Arvīds Žilinskis bija  darbīgs komponists, kas savas talanta īpatnības atklājis dažādu žanru mūzikā. Viņu var nosaukt par vienu no aktīvākajiem dziesminiekiem latviešu mūzikā. 

Mākslinieka komponista vērtējumam blakus liekams viņa pianista devums. Pianista tonis ir krāsām bagāts, vīrišķīgs, brīžam pat pārlieku kupls un smagnējs. Pianista īpašības izstrādājušās ilggadējās pedagoģiskajā darbā.

Profesors neliedz savu padomu kompozīcijā. Viņa audzēkņi atceras profesoru ar vislielāko mīlestību un cieņu. Viņa sadarbība ar skolu jaunatni, bet īpaši ar republikas profesionāli tehnisko skolu kolektīviem. Viņš dod norādījumus muzikālās audzināšanas jomā. Viņš bija atsaucīgs muzikāli vispusīgs un sirsnīgs. Komponists visu paveicis ar savu neatlaidību, pacietību un darbu. 

Arvīds Žilinskis ir dzimis Saukā. 

Tēvs Jānis pats savām rokām uzceļ nepiedienīgi lepnu māju. Viņš netaupa pūles, lai saimniecība nestu ienākumus. Mazajam Arvīdam vairāk interesē Raudupīte, kura ir bagāta ar zivīm. Vectēvs ir tas, kas māca mazo ķiparu makšķerēt. Tās ir pašas skaistākās atmiņas. Ziemas vakaros Arvīds palīdz sagatavoties vasaras zvejai. Vectēva kaisme pielīp puikam. Romantiskās rīta stundas un dabas skaistums mazo Arvīdu tuvina vectēvam, kurš zēnam kļūst par pašu tuvāko un mīļāko cilvēku. Ziemas vakaros klausoties vecāsmātes nostāstus rosina zēna fantāziju, bet kad pagurst vecāmāte, ieskanas māmuļas balss. Stāstīt viņa neprot, toties brīnišķīgas dziesmas dzied. Tēvs dzied reti, bet harmonikas veikli spēlē. Tēvs nopērk tāfelklavieres, solās pats pamācīties spēlēt. No mācīšanās nekas neiznāk. Toties Arvīds drīz vien saviem pirksteļiem māk sataustīt te vienas, te otras tautas dziesmu melodiju. Vecāsmātes uzmundrināts,viņš visus brīvos brīžus pavada pie klavierēm. Puika vēl neprot lasīt, bet veikli var piespēlēt tēvam, kad viņš uz vijoles spēlē pazīstamu danču melodijas.

Arvīda dzīvē liktenīgs kļūst 1912. gada rudens vakars, kad viņš Saukā dzird īstus Rīgas māksliniekus. Slaveno latviešu „lakstīgalu” Malvīni Vīgneri-Grīnbergu, vijolnieku Edmondo Lučīni un pianistu Fēliksu Petkēviču. No visa koncerta atmiņā paliek Šūberta „Militārā marša” melodija. Nākamajā dienā mākslinieki atnāk uz „Lejas un Ārendzāniem” paklausīties brīnumbērnu. Un zēns bez sevišķas kautrēšanās spēlē visu, ko viņš prot. 

1913.gada vasarā vecāmāte Arvīdu atved uz Kristūžiem. Atstāj savu puisēnu savas brāļa meitas Emīlijas ziņā. Šeit pagasta skolā ir klavieres un skolotāja Ozoliņa. Jūlijā viņa organizē sagatavošanas kursus un šeit zēnam paveras cita pasaule. Neviens no tuviniekiem nopietnu nākotni muzikanta darbā nesaskata. 1914. gada vasarā sākās Pirmais pasaules karš. Tas izmaina mazā Arvīda dzīvi. Ģimene ir spiesta doties bēgļu gaitās. Vecāki nolēmuši, ka zēnam drošāk būs Harkovā pie Jāņa Grieķera (mātes brālis). Smagi aizdun bēgļu ešelons. 

Zemnieka dēlu gaida pirmā lielākā pilsēta ar tās skolām un mākslas iestādēm. 1915.gada beigu posmā sākas Arvīda mūzikas skolas audzēkņa un ģimnāzijas skolnieka gaitas. Sākas zēna mērķtiecīga un strauji progresējoša muzikālā attīstība. Paralēli tai neatpaliek arī vispārējā izglītība. 1920. gada aprīlī sākas ceļojums uz mājām. 

1920. gada 3. septembrī piecpadsmit gadu vecumā Arvīds pirmo reizi ierodas Rīgā. Komisija noklausās Baha do minora Prelūdiju un fūga. Puisis tiek iedalīts pianistes Bonifācijas Roges klasē. Sākas topošā pianista tālākā muzikālā attīstība. 

1924. gada pavasarī noslēdzas jaunā pianista pirmais studiju posms. Eksāmenus nokārto spīdoši. Seko trīs turpmākie studiju gadi Konservatorijas augstākajā kursā. Arvīds kļūst patstāvīgs, kopā ar studijas biedriem aktīvi koncertē. Tā iesākas Arvīda pianista darbība, viņš mūzikā ir atradis savu esības piepildījumu. 

1924.gada rudenī jauno mākslinieku saista arī pedagoga pienākumi. Bonifācija Roge atsūta pie Arvīda Mildu Bēmi, lai viņš mācītu klavierspēli. Veidojas divu jauniešu mīlestība un 1931. gada 6. jūnijā Milda Bēma kļūs par Arvīda dzīves līdzgaitnieci. Ar Jūlija Maderko palīdzību topošais pianists iepazīstas ar latviešu kora dziesmas diatoniskā stila celmlauzi Emīlu Melngaili. 

1927. gada Arvīds Žilinskis pabeidza konservatoriju un sāka strādāt par pedagogu Rīgas Tautas Konservatorijā. 

1928. gadā Žilinskis otrreiz iestājas Konservatorijā, bet šoreiz Jāzepa Vītola kompozīcijas klasē. Kompozīcijas studijai veltī piecus gadu. 1933. gadā ar četrdaļīgu klavieru sonāti skaņradis pabeidz Jāzepa Vītola kompozīcijas klasi. Pēc tam Žilinskis rīko savus klavieru vakarus. 1935. gada 22. oktobrī Žilinskis debatē kā instrumentālās mūzikas komponists. Kritika vienprātīgi atzīst, ka talantīgā mākslinieka muzikālajā personība tikai sākuši veidoties pirmie savdabīgie vaibsti. Viņa daiļradē dominē krēslainas skumjas, pavasarīga lirika, liela emociju bagātība. Buržuāziskās Latvijas apstākļos viņa daiļrades centrā paliek cilvēka jūtu pasaules reālistisks attēlojums. 

1941. gadā Žilinskim uzticēts uzdevums. Maskavā paredzēta fizkultūriešu parāde, kurā Latvijas jaunatnei jāsniedz uzvedums. Fašistiskās Vācijas uzbrukums izjauc visu. Konservatorijas klase ir pārcēlusies uz komponista darba istabu. Žilinskis tic rītdienai, viņu vilina teksti par dzimtenes dabas daili, cilvēka izjūtu skaistumu.  

Lidz 1944. gadam komponista ģimene dzīvo praktiski ieslēgusies pagrīdē. Žilinski gaida okupācijas varas sabrukuma brīdi. Pēc Rīgas atbrīvošanas viņš steidz uz konservatoriju. Skats ir briesmīgs. Viss saplosīts un izvandīts. Mūziķis iesaistās Latvijas grandiozajā jauncelsmes kustībā. Viss ieiet jaunā fāzē. 

Viņa daiļrades vadošo līniju gadsimta 40. gadu beigu un 50. gadu sākuma posmā izvēršas galvenokārt solo dziesma, instruktīvās instrumentālā mūzika. 

Žilinska dziesmas iekarojušas savu vietu latviešu mūzikas vēsturē. Vecie Žilinski sen samierinājušies ar sava lolojuma nesaimniecisko profesiju, neslēpdami lielo saviļņojumu par dēla radošajiem panākumiem. „Lejas Ārendzāņus” pieskandina dēla draugu jautrās balsis. Vakaros koncertē. Arī pēc vecāku nāves, pavasarī atsākas dzīvība. Skan „Mana dzimtene jaukā”. Visražīgākās ir vasaras.

1954. gada 14. jūlijā Žilinskim piešķir LPSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukumu. 

1965. gada Žilinskim piešķir LPSR Tautas mākslinieka goda nosaukumu. Viņš pateicās: „Saņemt tautas atzinību ir liela laime. Tā dod spēku un ierosmi turpmākajam radošajam darbam.” 

Viņš sadarbojas ar pašdarbības kolektīviem. 1967. gadā saņem ordeni „Goda zīmi”. Enerģiskā mākslinieka dzīve un daiļrade sasniegusi savu pilnbrieda pakāpi. Radošā dzīve visus gadus mērķtiecīgi virzījusies kalnup. Tieši saskanīgās ģimenes smalkjūtīgajā un saprotošajā vidē komponists gūst spēku. Nesavtīgi un apņēmīgi bez atelpas viņš kāpj stāvajā mākslas kalnā.

Skaņdarbi.

Pirmais periods. 1926.gada skice-nepabeigta dziesma „Ar sirmīti abi...”,šeit ir personīgās atmiņas. Modulatoriski asprātīgs dziesmas tonālais plāns ( si bemol minors- do mažors –re bemols mažors) .

1928.gadā rakstītās dziesmas atgādina melodijas harmonizācijas vingrinājumus, nevis patstāvīgus vokālos sacerējumus.

1931.gadā rakstītais ir tehniski un muzikāli vairāk izstrādāts nekā iepriekšējais. Gaišajā re mažorā tvertas liriskas mīlas izjūtas. ”Dziesmas „Tā kā saule ”vēl ļauj runāt par komponista vokālo improvizatorisko dabu. Dziesma „Mājās” ir viena no pirmajām, kas guvusi lielu popularitāti solistu un klausītāju vidū. Dziesma ir jauneklīgu jūsmu pārpilna. Katrā nākamajā dziesmā ir jaušams vokālo epigrāfu dabiskās plūsmas pieaugums. Arī dziesma klavieru pavadījumi, pastiprinās teksta tēlus atbalstošais iztēles moments (sevišķi dziesmā „Meitenīte ar launagu”). Šeit atklājas komponista biklās noslieces tautas mūzikas virzienā.

1933.g.-1941.gadi ir komponista patstāvīgās darbības sākums. Solo dziesmās ielaužas vientulības jūtas. Ilgas pēc „brīnumzemes”, došanās pretī „zilajiem sapņu kalniem”. Šo dziesmu izstrādājis arī kā dziesmu ar klavieru un čellu pavadību. No tematiskā viedokļa jaunu lappusi komponiste daiļradē paver dziesmu „Breņča pavasara vēstneši” ar R.Blaumaņa vārdiem. Pirmā humoristiskā vokālā kompozīcija, apzināti veidota smagnējas tautas polkas noskaņā ar rečitējoša tipa ievadījumu, kura melodijā daudz latviešu tautas dziesmai raksturīgu intonatīvo un ritmisko elementu. Visos viņu darbos ir personiskās izjūtas un pārdzīvojumi. Dēla audzināšana rosina komponistu ielūkoties bērnu pasaulē. Dziesmas „Kaķīts kurmi dancināja”, „Ar vilciņu Rīgā braucu”.

Balāde „Priede” kompozīcijas sākums un noslēgums ietverts diatoniski noturīgā mi bemol minorā. Lauzto oktāvu skrējienu pavada labās un kreisās rokas akordu fromolo, tas ir kas jauns.

Otrais periods. 1944.g.-1955.g. Šie gadi ir raksturīgi ar dziesmu saturu. Žilinskis dziesmām vārdus atrod L. Paegles, V. Luksa, J. Grota, V. Rūjas un A.Krūkļa dzejās. Tuvību ar dzīvi veicina radošie komandējumi. Viņš dodas uz Kuibiševu. HES celtniecības iespaidā rodas dziesma „Uz Volgas” ar raksturīgu balādiska tipa malējā posma melodiju, kuras maiņu skaņkārta un jauktais metrs – samērā reta parādība komponista daiļradē.

Ceļā uz masu dziesmas žanra apguvi solo dziesmā komponists iziet vēl otru etapu. Tas saistīts ar tiešāku masu dziesmas paņēmienu kopiju. Masu dziesmai sāk izmantot rondo formas piecdaļību. Jaunatnes tēmai komponists izmanto Raiņa saulainās un viegla humora lirisko dzeju. Arvien mērķtiecīgākas, pārliecinošākas kļūst lielāko formu apguve. Nobriest komponista iekšējā nepieciešamība pēc vairāku dziesmu cikliska apvienojuma. Vokālās kamermūzikas klāstu papildina cikls ar Z.Purva vārdiem „Zelta loks”. Šai desmitdaļīgai kompozīcijai ir novatoriska loma latviešu mūzikas literatūrā.

Komponists joprojām ir pievērsies dabai, viņš dzīves dialektikas likumu priekšā nav nostājies kā pesimists. Mūzikai un tekstam ir tēlu kopība. Ar primāro kļūst mūzikas tēls, klavieru pavadījuma iztēlojošā faktūra, skaņu raksta ir kā simfonizētāka, orķestrālāka attīstība, kas melodijā ienes instrumentālas izteiksmes elementus.

Šādas kvalitatīvas pārmaiņas dziesminieka daiļradē nepārprotami radušās meistarības nobrieduma rezultātā.

Nozīmīga ir sacerētā poēma monologs „Piemineklis” ar J.Plostnieka vārdiem. Viņš tiecas pretī  monomentālākai tēlu izveidei, pārējo pastiprina instrumentālā ievada starpspēļu  un noslēgumu solo posmi, bet monologa elementus ienes galvenais varonis. Šeit dramatiskums pakāpeniski sakausējis ar traģiku.

Mūzikā A.Žilinska daiļradē ir īpaša vieta, viņa pamata žanrs paliek dziesma. Dueti ar masu dziesmas muzikālajiem elementiem – iedziedājuma un piedziedājuma divdaļīgu, enerģiskām, trauksmainām intonācijām. Viņa dziesmas sākās mierīgi un pāraug cildeni plašā un svinīgā noslēgumā.

Šeit sākas saikne starp solo un kora dziesmām. Komponistu kora dziesmu klāstā ir virkne sacerējumi ansambļiem un solistiem, ansamblim ar klavierēm. Kora dziesmās ietver sev tuvo dabas tematiku, cilvēku izjūtas dabas klusuma, skaistuma un mūžīguma priekšā. Jauktā kora mūzikā raksturīgs ir tembrālo pretmetu izstrādājums ko panāk pielietojot imitācijas tehniku. Tekstu atlase ir ļoti stingrs.

Komponista daiļradē ir arī sešas kantātes, kur uzbūves princips ir miniatūra. Kantātes ir svinīgi pacilātas, himniskas un līksmu. („Dzintara saule”, „Roka darba rokai māsa” u.c.) Kantātē noteicošā loma ir solo dziesmai.

Audzinot dēlu, viņš pievēršas bērnu dziesmām. Bērnu dziesmu žanrs ir viena no Žilinska vokālās mākslas visnozīmīgākajām nozarēm. Mazie var dziesmas klausīties un visas arī dziedāt. Dziesmās noteicošā loma ir melodija, kuru vienmēr dublē klavieru pavadījums, tā atbalstot jauno dziedātāju. Viss dāsnais bērnu dziesmu klāsts labi raksturo komponistu un viņa mazo draugu savstarpējo sadarbību. Apbrīnojama ir iztēle, kas veidojas Žilinska bērnu dziesmu klavierpavadījumiem, komponistu spožā meistarība trāpīgi, uzskatāmi, mazā klausītāja uztverei atbilstoši uzbur teksta tēlu pamatnoskaņu. Lūk, vasaras dārzu čaklais vīrs, ziedu un stādu mazgātājs, augu audzētājs – zemi veldzējošais „Lietutiņš” ( Dz. Rinkules – Zemzares vārdi ).

Komponists meklē un atrod savas mūzikas valodu. Tas ir grūts, kas prasa talantu. Nav jāsamierinās ar vienu mūzikas žanru. Jāmēģina rakstīt daudzos, dažādos žanros.

Mākslinieka jaunradi ar savām atsauksmēm un ierosmēm, visaktīvāk ir rosinājusi pati tauta, klausītāji, skolu jaunatne. Viņš meklē skaisto, daiļo un to pasniedz. Top skatuves darbi. Pirmo Latviešu muzikālās komēdijas (Operetes) radīšanā iedvesmojas no elektriskās spēkstacijas celšanas. „Zilo ezeru zeme”, kura top kopā ar rakstnieci Elīnu Zālīti. Operetē fons ir trīs kaimiņu republiku kolhozu jaunieši, viņu darba rosinātāji un vadītāji. Pirmizrāde izrāde notiek 1954.gada 1.un 3. maijā. Operete iegūst lielu atsaucību.

Komponists ir nemiera pilns un top jauni skatuves mūzikas sacerējumi. Viņš ķeras pie latviešu dramaturģijas pamatlicēja A. Alunāna literārā mantojuma. Dziesmu spēles „Seši mazi bundzenieki ”. Ar šo dziesmu spēli ir devis materiālu tautiskai dziesmu spēlei. 1955. gada 14. jūlija šo spēli uzved Valmieras L. Paegles drāmas teātris. 1959. gadā jau ir nospēlēta simto reizi.

Muzikālā komēdija operete „Dzintarkrasta puiši ”, top sadarbībā ar rakstnieci Ventu Vīganti. 1964. gada rudenī ir pirmizrāde. Žilinskis stāsta ; „Ar patiku strādāju pie šīs operetes . Jau sen gribēju rakstīt mūziku darbam , kas stāstītu par jūru, zvejnieku dzīvi. Šis temats mani vienmēr valdzinājis”. Operetei ir trīs cēlieni, piecas ainas norisē redzam kāda zvejnieka ciema ļaudis. 1966. gadā operete pirmo reizi ieskanas krievu valodā (tulkojis G.Ferē).

Operete „Sarkanā marmora noslēpums”, kur libreta autors ir dzejnieks A.Krūklis. Operete  saistīta ar Rīgas, Jūrmalas un lauku vidi. Darbības centrā –mākslinieki, tēlnieki, teātra ļaudis.

Visām operetēm ir liriska melodija. Operu „Zelta zirgs”. 1964.gadā sakarā ar J.Raiņa simts gadu dzimšanas dienas atcerei tiek iekļauta operas un baleta, teātra repertuārā. No Raiņa plašā materiāla, no visas piecu cēlienu lugas, kas veidojas galveno kārt izvērstu dialogu formā, komponists pratis atlasīt pašu galveno. Operas mūzikas pamatā ir tipiskais liriski romantiskās melodikas  princips.

Dziedājumos daudz komponista mūzikas. Stila paņēmieni – viņam raksturīgas sadzīves tipa intonācijas, solo dziesmā izstrādātu sekvenču un kadenču principi.Tanī pašā laikā melodijas intonatīvajā un ritmiskajā struktūrā vērojamas arī latviešu tautas mūzikas iezīmes.Tautas mūzikas elementi iekrāsojušies atsevišķas sinfoniskās epizodes. Tautiskās izteiksmes ziņā komponistam pilnībā izdevies pārtvert dzejnieka latvisko tautas pasaku bagātību piestrāvoto izteiksmi.

Pats labākais, pats spilgtākais visā operā, atbilde ir viena : mūzikas  emocionalitāte – komponista iejūtīgā sirsnība. „ Zelta zirgs ” ir jaunatnei domāta pasaku opera.

Panākumu rosināts komponists 1966.g. sāk darbu pie  Raiņa „Pūt , vējiņi!” libreta.Šeit darbosies deviņi solisti. Operas vadmotīves iegūst neparastu krāsu Žilinska atrastās harmonizācijas otrās takts modulaforiskajā novirzienā. Opera muzikāli bagāta, vokāli spilgti, nacionālajā kolorītā bagātīgā iecere aptver  sevī visu , tos komponentus, sola īsti raiņiskais tautas dziesmas – tautas operas noskaņojumu.

Vēl viņš auklē sevī vēlēšnos izteikties arī baleta mūzikas novadā. 1968.gada 8. janvārī uz operas un baleta teātra skatuves pirmo reizi redz A.Brigaderes pasaku varoņus Žilinska mūzikālajā ietērpā. Balets „Sprīdītis” ir bagāts ar mūzikas tēlainību, spilgto melodiju un bērnu izpratnei piemērotie izteiksmes līdzekļi.

Balets iepazīstina – īpaši bērnus – ar vienu no mūsu klasiskās dramaturģijas pērlēm. Nevar nepamanīt ka neraugoties uz melodiskumu, vieglo uztveramību un atjautīgi iztēlojošo raksturu, mūzika nepaceļas augstāk par visai ordināriem līriskiem noskaņojumiem, tradicionāli romantiskiem pasaku fantastiku un pasaku dramatiska tēliem.Balets kopumā diemžēl sniedz literārā pirmavota vienpusīgu un sašaurinātu interpretāciju, nonivelē tās poētiski filozofisko niansētību.

Arī kompozīciju saraksts ir visai bagātīgs. Vadošā vieta pieder klaviermūzikai. Komponistu interesējusi arī vijole un čells, no pūšamo instrumentu grupas, apgūta klarnete, oboja u.c. Taču visi šie instrumenti ir kopā ar klavieru pavadījumu.Visas klavieru kompozīcijas dalāmas divās grupās : viendaļīgie darbi un lielāki vairākdaļīgo formu sacerējumi.

Komponista klavierkompozīciju virsotnē ir cikls „ Dzimtenes ainavas” kas liek klausītājam doties līdz zēna bērnības atmiņām.Ciklā ir dabiskais kopsakars ar latviešu muzikālās folkloras elementiem. Stāstījumā nav liekvārdības.

Instrumentālāsdaiļrades pats lielākais sacerējums ir viņa. Koncerts klavierēm ar sinfonisko orķestri trīs daļās. Stīgu instrumentu mūzikā pārsvarā ir skaņdarbi vijolei. Ievērību pelna trīsdaļīgas koncertīno vijolei un sinfoniskam orķestrim – mūziķiem domātais gaišais, saulainais sacerējums.

Komponistam ir arī nedaudz skaņdarbu ērģelēm. Mi mažora „Prelūdija”, un himniski pacilātā majestātiskā „Svētku prelūdija” Tautas dziesmu apdaru grupā : instrumentālā tipa dziesmu apdares, vokālo instrumentālo tautas dziesmu apdare, apdare koriem.

Audio:

Laba slava sniedziņam

"No mazas dziesmas var izaugt liela doma, izaugt mūzikas lielās formas darbi. Dziesmu var salīdzināt ar krāšņu ziedu, kura smarža pilda un iepriecina cilvēku sirdis darba, atpūtas, prieka un skumju brīžos. Tā piepilda arī visu manu mūžu." Arvīds Žilinskis

Komponists mirst 1993. gadā 88. gadu vecumā. 

Apglabāts Meža kapos un pieminekli veidojis tēlnieks Juris Rapa.

Avots : Latviešu mūzika 8. sējums, Arvīds Žilinskis  O.Grāvītis, Izdevniecība „Liesma”,  Rīga      1971.g.

***