Vesterosā vecākais latvietis, inženiers mežkopis Alberts Ansons, sasniedzot 95 gadus, izbeidza bēgļa dzīvi. Viņš nu ir piepulcināts tiem daudzajiem latviešiem, kurus garie trimdas gadi noguldīja svešajā zemē. Ir noslēdzies liels, garš un ievērojams mūžs, daudzi darbi padarīti. Spēka gadus ziedoja Latvijas uzcelšanai.
Alberts Ansons ing. silv. bija studējis un beidzis Pēterpils Meža Institūtu un strādājis savā arodā Krievijā. Atgriežoties Latvijā kā kvalificēts speciālists, bija Mežu departamenta direktors. Daudzus gadus strādāja kā virsmežzinis Inčukalna mežniecībā.
Strādādams mežu departamenta A. Ansons ir iespaidojis Latvijas mežu kopšanu un izmantošanu. Mūsu meži bija Latvijas zelts, labi kopts nesa augstus procentus. Sevišķi liela nozīme bija jaunsaimniecību celšanas laikā, deva būvkokus. Visdziļākā atmiņā ir „meža dienas" Latvijā, kad skolnieki un studenti sastādīja skaistas alejas, parkus, košuma devumu lauku sētām.
Bez darba valsts dienestā A. Ansons aktīvi darbojās sabiedriskā dzīvē. Kopš Pēterburgas studiju laika ir studentu biedrībā Ziemelis. Beidzis augstskolu, nozīmēts darbā Turkestanā, saņēmis „mundieri" (mežziņi pielīdzināti virsniekiem), traktamentus un ceļa naudu uz tālo darba vietu, kur aprēķināts braukums ar zirgu, ieradies vispirms Rīgā. Nodzīvojis divus mēnešus tēva mājās un tad ar vilcienu vēl laikā sasniedzis darba vietu.
Ka bēglis A. Ansons ierodas Zviedrijā (1949), apmetas Vesterosā meitas Mirdzas Skombas ģimenē. Kādu laiku strādā savā arodā. Aktīvi darbojas sabiedriskā dzīvē, draudzē, DV uc. organizācijās.