Ēvalds Ezerietis dzimis 1913. gada 26. decembrī Kalncempju pagasta Ezerniekos, Valkas apriņķī, lauksaimnieka ģimenē. 1932. gadā absolvējis Cesvaines Valsts ģimnāziju. Mācījās vienā klasē ar Kārli Sebri, Nikolaju Kurzemnieku un Ēvaldu Hugo Alku. Interese par medicīnu aizsākusies jau skolas gados, apmeklējot akadēmiķa Paula Stradiņa mobilo onkoloģisko iestādi.

1933. gadā uzsāka studijas LU Medicīnas fakultātē. 1935. gada 4. februārī tika uzņemts par korp! Latvia biedru un aktīvi iesaistījies korporācijas sadzīvē (krāsu tēvs Jevgenijs Eniņš, arch.; krāsu māte Ernests Pētersons, med. 1935. gadā iesaukts kara dienestā 7. Siguldas kājnieku pulkā. Būdams 3. Kursa students, brīvprātīgi  sācis darbu pie akadēmiķa Paula Stradiņa tagadējā P. Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā. Kopš 1939. gada strādājis par dežūrķirurgu Rīgas kara slimnīcā. 1940. gadā ieguva ārsta kvalifikāciju.

1940. gadā dr. Ē. Ezerietis uzsāka ķirurga ordinatora darbu Jēkabpils slimnīcā, kur guva ierosmi sava mūža zinātniskajam aicinājumam – veidot un pielietot dabīgos organiskos materiālus, pirmsākumā parastā paegļa (kadiķa) (Juniperus communis) fiksatorus vairāk nekā 370 kaulu lūzumu saistīšanai. Operējis arī suņus. Patentējis paegļa gūžas locītavas endoprotēzi. Ar viņa gādību tapušas divas kadiķu audzes, Stradiņu slimnīcas teritorijā un Kalnienā.

Otrajā Pasaules karā leitnants Ē. Ezerietis pildīja grenadiera trieciendivīzijas galvenā ķirurga un pārsiešanas punkta ķirurga darbu, nesavtīgi palīdzot ievainotajiem. 1950. gadā tapušajā raksturojumā uzsvērts, ka nederot šī iemesla dēļ pedagoģiskajam darbam.

Pēckara periodā dr. Ē. Ezerietis uzsāka mācībspēka darbu LU Medicīnas fakultātē, bet no 1950. gada – Rīgas Medicīnas institūtā Ārstniecības fakultātē. 1959. Gadā viņš tiek atestēts kā augstākās kvalifikācijas ķirurgs. Pēc akadēmiķa P. Stradiņa nāves no 1958. Līdz 1974. gadam bija P. Stradiņa klīniskās universitātes klīnikas Ķirurģijas nodaļas vadītājs. Kā ķirurgs ļoti veiksmīgi izpildīja sarežģītas operācijas, iegūstot neskaitāmu slimnieku pateicību un atzinību. Arī darba kolēģi augstu novērtē ķirurga spējas, precīzo roku darbību un atvērto, labestīgo sirdi.

1958. gada 31. martā dr. Ēvalds Ezerietis kļuva par pirmo latviešu ķirurgu, kura rokās turētais skalpelis pieskāries pukstošai sirdij. Pirmo sirds operāciju veica kā asistents profesoram Jevgenijam Mešalkinam (Maskava), otru operāciju vadīja pats, kuru veica 26 gadus vecai fabrikas „Laima” strādniecei Vilmai, kura slimoja ar mitrālo stenozi.

1963. gadā dr. Ēvaldam Ezerietim apstiprināts tagadējais Dr. hab. med. zinātniskais grāds („Sirds aneirismas – klīniski  eksperimentāls pētījums”), bet 1964. gadā – profesora zinātniskais nosaukums. Ķirurgam pasniegta īpaša balva – dzintara skalpelis.

Dr. Ēvalds Ezerietis ir vairāku ķirurģijas tematikai veltītu grāmatu autors. Mācot studentus, ārstus un paralēli veicot zinātniski pētniecisko darbu un ārstu praksi, profesors kopumā ir publicējis vairāk nekā 120 zinātnisku rakstu. Viņa erudīciju raksturo kopā ar līdzautoriem iegūtās piecas izgudrojumu autoru apliecības un vairāki starptautiski atzīti patenti. Dr. Ēvalds Ezerietis nav tikai mācījis studentus, viņa vadībā strādājis plašs zinātnieku loks, tai skaitā aspiranti un doktoranti, kuri aizstāvējuši 19 zinātņu kandidāta un 8 doktora disertācijas.

Dr. Ēvalda Ezerieša galvenie zinātniskie pētījumi ir saistīti ar vairogdziedzera, barības vielu plastiku, sirds un asinsvadu, gūžas un ceļa locītavas ķirurģiju.

Par saviem zinātniskajiem pētījumiem un to rezultātiem dr. Ēvalds Ezerietis referējis un piedalījies apaļā galda operāciju taktikas konferencēs nozīmīgākajos Eiropas zinātniskajos centros. Viņa darbu spilgti raksturo akadēmiķa Paula Stradiņa vārdi: „Ēvalds Ezerietis ir ķirurgs ar zelta rokām, kurš vienlīdz veikli un vienlīdz labi operē kuņģi, zarnas, endokrīnos dziedzerus, nieres, plaušas, asinsvadus u.c.” Dr. Ēvalds Ezerietis ir veicis ap 8000 vairogdziedzera operācijas bez neviena letāla iznākuma, kas ir Ginesa rekorda cienīgs skaitlis.

Profesors no 1975. gada pildījis Latvijas Ķirurgu biedrības ģenerālsekretāra pienākumus, ir Latvijas ķirurgu asociācijas loceklis. Kopš 1990. gada viņš ir LZA Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļas goda loceklis. Līdz 1996. gadam pildījis Rīgas Stradiņa universitātes Ķirurģijas katedras profesora konsultanta darba pienākumus. Viņam pacients un tā liktenis aizvien bijis pirmajā vietā. Nekad viņš nav atteicis palīdzēt.

Prof. Ēvalda Ezerieša darbs ir novērtēts ar trijiem ordeņiem un deviņiem atzinības rakstiem. Kopš 1996. gada viņš ir Valsts emeritētais zinātnieks, kopš 2000. gada Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks.

Panākumiem vainagotās dzīves gaitās profesoru Ēvaldu Ezerieti atbalstīja sieva Velta (terapeite) (s!k! Imeria), meita Māra (pediatre) un dēls Tālis (fiziķis).

Profesors aizgājis mūžībā 2013. gada 21. aprīlī.

Avoti: www.latvus.lv, Cesvaines ziņas, 2013. maijs