* 1898. X 30. Smiltenē; T. prāvests, M. Šarlote.

                Beidzis Tērbatas ģimnāziju,

                1928. VI 01. beidzis Latvijas Universitātes arhitektūras fakultāti,

                Finansu ministrijas Jūrniecības departamenta vecākais arhitekts,

                Avots:       „Es viņu pazīstu”, R., 1939.;

                               V. Eichenbauma arhīvs.

Latvijas pirmajos gados viņš nobeidza studijas, pēc kam strādāja par arhitektu finansu ministrijā, bija asistents Latvijas Universitātē, līdztekus ceļojot un papildinoties arhitektūras vēsturē. Pēc Otrā pasaules kara, emigrējot no zemes uz zemi, viņš lasīja lekcijas Baltijas universitātē un praktizēja arhitektūru kā Vācijā, tā Zviedrijā un vēlāk Kanādā. Godalgotajam 1937. gada Baltijas valstu paviljonam Parīzē, kura Latvijas daļai nelaiķis bija projektējis iekšējo iekārtu, gadus trīsdesmit vēlāk sekoja pirmā vieta provinču sacensībā raktuvju muzejam Jaunskotijā. Agrākajos gados viņš aktīvi sportoja, lai atgūtu spēkus, jo kaulu tuberkuloze ģimnāzijas gados bija padarījusi viņu uz visiem laikiem atkarīgu no spieķa. Kaut pēdējos gadus Haralds Kundziņš bija spiests pavadīt braucamā krēslā, viņa nostāju un garīgo dzirksti līdz pēdējam varēja apzīmēt vienīgi par jauneklīgu. Viņš pārvaldīja sešas valodas, ieskaitot franču un itāļu, bija atzīts mūzikas izpratējs un spēka gados spēlēja klavieres. Droša grafiķa acs un tehnika, kas savā laikā bija devusi nelaiķim iespēju strādāt par asistentu prof. Vilhelma Purvīša mākslas darbnīcā, piešķīra viņa novērojumiem un atzīmēm speciālu izteiksmi. Erudīts un neatlaidīgi ieinteresēts kā notikumos, tā cilvēkos, viņš arī savā ierobežotā režīmā guva jaunus draugus, uzturot sakarus ar ģimenes locekļiem un seniem draugiem kā Latvijā, tā trimdas zemēs citur pasaulē. Urnu ar Haralda Kundziņa pelniem apbedīs Stokholmā.

Avots: Laiks, 12.08.1981