Dzimis Palsmanē mežsarga ģimenē. Elmārs Blīgzna ‒ direktors (1944-51, 1956-67), skolotājs, humānās pedagoģijas īstenotājs, sabiedriskais darbinieks. Tas ir „Blīgznas laiks” ne tikai Smiltenes vidusskolā, bet arī Smiltenes sabiedriskajā dzīvē, it īpaši kultūrā, kas sāka atgūties pēc kara.

“Ap Blīgznu izveidojās gaišāko prātu kopa. Iekustējās mākslinieciskā pašdarbība, sākās pirmie lugu iestudējumi. Par vietējo inteliģences pulcēšanās vietu kļuva Lielgalvju māja, kur tika diskutēts par mākslas tēmām, skandēta dzeja, lasītas lugas(..). Biežs viesis šajā mājā  bija Elmāra mūža draugs, Valmieras teātra režisors Pēteris Lūcis (viņš palīdzēja  iestudēt  pirmo  izrādi – V. Lāča lugu “’Bāka uz salas“), komponists Arvīds Žilinskis. Mājas abos stāvos gar visām sienām grāmatas dažādās valodās – par mākslu, vēsturi, literatūru, ievērojamiem cilvēkiem un pasaules valstīm.“ *

Uz  Smiltenes vidusskolu brauca mākslinieki, dzejnieki (biežs viesis bija S. Kaldupe). Psihologi, humanitāro zinātņu pārstāvji lasīja lekcijas, vadīja diskusijas.

Skolēniem bija iespēja tikties ar pavisam jauno Ojāru Vācieti, citiem literātiem, kā arī augstskolu pasniedzējiem, studentiem un sportistiem (ātrslidotājas Ārija Gulīte un Lāsma Avotiņa), kuri palīdzēja skolēniem rosināt turpmākā ceļa izvēli.

Skolai vajadzēja būt ne tikai zināšanu avotam, bet arī kultūras un mākslas centram: daudz ko iespējams uzcelt, radīt, bet bez dvēseles neveidosies humāna sabiedrība. Tādēļ viņš bērnus un pieaugušos iesaistīja lugu iestudējumos, pie pirmās izdevības runāja par pasaules mākslas vērtībām. Skolā tika iestudētas A. Brigaderes pasaku lugas: „Sprīdītis”, „Lolitas brīnumputns” ,”Maija un Paija” ‒ latviešu  folklorā sakņoto ētisko vērtību  nesējas. Vecāku, skolēnu, skolotāju sadarbība radīja  kopības sajūtu, visi rosījās vienā elpā, šuva tērpus, gatavoja dekorācijas,  zīmēja programmiņas, mācījās tekstus un  juta  līdzi. 

Uz  izrādēm ieradās skatītāji no  visas  pilsētas, izrāžu laikā zāle bija pārpildīta. Pedagogu kolektīva kopības sajūtu radīja arī teātra apmeklējumi Rīgā, ekskursijas uz Ermitāžu Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburga), uz Aglonu vaļējā smagajā automašīnā, tepat (kopā ar  skolotājiem Eisleriem) pārgājieni uz slēpēm līdz Mežoles  skolai  un atpakaļ – draudzēties.

Elmārs Blīgzna bija viens no pirmajiem skolotājiem republikā, kurš LPSR laikā sāka mācīt mākslas vēsturi vidusskolā, stundās stāstīja par pirmskara ceļojumiem uz Itāliju, Franciju, Vāciju, Šveici. Skolēnu atmiņās uz  visu  mūžu palikuši iedvesmojošie stāsti par monumentālo grieķu mākslu, par arhitektūras pieminekļiem  Romā  un  citviet pasaulē. Stundas noritēja interesanti,  jo skolotājs prata aizraut ar savu stāstnieka prasmi un oratora mākslu, ko bija apguvis Zeltmata  dramatiskajos kursos.

Direktors domāja par to, lai mazpilsētas skolēni nenorobežotos no aktualitātēm skolas un sabiedriskajā dzīvē: informēja par mākslas dzīvi, stāstīja par jaunākajām teātra izrādēm, operas uzvedumiem un izstādēm Rīgā, rosināja apmeklēt  kino  un  teātra  izrādes.
 Ar savu personību, stāju, runas kultūru, plašajām zināšanām E. Blīgzna centās iemācīt skolēniem, ka atkarībā no personības ētisko un estētisko vērtību bagātības veidojas  plašāks vai šaurāks dzīves skatījums, labā un ļaunā atšķiršana, pareiza orientācija vispārcilvēcisko vērtību noteikšanā kas noteikti palīdzēs atrast savu vietu dzīvē. (ziemellatvija.lv)

   ***

Pie Smiltenes vidusskolas ēkas 2019.gadā atklāta mākslinieka Jāņa Strupuļa veidota piemiņas  plāksne, kas veltīta izcilajam skolas direktoram un sabiedriskajam darbiniekam.