Eduards Veidenbaums - latviešu dzejnieks un tulkotājs. Vairums viņa darbu ir publicēti pēc nāves.

https://lasi.literatura.lv/lv/tune/tune/lasi-veidenbaumu?work=1004606

Dzimis Priekuļu pagasta “Glāzniekos” (šobrīd mājas atrodas Cēsu pilsētas teritorijā) saimnieka ģimenē.

1872. g. ģimene pārvākusies uz Mūrmuižas “Kalāčiem”.

1886. g. beidzis Rīgas guberņas ģimnāziju.

1887. g. uzsācis studijas Tērbatas universitātes Juridiskajā fakultātē. Veidenbauma interešu lokā ietilpa arī tautsaimniecība un vēsture, viņš piedalījās studentu zinātniski literārās biedrības “Pīpkalonija” dibināšanā.

1891. g. decembrī viņš pēc saaukstēšanās saslimst un nākamā gada pavasarī mirst no strauji progresējošās tuberkulozes. Viņa dzejas sākotnēji izplatās rokrakstos, tās tiek publicētas tikai pēc viņa nāves.

1958. gadā “Kalāčos” iekārtots muzejs.

1968. g. nodibināta Eduarda Veidenbauma literārā prēmija.

Latviešu dzejā Eduards Veidenbaums ir vienpatis. Viņam nav ne īstu priekšteču, ne sekotāju. Veidenbauma darbi joprojām arī 21.gs. ir saglabājuši apbrīnojamu aktualitāti. Kā liecina biogrāfi, Veidenbaums labprātāk lasījis nevis latviešu dzejdaru darbus, bet gan Horāciju, Šilleru un Heini.

Būtībā Veidenbaums realizēja tās potences, kurām dzeja tobrīd nepievērsa ne mazāko uzmanību, — un tieši ar šo pacelšanos pāri „tagad un šeit” lietderības principam Veidenbaums kļuva par vienu no 20. gadsimta dzejas aizsācējiem.

Laika gaitā daudzi literatūrkritiķi Veidenbaumu bieži un neapdomīgi dēvē par pesimisma sludinātāju.

Veidenbauma intelektuālā agresija un izaicinājums vai visai pasaulei laikam gan ir tas faktors, kālab viņa dzeja gadsimta laikā it nemaz nav novecojusi. Viņš ir viena no retajām personībām visā latviešu literatūras vēsturē, ko no jauna atkal un atkal atklāj katra jauno dzejnieku paaudze, tostarp 20. gadsimta beigās dziesmu ciklu ar Veidenbauma vārdiem sacerēja viena no tā laika populārākajām rokgrupām „Pērkons”.

Pēc T. Zeiferta

            ****

1887.gadā piepildījās Veidenbauma sapnis - viņš pirmo reizi atvēra Tērbatas Universitātes durvis. Viņš mācījās izcili un pat vairāk nekā tika prasīts. Diemžēl studenta prieku apēnoja pastāvīgas naudas grūtības un cīņa par izdzīvošanu. Par katru lekciju kursu bija jāmaksā. Tēva atstātie 500 rubļi izsīka, bija jālūdz brāļa palīdzība. Taču brālis gribēja naudu ieguldīt saimniecībā, un kādā brīdī starp abiem izcēlās pirmais strīds. Lai nopelnītu naudu mācībām, Eduards piestrādāja par privātskolotāju. Taču jaunais censonis bija spiests aizņemties no draugiem, jo nepietika ne ar nopelnīto, ne no mājām sūtīto naudu. Situācija kļuva tik dramatiska, ka Veidenbaums vienlaikus bija parādā 34 cilvēkiem. Eduards bieži vien atļāvās vairs tikai divas ēdienreizes dienā, dažkārt iztikdams arī ar vienu. Dzīvesvietas viņš mainīja nemītīgi, jo nespēja samaksāt īri. Beigu beigās viņš nakšņoja te pie viena, te pie cita. Cieta Veidenbauma veselība - viņam bija reimatisms, tomēr jauneklis nedomāja padoties. Visus eksāmenus nokārtoja laikus un sekmīgi.

1891.gada decembrī  Veidenbaums aizņēmās vajadzīgo naudas summu, lai ziemas brīvdienās dotos uz mājām. No Cēsīm līdz mājām bija jāpavada trīs stundas vaļējās ragavās. Viņam mugurā bija tikai plāns, izdilis mētelis un lai sasldītos, Veidenbaums brīžiem skrēja pajūgam līdzi. Skrienot viņš pamatīgi sasvīdis, bet pēc tam kamanās tā atdzisis, ka krekls pie muguras piesalis. Pēc brauciena Eduards smagi saslima. Ārsts konstatēja ātro diloni - tuberkulozi. Ārsta norādījumus Eduards nenēma vērā un turpināja ik dienu cītīgi mācīties un lasīt. "Es nekad nemiršu, " pa jokam, slimības, gultā sēdēdams, viņš teicis. Dienu pirma nāves pienāca ziņa, ka par savu darbu "Apcerējumi iz mekānikas" saņēmis godalgu zinātnisko darbu konkursā Maskavā, kuru organizēja Kr.Valdemārs, F.Brīvzemnieks un Kr.Barons. (Pēc žurnāla "Leģendas", 2016.g.).