Fricis Adamovičs( 1863. 18. janvāris - 1933. 19. februāris ) pedagogs, tulkotājs, dzejnieks, [arī Fridrihs Adamovičs]

Pedagogs, tulkotājs un dzejnieks Fricis (Fridrihs) Adamovičs dzimis 1863.gada 18.janvārī Dundagas pagasta Cirstu ciema Rīgzemēs kalpa ģimenē. Tā ir vieta Šlīteres Zilo kalnu malā no kurienes paveras skats pāri mežiem un purviem uz Baltijas jūru, kur skaidrā laikā redzami kuģi, kas peld pa Irbes šaurumu, un pat Sāmsalas krasti.

Jau piecu gadu vecumā F. Adamovičs pratis tekoši lasīt tāpēc arī agri iepazinies ar gandrīz visu toreizējo latviešu literatūru un laikrakstiem, kurus abonējis viņa krusttēvs — Krišjāņa Barona svainis, pirmais Dundagas pagasta vecākais Fricis Adamovičs. Pabeidzis Dundagas draudzes skolu 1876.gadā, viņš kādu gadu strādājis par kalpu, tad krusttēva atbalstīts 1878.g. iestājies Baltijas skolotāju seminārā Rīgā, kuru beidzis 1883.gadā.

Mācoties seminārā, F.Adamovičs dzīvo pie novadnieka Krišjāņa Dinsberga un izmanto viņa bibliotēku. Viņš aktīvi seko Rīgas kultūras dzīvei, apmeklē Ā.Alunāna vadītā latviešu teātra izrādes, tāpat jautājumu izskaidrošanas vakarus. No tālaika latviešu dzejniekiem F. Adamovičam vistuvākie ir Auseklis un Pumpurs.

Savā autobiogrāfijā F. Adamovičs raksta: «Neviena latviešu grāmata nepalika nelasīta. Meklēju tautas valodā raksturīgus izteicienus, krāju sakāmos vārdus un parunas. Dzejošanā un tulkošanā mēģinājos no 1879.g., no 1880.g. tos uzrakstīju atsevišķā, līdz šim uzglabātā burtnīcā. Es pats tos uzskatīju kā mēģināšanos rakstniecībā un tāpēc maz no tā iespiešanai iesūtīju. Centos sev būt stingrs kritiķis, uz draugiem nepaļāvos, jo tie mēdza slavēt to, ko pats par labu vēl neatzinu.»

Mācīdamies Pēterburgas Skolotāju institūtā (1883 — 1886), F. Adamovičs apmeklēja latviešu pulciņa sanāksmes un kādā no tām nolasīja apceri par sev tuvo dzejnieku Ausekli. 1887.gadā šo apceri nodrukāja «Dienas Lapa». Pēc institūta beigšanas, trīspadsmit gadus (1886 — 1899) F. Adamovičs bija Bauskas pilsētas skolas skolotājs. Tur viņš piedalījās vietējā sabiedriskajā dzīvē, kādu laiku vadīja Bauskas Labdarības biedrību, vaļas brīžos nodevās literārajam darbam un valodas studijām. Bauskā (1897 — 1899) iznāca F. Adamoviča rediģētais «Paidagoģiskais kalendārs skolotājiem un vecākiem».

Par vairākkārtēju tikšanos ar uz Bausku trimdā izsūtīto Tolstoja skolotāju P. Birjukovu, F.Adamovičs nonāca policijas uzraudzībā. Šo sarežģījumu dēj viņš 1899.g. Bausku atstāja un sāka strādāt Pabjaņices komercskolā Polijā.

1906. gadā atgriezies Latvijā, viņš uzsāka pedagoga gaitas V. Olava komercskolā Rīgā.

Kopš 1920.g. F. Adamovičs lasīja ģeogrāfijas metodiku Latvijas Universitātē un darbojās par skolotāju vairākās Rīgas skolās, sastādīja mācību grāmatas, iesaistījās sabiedriskajos pasākumos, bija Ģeogrāfijas biedrības valdes loceklis. Šos darbus viņš veica līdz pat mūža galam.

Kārlis Egle savās atmiņās raksta:«Fricis Adamovičs nomira 1933.g. 19. februārī, pēkšņi, pēc tam, kad viņš, plaši atzīts un sumināts, bija nosvinējis savu 70. dzimšanas dienu, 50 rakstnieka un 45 gadu skolotāja darba atceri un kad neviens, kas pazina viņa rāmo, nosvērto, jauneklīgo, možuma pilno, harmonisko personību, to nevarēja iedomāties un gaidīt».

Friča Adamoviča literārā darbība ir plaša un daudzpusīga.

Pirmie literārie mēģinājumi radušies jau semināra laikā. Pirmais iespiestais darbs - ar Donaiša vārdu parakstītais dzejojums «Dziesmu leja» — «Balss» l880.g. 60. numurā. Turpmākās publikācijas gan «Balss», gan vēlāk «Tēvijā», «Dienas Lapā», bet sākot ar 1885.g. visbiežāk Austrumā». F. Adamovičs daudz rakstījis padagoģiskām vajadzībām - daudzkārt atkārtotos izdevumos iznākušas mācību grāmatas dabas zinībās un īpaši ģeogrāfijā. Vislielākā nozīme F.Adamovičam tomēr ir cittautu dzejas meistaru atdzejošanā. Viņa atdzejojumi parādījušies periodikā jau sākot ar literārās darbības pirmajiem gadiem. Daudzi no tiem izdoti grāmatās, dažkārt kopā ar citu atdzejotāju veikumiem, bet daļa sakopota krājumā «Rudens ziedi», kas izdots 1933.gadā.

F. Adamovičs ir viens no labāko atdzejošanas tradīciju nodibinātājiem latviešu literatūrā. Vispirms jāmin atdzejojumi no krievu valodas -A.Puškins, M.Ļermontovs, I.Ņikitins, N.Ņekrasovs. Visvairāk tomēr F.Adamoviča vārds saistīts ar I.Krilovu, ar viņa fabulām, no kurām viņš latviskojis vairāk nekā pusi. No vācu dzejniekiem F.Adamovičs atdzejojis J.V.Gēti, Fr.Šilleru un H.Heini. Spoži savu tulkotāja talantu F. Adamovičs apliecinājis arī latviskodams deviņas V.Šekspīra lugas. Trīs no tām «Jūlijs Cēzers» (1897), «Makbets» (1898), «Ričards III» (1902) izdotas grāmatās, pārējās palikušas manuskriptā.

Biezās dzejas grāmatas «Rudens ziedi» episkajos dzejojumos «Dinsberģis trimdā», «Valdemārs Ēdolē», dramaturģi skajā tēlojumā «Krišjāņa Barona darbs» spilgti attēlotas šo ievērojamo vīru svarīgas dzīves epizodes. F. Adamovičs allaž dzīvi interesējās par latviešu valodas jautājumiem, ilgus gadus piedalījās Rīgas latviešu biedrības valodniecības nodaļas sēdēs, viņa Dundagas izloksnes apraksts ievietots Filologu biedrības rakstu krājumos.

F. Adamovičs savu literāro veikumu novērtējis pieticīgi. Vēstulē T.  Zeifertam viņš 1927. g. 2. februārī raksta: «Atzinība no Tevis, dzejas izpratēja, ir man jaukākā alga par līdzšinējiem atzejojumiem, bet tā uzliek arī pienākumu arvien jo vairāk iedziļināties dzejas valodas izteiksmē. Dzejai varēju nodoties tikai pa vaļas brīžiem, bet jauki, bija tie brīži, kad uz Šekspīra vai cita ģēnija spārniem ļāvos nesties dzejas dzidrajos augstumos.»

Izvadot F. Adamoviču pēdējā gaitā, no dzimtās puses Dundagas bija atvests īves zars, un to ielika viņam līdzi zārkā. F. Adamovičs apbedīts Sesavā Jačūnu kapsētā.

Avoti: prese, ACADLIB.lv, Dundaga.lv