkā. Sākoties 1.pasaules karam, I. Bečs pulka sastāvā tika nosūtīts uz vācu fronti. I. Bečs piedalījās arī Ziemeļu frontes 12. armijas uzbrukuma operācijā - vēsturiskajās Ziemassvētku kaujās, kas notika no 1916. gada 23. līdz 29. decembrim 23. decembrī brāzmainajā uzbrukumā pirmajās rindās gāja arī I. Bečs un pie Ložmetēju kalna tika ievainots.  

Par kaujas nopelniem Krievijas armijā I. Beču paaugstināja dienesta pakāpēs un apbalvoja ar diviem Jura krustiem un Staņislava ordeni..

1917. gadā l. Bečs kadru virsnieku apmaiņas kārtībā tika nosūtīts uz 12. Sibīrijas strēlnieku rezerves pulku, kurā komandēja 11. rotu.

Kad pēc 1917. gada Oktobra revolūcijas cariskās Krievijas armija tika demobilizēta, I . Bečs atgriezās tēva mājās.

Te viņš saņēma ziņu, ka Rīgā 1918. gada 18. novembrī proklamēta neatkarīga Latvijas Republika, bet tai nebija savas armijas. I. Bečs saprata, kāds šajā laikā ir viņa pienākums - viņš devās uz Rīgu.

1918. gada 15. decembrī viņš brīvprātīgi iestājās jaundibinātajā Latvijas armijā. Viņu ieskaitīja pulkveža Oskara Kalpaka bataljona 3. Rīgas apsardzības rotā, pēc tam – 2. Cēsu rotā (vēlāk - bataljonā). Kad bataljonu iedalīja 2. Ventspils kājnieku pulkā, I. Bečs tika iecelts par 2. rotas komandieri un Kurzemē, Zemgalē un Vidzemē piedalījās kaujās pret neatkarīgās Latvijas ienaidniekiem.  

1919. gada 30. septembrī I. Beču paaugstināja par kapteini un pārcēla par bataljona komandieri uz Latgales partizānu pulku, kurš Kurzemes divīzijas sastāvā cīnījās par Latgales atbrīvošanu no Padomju Krievijas interventiem.

1920. gada janvāra – februāra uzbrukumu rezultātā Latvijas armija austrumos sasniedza latviešu tautas etnogrāfiskās robežas. Latvija atguva arī senu latviešu zemi – Abrenes novadu. Ar sevišķu pacilātību šajās kaujās gāja visi Latvijas armijas cīnītāji, bet jo sevišķi — Latgales partizānu pulks un latgalieši, kas atradās citās karaspēka vienībās. Un kā tas lai būtu citādi?! Te, Abrenes novadā, pat pēc tā 444 gadu ilgās atrašanās Maskavas valsts sastāvā, pēc varmācīgās pārkrievošanas, kas īstenota gan ar administratīviem līdzekļiem, gan ar krievu skolas un pareizticīgās baznīcas palīdzību, - neatkarīgās Latvijas izcīnītāji sastapa vēl daudz savu tautiešu, kuri runāja latviešu valodā.  

1920.gada 2.februārī pie Augšpils sava bataljona priekšgalā zem stipras ienaidnieka apšaudes Ignats Bečs ieņēma stipri nocietināto kalnu, ar ložmetēju pirmais uzskrienot tajā un atklājot uguni uz ienaidnieku. Pateicoties I.Beča personīgajai drosmei un prasmīgajai kaujas vadībai, tika atsisti trīs ienaidnieka pretuzbrukumi un noturēts stratēģiski svarīgs aizsardzības punkts. Par piedalīšanos Brīvības cīņās Ignats Bečs apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. Pēc miera līguma noslēgšanas ar Padomju Krieviju (1920. gada 11. augustā) I. Bečs vēl palika armijas rindās uz Latvijas austrumu robežām līdz 1921. gada 16. jūlijam, pēc tam demobilizējās un atgriezās tēva mājās. Bet ne uz ilgu laiku.

Jau 1922. gada 10. martā viņš brīvprātīgi iestājās jaunizveidotajā robežpolicijas dienestā par uzraugu uz Latvijas – Padomju Krievijas robežas, bet 1923. gadā tika paaugstināts par rajona kontrolieri. Pēc tam I. Beču iecēla par Zilupes apgabala 1 robežapsardzības rajona priekšnieku, bet ap 1934. gadu pārcēla tādā pašā amatā uz Pasienas rajonu.   

Darbs Latvijas robežu apsardzībā I. Bečam bija gan atbildīgs, gan grūts un bīstams, jo Padomju Krievija (vēlāk PSRS) dažādās savās iestādēs gatavoja spiegus un aģitatorus, kurus nepārtraukti iesūtīja vai arī centās iesūtīt Latvijā, lai grautu to no iekšienes. Viņi par Maskavas naudu organizēja nelegālās tipogrāfijas, rakstiski un mutiski stāstīja pasakas par darbaļaužu «paradīzi» Padomijā un tautas trūkumu un apspiestību Latvijā, kā arī vāca militāra, ekonomiska un politiska rakstura ziņas par Latviju.  

1936. gadā I. Beču paaugstināja apakšpulkveža pakāpē un iecēla par Abrenes pilsētas kārtības policijas iecirkņa priekšnieku, bet 1939. gadā pārcēla tādā pašā amatā uz Preiļu pilsētu.   

1940. gada jūlijā padomju vara I.Beču atbrīvoja no darba. No Preiļiem viņš pārcēlās uz dzīvi Preiļu pagasta Litavnieku ciema Saulīšu mājās, kur Latvijas valdība bija viņam piešķīrusi 10 ha zemes. Jūlija beigās čekisti viņu apcietināja un, paņemot līdzi viņa dokumentus, ordeņus un zobenu, aizveda uz Daugavpils cietumu.

1941. gada 14.jūnijā Ignatu Beču deportēja uz Krieviju - Krasnojarskas apgabalu, un 1943.gadā gulaga nometnē viņš gāja bojā.   

Par nopelniem Latvijas labā Ignats Bečs 1929. gada 13. novembrī tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Avots : Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzeja materiāli, Intas Mežinieces referāts.