Grigorijs Rasputins bija krievu pareizticīgo mistiķis, dziednieks, "monarham pietuvināta persona"

Tāpat viņš tika uzskatīts par "trako mūku", dziednieku, šarlatānu, svēto, plēģuri, netikli.

Jau 1903.g. viņš kā mūks "izpelnijās ievērību", jo tika apsūdzēts no Maskavas Pareizticīgās baznīcas puses par piederību no Maskavas Pareizticīgo baznīcas neatkarīgai "hlistu" draudzei. Šīs draudzes īpaši Baznīca īpaši neieredzēja, jo tās bija neatkarīgas un nepakļāvās centralizētai Maskavas varai. Pēc nostāstiem hlistu rituālos ietilpa sevis pēršana, dziedāšana un ticīgo griešanās ap savu asi, lai nonāktu transā. Tāpat tika baumots, ka pēc rituāliem hlistu draudzes piederīgie piedalās grupveida seksuālās orģijās, turklāt nešķirojot dzimumu.

Tomēr lieta tika pārtraukta.

1907. gadā viņš izdziedināja Krievijas impērijas imperatora Nikolaja II dēlu Alekseju Romanovu no hemofīlijas, tādējādi iegūstot lielu ietekmi imperatora ģimenē.

Pēc tam viņš kļuva par Alekseja privāto ārstu, ar laiku palielinājās viņa ietekme Krievijas impērijā.

Izmantojot savu priviliģēto stāvokli, svētais tēvs ņēma «kukuļus» gan naudā, gan baudā, lai palīdzētu kādam kāpt pa karjeras kāpnēm. Ar laiku Rasputins iemantoja tik lielu imperatora ģimenes uzticību, ka varēja darīt, ko vien gribēja. Viņš bija kļuvis par dievību, no kura baidījās vai visi Krievijas augstmaņi.

Svētā tēva ietekme bija tik liela, ka pēc viņa iegribas un ieteikuma amatus zaudēja un ieguva pat ministri. Kā stāstīja viņa nelabvēļi, Grigorijs pēc dabas bija rupjš, nepieklājīgs un izvirtis cilvēks, regulāri rīkoja orģijas ar pļēgurošanu un grupveida seksu.

1909.g. pēc apsūdzībām izvirtībā, Rasputinu policija nolēma izraidīt no Pēterburgas, taču Rasputins pats aizbrauca uz dzimto ciemu, taču pēc laika atgriezās galvaspilsētā.

1911.g. baznīcas Sinode vēlējās sodīt Rasputinu, taču apspriede beidzās ar kautiņu baznīcas klerku starpā. Rasputins pēc notikušā devās "svētceļojumā" uz Jeruzalemi.

1912.g. pret Rasputinu tika atjaunota lieta, ka tas pieder "hlistu" draudzei.

Viņa rīkotajās orģijās piedalījās grāfi, kņazi, slavenas aktrises un augsti valsts ierēdņi. Ar dāmām un jaunkundzēm viņš apgājās kā ar ielasmeitām. Mūku pat nemulsināja šo sieviešu vīru un tēvu klātbūtne, jo visi no viņa baidījās un liekulīgi smaidīja. Drīz vien tautā sāka baumot, ka pravietim arī ar carieni ir ļoti tuvas attiecības. Protams, šīs runas nonāca līdz imperatora ausīm; šāda situācija grāva galma tā jau zemo prestižu.

Šādi dzīvodams, Rasputins iemantoja daudz ienaidnieku, līdz beidzot arī augstmaņu un reliģisko līderu mērs bija pilns. Kurš pirmais izplānoja Grigorija Rasputina slepkavību, nav zināms, bet pirmais zināmais atentāts pret mūku notika 1914. gadā. Viņš bija aizbraucis uz savu dzimto ciemu Sibīrijā, un tur kāda sieviete uzbruka Grigorijam un sadūra viņu ar nazi.

Vairākas nedēļas Rasputins cīnījās ar nāvi, taču izdzīvoja. Pēc izveseļošanās svētais tēvs uzzināja, ka imperators Nikolajs Romanovs ignorējis Rasputina pravietiskos brīdinājumus un tomēr iesaistījis Krieviju Pirmajā pasaules karā.

Pravietim liktenīgs izrādījās 1916. gada 30. decembris, kad kņazs Jusupovs ar domubiedriem nolēma par katru cenu atbrīvoties no visietekmīgākās personas cariskajā Krievijā. Jusupovs uzaicināja svēto tēvu pie sevis, aizbildinoties, ka ar viņu grib iepazīties imperatora radiniece, īsta skaistule.

Kņazs cienastam bija sagatavojis smalkmaizītes un vīnu ar ciānkāliju. Rasputins ēdis un dzēris, bet mirt pat negrasījies, vien sūdzējies, ka tā dīvaini kaklā kož vīns. Jusupovs kļuvis nemierīgs un pateicis, ka ies aplūkot, kur palikusi skaistule, aizsteidzies pie pārējiem sazvērniekiem, kas gaidījuši blakusistabā.

Sarīkojuši īsu apspriedi un nosprieduši, ka uz svēto tēvu inde neiedarbojas, sazvērnieki nolēma viņu nošaut. Jusupovs atgriezās istabā pie Rasputina un, ne vārda neteikdams, iešāva mūkam mugurā. Viņam par pārsteigumu upuris nevis saļima, bet pielēca kājās un izskrēja pa durvīm. Pārsteigti bija arī kņazs Pavlovičs un deputāts Puriškevičs, kad viņiem garām paskrēja ievainotais Rasputins. Tikai pils pagalmā deputātam izdevās panākt mūku un vēlreiz no neliela attāluma iešaut mugurā. Arī pēc šā šāviena Grigorijs bija vēl dzīvs un mēģināja pierausties kājās, tomēr, dabūjis stipru sitienu pa galvu ar dzelzs stieni, nokrita sniegā. Pa trijiem sasējuši mūka ļengano ķermeni, slepkavas iebāza to maisā, aizveda uz upi un iemeta āliņģī. Otrā rītā maiss ar Rasputina līķi bija uzpeldējis. Pirms apglabāšanas veica Sibīrijas pravieša līķa ekspertīzi un atklājās neticamais.

Grigorija Rasputina ķermenī neatrada ciānkālija pēdas, bet nāve bija iestājusies, aizrijoties ar ūdeni — noslīkstot. Vienīgā, ko dziļi satricināja Rasputina nāve, bija cariene Aleksandra, jo nebija vairs izcilā dievlūdzēja, kurš neskaitāmas reizes bija paglābis no nāves viņas dēlu.

Toties tauta, kā jau vienmēr šādos gadījumos līksmoja, jo tā tobrīd vēl bija pārliecināta, ka valsts problēma ir nevis monarhija un pareizticība, kuras ietekmē Krievija bija ievērojami atpalikusi no civilizētās pasaules, bet gan viens ietekmīgs mūks. Realitātē, Rasputinam bija taisnība daudzos aspektos,- tai skaitā, ka ņemot vērā atpalicību un korpupciju, (kurā pats bija iesaisitīts), no valstiskā viedokļa Krievija nebija gatava sākt karu ar Vāciju (pirms 10 gadiem Krievija bija zaudējusi pret spēku ziņā daudz vājāko Japānu).

Rezultātā tas pats pūlis, kas gavilēja par Rasputina nāvi, ar vēl lielāku degsmi pēc gada ieņēma Ziemas pili un neprotestēja pret visas muižniecības un feodālās aristokrātijas iznīcināšanu Krievijā. Piepildījās arī Rasputina pirmsnāves vēstules vārdi, kurā viņš paredzēja savu un cariskās ģimenes nāvi.

(izmantoti wikipedijas un J. Meiera materiāli, «Vakara Ziņas»)