Elza Ansone

Dzimšanas datums:
00.00.1889
Miršanas datums:
25.05.1959
Pirmslaulību (cits) uzvārds:
Resnais
Papildu vārdi:
Ansons
Kategorijas:
Pedagogs, skolotājs
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Norādīt kapsētu

25. maijā no dzīves aizgājusi pazīstamā jaunatnes audzinātāja Elza Ansone. Viņa dzimusi 1889. gadā Vecpiebalgas ievērojama tautas apgaismotāja, ilggadējā sabiedrīskā un saimnieciskā darbinieka Reiņa Resnā latviskajā ģimenē. Elzas tēva, Upītes skolas skolotāja, pedagoga darbības gadi iesākās Vecpiebalgas spožākajā tautas atmodas laikā, kad šai mūsu dzimtenes kultūras centrā darbojās Kronvaldu Atis, Dr. J. Jurjāns, Jēkabs Pilsātnieks, skolas tēvs Andrējs Rātminders, Stērstu Andrejs un citi tā laika izcilie darbinieki. Kad 60. gados Vecpiebalgā dibināja pagasta skolas, par pirmiem skolotājiem tajās kļuva Kaudzītes Matīss, Reinis Resnais, Jēkabs Kornets, kas bija pašu pagasta ļaudis un mācījušies savā atjaunotajā draudzes skolā. Savā starpā tie bija nodibinājuši amata brālību un draudzību visam mūžam. Nešķirami dzīvē un darbā bija Kaudzītes Matīss un Reinis Resnais, kas bija ne vien centīgākie darbinieki Vecpiebalgas draudzes skolotāju konferencēs, kurās bieži par skolu jautājumiem referēja un parauga stundas noturēja Kronvalds, dzīvi līdzi darbojās skolu draugs — vietējais mācītājs R. Guleke. Viņi arī daudzu citu sabiedrisko uzdevumu aktīvi ieveidotāji.
Abi tie bija pirmās Vecpiebalgas biedrības līdzdibinātāji (1869), pirmās aktieru trupas komplektētāji un arī itin spējīgi un izveicīgi tēlotāji galvenās lomās līdz pat sirmiem matiem. Abi draugi savā laikā ir gādājuši vietējam amatieru teātrim repertuāru, vai nu paši sacerot, vai tulkojot lugas no cittautu dramatiskās rakstniecības, kuras savā laikā A. Alunāns rādīja arī Rīgas latviešu teātrī. Arī saimnieciskos pasākumos tie dzīvi piedalījušies, būdami ne vien to ierosinātāji, bet arī lietpratīgi vadītāji. Brāļu Kaudzīšu un R. Resnā pamudināti, piebaldzēni jau laikus nodibināja savu kredīta naudas iestādi un drošus pamatus lika Piebalgas kooperācijas veikalam „Pārtika", kuru ierīkoja Mūrniekos, pagasta Ogrēnu galā. Tas gan laikam būs bijis tāds pirmais veikals uz laukiem.
Nelaiķe Elza Ansone jau bērnībā ieauga šai rosīgajā, censonības gara augšupceltajā Piebalgas darba atmosfērā, kur pienākuma apziņa un kalpošana vispārībai allaž bija augstā cieņā. Bet savu pedagoga talantu, dziļo bērnu psihes izpratni, skolotāja darba mērķtiecību būs guvusi no tēva, kas savus audzēkņus vadīja ar stingru roku, vienmēr no skolēniem bija prasīgs, bet arī sirdslaipns un labvēlīgs pret ikkatru, kas centās labi veikt savus uzdevumus. Arī Elzas Ansones māte Marija (dzimusi Veispale) nāca no tālu pazīstamas Vecpiebalgas tautas apgaismotājas dzimtas, kas latviešu skolai ir devusi krietnus audzinātājus. Elzas māte turklāt bija izcila aktrise Vecpiebalgas teātrī, sākotnēji ar lieliem panākumiem tēlojot mīlētājas, bet vēlākos gados sirsnīgas mātes un citas augstākās sabiedrības dāmas. Viņa bija daiļliterātūras cienītāja (vēl tagad ausīs skan viņas liriskais M. Kaudzītes Brūklenāja skandējums) un liela mūzikas mīlētāja, kāda bija arī meita Elza. Gan laikam tā būs mājas garīgā ietekme, ka no četriem R. Resnā ģimenes locekļiem, trīs vēlējās būt latviešu jaunatnes audzinātāji. Tikai vecākais dēls Hugo aizgāja citu ceļu: viņš bija pirmais latvietis, kas Pēterburgā studēja par elektrības inženieri.
Nobeigusi Maldoņa ģimnāziju un ieguvusi mājskolotājas tiesības, Elza Ansone tomēr tūliņ nemeklēja kādu augstāku un labāk atalgotu vietu proģimnāzijā vai tirdzniecības skolā, kuras toreiz atvēra lielā skaitā dzimtenes pilsētās, bet ilgāku laiku bija par palīgskolotāju sava tēva Upītes skolā, pietikdama ar mazumu, ko pagasts maksāja pagastskolotāju palīgiem. Jau labi vēlāk viņa pārnāca uz Rīgu, ieņemdama skolotājas vietu Dzeņa reāl
skolā. Tāda pārnākšana uz tēva skolu un strādāšana ar dzimtās vietas jaunatni bija darīta ar tiešu nolūku. Tēva skolā un tēva vadībā drīzāk bija apgūstama pedagoģiskā pieredze, noskaidrojami audzināšanas paņēmieni un mācīšanas metodika. Darbā drīz vien noskaidrojās, ka Elza ir aicināta un izredzēta audzinātāja, kurai tūliņ plaši  atvērās bērnu sirdis. Piebaldzēni tika stāstījuši, ka pie jaunās skolotājas bērni lipuši kā bites pie savas mātes; kur gājusi viņa, tai tūliņ sekojis viss bērnu bars. Mācības nav aprobežojušās tikai ar oficiālajām stundām. Tā tas bijis dzimtenē, tā arī  Rīgā. Viņas kolēgas nav varējuši vien nobrīnīties, no kurienes gan viņai radās tāds varens piekrišanas spēks. Elzai Ansonei tiešām ir bijušas suģestējošas spējas savos audzēkņos pamodināt zināšanas degsmi, izvirzīt garīgas intereses, panākt darba spriegumu, nostiprināt pašdarbības gribu, līdz ar to ievirzot skolēnus tiešos sabiedriskajos pienākumos un uzdevumos.

Elza Ansone bija skolotāja-māksliniece. Un par skolotāju viņai bija jāpaliek viss dzīves laiks. Tomēr tā nenotika. Nodibinot ģimenes dzīvi ar mežkopi Albertu Ansonu, kas bija aizņemts atbildīgos Meža departamenta amatos, saimniecisko apstākļu dēļ viņai bija jāatstāj iemīļotā klase un pilnīgi jāiesaistās ģimenes saimniecībā. To nelaiķe darīja ar interesi un prieku, jo lauku dzīve viņai bija tuvāka nekā laika vadīšana pilsētā. Vispirms viņa rīkoja plašu saimniecību Taurkalnes mežmuižā, kas bija pirmā izbūve Latvijas brīvvalsts laikā, tad Strazdu muižā un visbeidzot sava vīra dzimtajās Stopiņu Vijās. Tur Ansoni bija sacēluši visas jaunas saimnieciskās ēkas, ierīkojuši plašus dārzus, iegādājuši raženus sugas lopus, kas viss bija jāpamet 1944.gada rudenī. Boļševiku lidotāji nodedzināja dzīvojamo māju, ugunsgrēkā bojā aizgāja lopi. Mājiniekiem pašiem gan palaimējas izglābt dzīvību, paslēpjoties pagrabā. Visu zaudējušiem, Ansoniem bija jādodas bēgļu gaitās. Ar to nelaiķei sākās grūtākais dzīves posms. Nonākusi Vācijā, viņa bīstami saslimst, tomēr trauslais organisms iztur, kaut arī tas no triekas iedragāts. Smags sitiens bija iemīļotā dēla Andra, agronomijas studenta, nāve kara laukā pie Durbes 1944.gada 24. decembrī. Viss tas bija jāizcieš un jāpanes.
Pēdējos svešniecības gadus Elza Ansone pavadīja kopā ar sava mūža līdzgaitnieku Zviedrijā, Vesterosā, meitas zobārstes Mirdzas Skombas sirdssiltajā pajumtē. Mūžībā aizgājušo Elzu Ansoni viņas audzēkņi ilgi pieminēs kā ideālu skolotāju, bet daudzie draugi un paziņas neaizmirsīs viņu kā sirdsskaidru latvisku personību un garā spēcīgu sabiedrisku cīnītāju.

Avots: Londonas avīze, 12.06.1959

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1
        Reinis ResnaisTēvs
        2
        Marija ResnaisMāte
        3Mirdza SkombaMirdza SkombaMeita19.01.191901.11.2011
        4Hugo ResnaisHugo ResnaisBrālis00.00.187715.04.1953
        5
        Alberts AnsonsVīrs00.00.188700.00.1982

        Nav norādīti notikumi

        Birkas