Dace Skadiņa

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
08.03.1941
Miršanas datums:
29.04.2020
Kategorijas:
Aktieris
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Cenu pagasts, Dalbes kapi

Dace Skadiņa - Leļļu teātra ilggadīga un leģendāra aktrise. 

Bija Teātra darbinieku savienības biedre kopš 1967.gada.

Strādājusi kopā ar Arnoldu Burovu un Egonu Maisaku.
 

Caur lellem uz bērnu sirdīm

Ieva Miķelsone

Viņa bijusi gan slavenais pīlēns Tims, gan Šņukuriņš, gan Karaliene (Sniegbaltīte un septiņi rūķīši), gan Bite ( Rīga dimd), gan Sienāzītis un Bišu karaliene (Koklē
tājs Samtabikse), gan pīlēns Raušuks (Pīļu namiņa noslēpums), gan Lapsēns Blēdis, gan Tontons, gan rūķis Kikī, gan Runcis Notiņš un vēl, un vēl... Protams, šī aktrise, kas atveidojusi tik daudzas dažā das radībiņas, dzīvnieciņus, princeses un rūķus, ir Dace Skadiņa.

Aktrise, kas teju trīsdesmit gadu nostrādājusi Leļļu teātri, nu turpina priecēt bērnus ar sava leļļu teātra D un V (Dace un Valdis) izrādēm un pārtapšanu Runci Notiņā vai rūķī Kikī televīzijā, radio un dažādos pasākumos. Uz viņas izrādēm savus bērnus un pat mazbērnus tagad ved tie, kas paši bērnībā līdzi dzīvojuši viņas lomām, sirds dziļumos ticot, ka pīlēns ir īsts pīlēns, runčuks - īsts runčuks un Tontons no raidījuma Kling, klang, esam klāt - mīļš puišelis gluži kā viņi paši. Un noslēpumu, ka daudzās un dažādās balsis, kurās šie iemīļotie varoņi runājuši ar bērniem, patiesībā ir vienas aktrises balss, viņi atklājuši varbūt krietni vēlāk, kad
jau pārauguši Leļļu teātra skatītāja vecumu.

Šodien mēģināsim atklāt vēl kādu noslēpumu - kā satikušās Dace Skadiņa un lelles.

- Teātra mīlestība man ir no mammas. Viņa bija mācījusies Raiņa dramatiskajos kursos, spēlējusi Birutas Skujenieces Intīmajā teātrī. Tēvs beidza Mežsaimniecī
bas fakultāti, un ģimene no Rīgas pārcēlās uz laukiem. Un tur mamma visus gadus nodarbojās ar dramatiskajiem pulciņiem. Jau no mazām dienām esmu spēlējusi
bērnu lomiņas, kad vajadzēja. 

- Vai no šīm pirmajām lomam kaut kas ir palicis atmiņā?

- Lugā Viņa kļūda par kādu šķirtu ģimeni spēlēju meitu, kas satiekas ar tēvu. Tēva lomā bija kāds skolotājs, kas manā uztverē šķita ļoti stingrs, un man bija bailes no
viņa. Mammai mani nācās pierunāt spēlēt. Protams, es neteicu, ka es nespēlēšu, es pieprasīju, lai nomaina tēva lomas tēlotāju! Taču viena no pirmajām uzstāšanās reizēm, ko atceros, bija pie Ziemassvētku eglītes, man bija kādi trīs gadi. Bērni skaita savus dzejolīšus, lielākoties pa vienam pantiņam, un pēc tam viņiem aplaudē, pasniedz dāvanas. Pienāk mana kārta. Manam dzejolītim ir divi
pantiņi. Noskaitu pirmo un apklustu. Gaidu aplausus, bet visi zina, ka tas vēl nav viss dzejolis. Pastāvu klusu kādu brītiņu un tadprasu - kāpēc jūs man neaplaudē
jat? Jo es jau zinu, ka jāaplaudē pēc katra pantiņa! Ari pirmā saskare ar teātra lel
lēm man bija Zantes skolā. Skolotāja Besere vadīja leļļu pulciņu, mēs iestudējām kārtīgas izrādes - Nezinīša piedzīvojumus, dažādas pasakas. Paši gatavojām lelles. Bet tolaik, protams, nedomāju, ka kādreiz strādāšu Leļļu teātri, biju domājusi šaut augstāk. 

- Vai jau toreiz sapņojāt kļūt par aktrisi?

- Bērnībā ilgi domāju, ka kļūšu par skolotāju. Zantes skolā bija ļoti jauki skolotāji, kas lieliski sapratās ar bērniem, bet viņi likās tik gudri, ka man šķita - es tāda nekad nespēšu būt. Izlēmu - kļūšu par aktrisi, jo man likās - tur vajag mazāk zināt. Pēc  vidusskolas - tāds lauku meitēns - mēģināju stāties konservatorijā, bet netiku. lestājos Kultūras darbinieku tehnikumā - kultūras darba organizatoros ar specializāciju - režisors. Kad pabeidzu tehnikumu, nākamajā gadā tajā uzņēma leļļinieku grupu. Man iegribējās pamēģināt, taču otrreiz tajā pašā mācību iestādē jau neuzņēma. Tomēr aizgāju pie Arnolda Burova. Vienreiz, otrreiz. Tā tas sākās. Visi, kas ir strādājuši kopā ar Burovu, varētu sākt nodarboties ar lellēm, pat ja par to agrāk nebūtu domājuši. Neesmu dzīvē sastapusi otru tādu cilvēku, kas tik ļoti spētu mobilizēt, aizraut sev līdzi citus, pat ne ar nolūku to darot. Viņā ir kaut kas, kas ievelk, saista. Ari teātri, gatavojot izrādi, visi sekoja viņam ar milzu aizrautību. Visi gāja aiz viņa. Un tas bija kaut kas ipašs. 

- Vai leļļu teātrī nonācāt tūlīt pēc tehnikuma beigšanas?

- Nē, sākumā strādāju LKP CK Rīgas partijas skolā par kultorgu. Bija interesanti noskatīties, kādi tie partijnieki ir - klusībā pie sevis iedalīju tos trijās grupās. Vieni bija tie, kas pieņēmuši visas tās idejas un mēģina savienot to, ko runā, ar darīšanu, otri bija tādi, kas neko apkārt neredzēja un darīja to, ko viņiem saka - liks iet cauri
sienai, viņi ari ies. Trešie - tie, no augšas, kas vispār nekā nezināja no tā, kas dzīvē notiek - viņiem bija savi veikali; ja kaut kur aizbrauca, viss bija sapucēts, uzposts.
Bet tagad, ka dzird, jau nav daudz, citādāk...
Nu lūk, paralēli darbam šajā skolā apmeklēju nodarbības pie Burova. Tuvojās Jaunais gads, kad Leļļu teātri allaž ir ļoti daudz darba. Kāda no aktrisēm smagi saslima. Vajadzēja viņu aizvietot. Un Burovs uzaicināja mani. Es, vēl pavisam nepraša, ielēcu divās lomās. Un ar to biju sadullota uz teātri un lellēm. Sākumā mani noformēja par butafori, diezgan daudz ari iemācījos, protu, piemēram, lellēm
galviņas ielīmēt.. Tika iestudēta izrāde pēc Haufa pasakas Mazais Muks. lellēm bija
galviņa, četrstūraina auduma gabala tērps, kura stūros rociņas, un kājiņas bija atsevišķi -12 pāri, kādas nu kurai lellei. Es tiku nodarbināta ar šim kājām. Tā bija vislabākā skola. Leļļu teātrī ļoti svarīgi ir prast palīdzēt partnerim. Bieži vien daudz ko viens pats nemaz nevar izdarīt - ir kaut kas jāpadod, jāpieāķē lellei u.tml. Reizēm tas ir pat grūtāk, nekā spēlēt pašu lomu, jo ir jāpakļauj sevi partnerim, jāmēģina just tā, kā viņš jūt. Varbūt es to lomu spēlētu citādi, taču tai bridi man jāpiemērojas partnerim. 

- Un nekad nesajuka tie 12 pāri kājiņu? 

- Nē, toreiz nekas tāds negadījās, jo es ārkārtīgi centos. Vēlāk gan varbūt kaut kas ari ir noļucis, teiksim, ātrumā paķer peli un sāk riet. 

- Vai tolaik, cilājot leļļu kājiņas, nemācās virsū domas, ka daudz interesantāk būtu spēlēt uz lielās skatuves, nevis aiz širmļat 

-Tolaik gan vēl ne, bet bija bridis, kad šāda doma ienāca prātā, to es nevaru noliegt. Jaunatnes teātri bija izsludināts konkurss, es to izturēju, tomēr apdomājos un paliku Leļļu teātri.
- Kas ir pats pievilcīgākais Leļļu teātra aktrises darbā - darbošanās ar lelli, tās atdzī
vināšana vai skatītājs?
- Skatītājs mums noteikti ir vislabākais! Bērni vislabāk pieņem spēles noteikumus, tiešāk iesaistās notiekošajā. Visskaistākais laiks bija sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados, kad Leļļu teātris vēl brauca pa mazajām lauku skoliņām, nelieliem ciematiņiem. Lieli un mazināca skatīties. Vēlāk šos braucienus iegrožoja milzīgie finansu plāni, teātris varēja doties tikai uz lielākām apdzīvotām vietām, kur
bērnus saveda no plašas apkārtnes. Viņi knapi varēja saskatīt, kas notiek uz skatuves. Tas vairs nebija tā, kā agrāk. Un šodien teātrim aizbraukt ārpus Rīgas ir gandrīz neiespējami - transports, viesnīcas, viss maksā milzu naudu.
Skumīgi, ka neviens par bērniem nedomā. Augšās sēdošajiem pašu
bērni lielākoties jau ir pārauguši to vecumu, kad iet uz Leļļu teātri. Labi, ka Ulmanim ir mazbērns, var būt viņš sapratīs, ko nozīmē mazibērni. Šķiet, ka viņi neapjēdz, ka
šodienas bērni būs tie, kas noteiks to dzīvi, kāda tā varētu būt. Mana paaudze jau vairs neko jaunu neizdarīs. Un pašlaik bērni saņem ārkārtīgi maz. Saņem tie, kuru vecākiem ir liela nauda. Jā, tiem ir pieejamas privātskolas un citas iespējas. Bet tie, kas dzīvo uz ielas, kas vispār uz skolu neiet? Tas ir briesmīgi un skumji...
Teātris prasa ieguldīt līdzekļus, un atpelnīt tos nevar, vismaz naudas ziņā ne, vienīgi garīgā ziņā, morālās vērtībās. Reizēm esmu domājusi - ja man būtu teikšana, es panāktu, ka Leļļu teātri uztur valsts. Biļetes būtu tīri simboliskas,  kārtības labad, lai bērni iemācītos, kas ir teātris, lai viņos rastos nepieciešamība pēc tā. Pašreiz vienīgais, kas viņiem pieejams, ir multfilmas, koši žumālīši. Ētiskās 
vērtības, dvēseliskumu jau tas viss nesniedz. Bērni taču mums ir brīnišķīgi! Mans Runcis Notiņš jau trīs sezonas vēro bērnus, kas piedalās Mazā Patskam aptaujā. Dziedāšana attīsta ne tikai balsi, tajā visā nāk klāt ari sajūsma, sacensību gars,
nākas izbaudīt arī zaudējuma sāpes. Starp citu, Mazais Patskanis savu sezonu atklās tieši Zooloģis kajā dārzā 7. septembri. Nāciet klausīties! 

- Kā radās Runča Notiņa veidols?

- Bērni zīmēja, kādu viņi gribētu redzēt Mazā Patskaņa vadītāju.
Pēc tam no iesūtītajiem zīmējumiem mākslinieks izveidoja Noriņu, sākumā Notiņš bija paliela lelle, bet nu jau kādu laiku darbojos maskā. Jāatzīst, ka tā man ir vieglāk darboties. Uzlieku masku un pati jūtos kā kaķis, kas var daudz ko atļauties, kāpt un skriet, liekas, ka pat fiziski spēju daudz vairāk, nekā ja būtu vienkārši Dace Skadiņa. 

- Notiņš ir manīts ari ārpus Mazā Patskaņa pasākumiem. Tikko viņš kļuva par
jauniznākušas, zobu kopšanai veltītas, grāmatas krusttēvu, pavisam apmulsinādams gan grāmatas autores Dace Skadiņa.
I. JUNKERE
NRA, 1996.

Ieraksts par aktrisi tapis, pateicoties Solveigas Smiltenes ierakstiem

Neatkarīgā Rīta Avīze, Nr.192 (17.08.1996)

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1
        Jānis SkadiņšTēvs17.10.190519.02.1972
        Birkas