Broņislava Martuževa

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
08.04.1924
Miršanas datums:
13.02.2012
Mūža garums:
87
Dienas kopš dzimšanas:
36488
Gadi kopš dzimšanas:
99
Dienas kopš miršanas:
4401
Gadi kopš miršanas:
12
Tēva vārds:
Jānis
Kategorijas:
Disidents, Dzejnieks, Nacionālais partizāns, mežabrālis, Padomju represiju (genocīda) upuris, Rakstnieks, TZO, Triju zvaigžņu ordeņa virsnieks / kavalieris
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Indrānu pagasts, Lubānas meža kapi

Dzejniece Broņislava Martuževa piedzima Latgalē, Abrenes apriņķa Domopoles, tagad Bērzpils, pagasta Slavītu sādžā 1924. gada 8.aprīlī – Zaļajā ceturtdienā - deviņu bērnu ģimenē. Vecāki Jānis un Helēna Martuževi.

Dzejniece piedzima kūtiņā (kur viņu saņēma Slavītu sādžas bērnu saņēmēja Agata) kā septītais ģimenes bērns.

No visiem bērniem izdzīvoja tikai pieci:

  • Pēteris (12.05.1912. - 04.09.1943.),
  • Ciprians (20.01.1914. - 11.07.1976.),
  • Magdalēna (18.11.1915. – 31.12.2004.),
  • Broņislava (08.04.1924- 13.2.2012),
  • Henrihs (15.07.1926.-21.06.1946).

3 māsiņas – Verīte, Marīte un Bronīte mira 1923.gadā dizentērijas epidēmijā, bet jaunākais brālītis Jānis piedzima 1932.gadā un mira 7 mēnešu vecumā. 

Imants Kalniņš, Broņislava Martuževa - Rakstu rakstus
 

1927.gada pavasarī, plūdu laikā, ceļoties laivā pāri Lubānas ezeram, visa ģimene pārvācās uz Lubānas pusi, kur vecāki nopirka 27 ha lielu zemes gabalu meža vidū. Jaunās mājas Martuževi nosauca par „Lazdiņām”.

Kad dzejniecei bija apmēram 4 gadi, tēvam bija jāiet cietumā, jo Bērzpils pagasta valdei, kuras loceklis viņš agrāk bijis, valsts labā bija jāmaksā soda nauda – 300 latu, kuru ģimenei nebija. Tēvs brīvprātīgi kājām devās uz Alūksnes cietumu, lai pavadītu tur nedēļu.   

Kā nākamais svarīgais un satraucošais notikums Broņislavas Martuževas atmiņās minēts 1932.gada 15.septembris – mazā brālīša ierašanās. Jaundzimušā gaidīšanas laikā mamma bērniem ļoti bieži tika pieteikusi, lai klausa vecāko māsu Magdalēnu. Brāļi un māsa pret viņu izjuta bijību. Prieks par mazo bērniņu gan nebija ilgs, jo pēc 7 dzīves mēnešiem pastarītis atvadījās no ģimenes. Starp bērniem ģimenē valdīja liela draudzība. Viņi palīdzēja visā gan viens otram, gan arī mammai un tētim.  

Mūzikā interpretē Broņislavas Martuževas dzeju

Vecākais bērns Pēteris aizrāvās ar mūziku. Ar savu apbrīnojamo muzikālo dzirdi un muzicēšanas spējām viņš dancināja visu jaunsaimnieku jaunatni un priecēja arī pārējos ar savu skaisto balsi. 1933.gadā Pēteri iesauca armijā. Tur, saņemdams sešus latus mēnesī, viņš nopirka sen kāroto vijoli, uz kuras pēc tam spēlēt mācījās arī mazais Henrihs. (Arī Broņislavai pašai ir skaista un spēcīga balss – viņa ir izcila folkloras teicēja, un viņas teiktās dziesmas ir iemācījusies folkloras kopa „Krauklēnieši”, kas šīs dziesmas ir dziedājusi arī lubāniešiem.)

1935.gadā ģimenei pietika līdzekļu, lai nu jau divpadsmitgadīgo Broņislavu laistu skolā - Cepurītes 4-kl. pamatskolā. Tā atradās 7 km no mājām, tāpēc bija jādzīvo internātā. Skolā nebija viegli.

Meitene turējās savrup, bija jāpacieš zobgalības izloksnes īpatnību dēļ, viena gada laikā bija jāapgūst pirmo divu sākumklašu kurss, lai atgūtu iekavēto. Viņa lasīja daudz grāmatu, savā runā no tām aizņēmās daudz izteicienu, ar kuriem, atbildot stundās, pārspēja visus klases bērnus. Broņislavai piemita apskaužama atmiņa. Dziesmas, kuras bija jāapgūst skolā, viņa pati iemācījās trīsbalsīgi un iemācīja tās arī mājiniekiem. Tomēr vidzemnieku bērni nepārtrauca ņirgāties gan par meitenes stūraino uzvedību, gan raksturu, gan latgalisko akcentu, gan arī no grāmatām aizņemtajiem izteicieniem.

Taču tas Broņislavai netraucēja 1940.g. beigt pamatskolu ar apaļiem piecniekiem.

1936.g. tēvs bija smagi slims ar diloni.

Sākumā, metot kaudzē sienu, saslima ar plaušu karsoni, kam līdzi nāca arī tuberkuloze.

1937.g. 11.martā tēvs mira.

1938.gadā tika uzcelta ģimenes jaunā dzīvojamā māja.

1941.gadā brālis Pēteris ar velosipēdu aizbrauca uz Rēzekni, lai iesniegu Broņislavas dokumentus Skolotāju institūtā. Viņš pats sāka mācības Lubānā Mežsaimniecības skolā.

1943.gadā Pēteris sasirga ar krampju un bezsamaņas lēkmēm un nelabām sajūtām galvā. Ārsti viņu nozīmēja uz nervu konsultācijām Rīgā, līdzi devās Broņislava. Pēc kāda laika lēkmes pārgāja, un Broņislava devās mājās, lai uzmundrinātu mājiniekus. Tomēr velti... 9.septembrī pienāca paziņojums, ka brālis 4.septembrī Rīgā miris. Ģimenei nebija naudas, lai samaksātu par dzelzceļa vagonu un zārku, tāpēc Pēteris tika apglabāts Rīgā, Miķeļa kapos.

Tajā pašā gadā Broņislava pārtrauca mācības Skolotāju institūtā.

1944.gadā vācu okupanti armijā iesauca Ciprianu. Latvijas armijā viņu neņēma kroplās rokas dēļ, taču vācu armijai puisis derēja. Mājās pietrūka dēla strādīgo roku. Bija arī otrs dēls Henrihs, bet arī viņam, tiklīdz palika 18 gadu, bija jādodas iesaukumā. Mājās palika vien vecākā māsa Magdalēna, mamma Helēna un Broņislava, kura nevarēja pabeigt institūtu, jo jau otro gadu slimoja ar tuberkulozi.

1946.gada jūlijā Ciprians atgriezās no filtrācijas nometnes, kurā bija atradies kā padomju karagūsteknis.

Broņislava Martuževa dedzīgi atbalstīja nacionālo partizānu (mežabrāļu) kustību – ar roku pārrakstīja pagrīdes žurnālu „Dzimtene”, un viņu sāka uzmanīt čeka. Brālis ierīkoja Broņislavai slēptuvi māsas istabā zem grīdas. Pieci gadi tika pavadīti tur – bez jaunības, bez mīlestības, bez tiem vienkāršajiem dzīves priekiem, pēc kuriem tā alkst jaunas sirdis. Dzejoļus Broņislava Martuževa sāka rakstīt jau no 1946.gada vasaras, kad bija jāslēpjas pagrabā zem grīdas. Pirmo impulsu deva traģiskā vēsts, ka nogalināts viņas klasesbiedrs, kurš negribējis pieļaut, ka kapos lauž krustus. Tur, pagrabā, arī radās dzejolis, kurš pārtapa populārajā dziesmā, ko zina visā Latvijā:

„Kādēļ skumjas tavās acīs šovakar, mans draugs,

Prieka brīdi garām laistu tās vairs neatsauks.”

Mamma šos gadus dzīvoja pastāvīgā satraukumā – bija jāuzmanās, lai viņus nepārsteigtu zaldāti, jo čekas darbinieki māju visus šos gadus regulāri pārmeklēja (pat ar dzinējsuņiem).

1951.gada 14.februārī neizdevās noslēpties. Visi četri mājinieki tika apcietināti un notiesāti. Magdalēnu nosūtīja uz Obas lejteci, nedaudz aiz polārā loka; brāli – uz Irtišas auglīgajiem krastiem; Broņislavu – uz Sajānu priekškalnēm, kur ļoti tuvu bija topošā Bratskas HES. Slimniekiem “palīdzēja” viņu kaites – nebija jādodas uz akmens lauztuvēm vissmagākajos darbos - skaldīt klintis un malt akmeņus.

Broņislavai tolaik bija ne tikai tuberkuloze, bet jau arī Botkina vīruss, augoņi, kaite galvā no Sibīrijas saules, ko mediķi uzskatīja par meningītu. Situāciju atviegloja vienīgi Sibīrijas skaistā daba – tīrs gaiss, kalni, taiga.  

Pēc 5 gadiem – 1956.gada augusta pirmajās dienās- dzejniece atgriezās Latvijā. Tuberkuloze jau bija atklātā formā, aizpampusi seja, strutojošas acis, distrofiska sirds un traumēta psihe. Latvijā viņu sagaidīja nometnes biedrene Maija Silmale, kas uzreiz pēc atgriešanās uzņēmās rūpes par Broņislavu. Maijas māte iekārtoja viņu republikāniskajā tuberkulozes slimnīcā.

Pēc ārstēšanās tuberkulozes slimnīcā turpinājās atkopšanās no pārdzīvojumiem Duntes ielas slimnīcā pie plaušu ķirurģes Irmgardes Kalniņas.

Pēc gausās atspirgšanas bija laiks doties mājās pie mammas un māsas, kas bija atgriezušās Latvijā jau 1954.gadā. Viņas bija izcīnījušas grūtāko cīņu – atguvušas savas mājas, kurās izsūtījuma laikā bija iemitinājušies svešinieki. Tajā pašā gadā, kad atgriezās Broņislava, atgriezās arī Ciprians. Viņš māju atgūšanai izmantoja šādu metodi: jāizceļ mājas durvis un logi, tas darbojās veiksmīgi.   

1963.gadā mira māte. Brālis un māsa gāja kolhoza darbos, Broņislava rūpējās par māju. Tuvojās pensijas vecums, tāpēc radās doma par jaunas mājas iegādi.

1974.gadā Ciprians un Magdalēna nopirka “Dārziņus” (Madonas raj. Indrānu pagastā). Lielceļš, autobusu satiksme un Liede turpat blakus, elektriskais apgaismojums. Te visi loloja cerības justies labi, līdz 1976.gadā no insulta mira Ciprians. Pēc brāļa nāves daudz netrūka, lai Broņislava padotos un aizietu uz invalīdu namu. Tomēr viņai saņemties palīdzēja māsa. Abas atbalstīja viena otru. Bija jādzīvo trūkumā – uzturēja vienīgi govs. Kopīgiem spēkiem māsas turējās, līdz 1990.gadā Magdalēnu piemeklēja ķermeņa kreisās puses paralīze.

Atmodas laikā, 1990.gada pašā sākumā, kad gaismā nāca daudz slēptu patiesību, daudziem īstu šoku radīja atklājums, ka dzejoļu grāmatu – „Balta puķe ezerā” un „Rakstītāja” - īstā autore ir nevis Eva Mārtuža, bet nevienam līdz tam nepazīstamā, tālajā Lubānas pusē dzīvojošā Broņislava Martuževa.

1990.gada 1.numurā žurnālā „Karogs” pirmo reizi B. Martuževas dzeja tiek publicēta ar viņas pašas vārdu. Līdz tam bijušās politieslodzītās B. Martuževas dzeju Padomju Latvijas izdevniecības izdot atteicās, minot dažādus iemeslus, tāpēc viņa bija lūgusi palīdzību radiniecei, brālēna sievai - jaunajai dzejniecei Evai Mārtužai, lai viņa mēģina Broņislavas dzejoļus publicēt ar savu vārdu. Tas izdevās – sākumā bija publikācija žurnālā „Liesma”, tad iznāca divas grāmatas ar Evas vārdu, un Eva Mārtuža tika uzņemta arī Latvijas Rakstnieku savienībā.   

Dzejniecei pašai vistuvākā no viņas grāmatām ir „Ceļu krusti” (1990) – tā ir pirmā grāmata, kas iznākusi ar viņas pašas vārdu. „Gaismas lāse” ir B. Martuževas reliģiskās dzejas izlase – dzejniece ir ļoti reliģiozs cilvēks, kam katoļticība ir devusi spēkus visgrūtākajos brīžos. Savukārt dzejoļu krājums „Nopūtas” tika atzīts par 1999.gada labāko dzejoļu grāmatu Latvijā. Tā gada 8.oktobrī Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Valdis Rūmnieks Lubānas kultūras namā dzejniecei pasniedz metālmākslinieka Jura Gagaiņa izkalto Pegaza pakavu.  

1994.gadā Broņislavai Martuževai tika piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis par nopelniem Tēvzemes labā. Sakarā ar māsas slimību uz ordeņa pasniegšanas ceremoniju dzejniece nevarēja ierasties. Valsts prezidents Guntis Ulmanis atbrauca pie māsām uz mājām un pasniedza Broņislavai ordeni personīgi. 

2004.gada pēdējā dienā mira Broņislavas māsa Magdalēna. 

DAIĻRADE:

  •  “Balta puķe ezerā” – R., 1981 (ar Evas Mārtužas vārdu)
  • “Rakstītāja” – R., 1987 (ar Evas Mārtužas vārdu)
  • “Ceļu krusti” – R., 1990
  • “Gaismas lāse” – R., 1994
  • “Ceļteku vālītes zied” – R., 1996
  • “Nopūtas” – R., 1999
  • “Lirika” – R., 2003
  • “Kā putni dzied” – R., 2004
  • “Kopotā dzeja” – R., 2004
  • “Trejdeviņas jāņuzāles” – R., 2005
  • “Laba oma” – R., 2007

Dzejniece nomira Madonas slimnīcā no plaušu nespējas.

Avots latvijaslaudis.lv, lauska.lv

 

 

Avoti: wikipedia.org, news.lv, latvijaslaudis.lv

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1
        Jānis MartuževsTēvs27.02.188011.03.1937
        2
        Helēna MartuževaMāte06.03.189000.00.1963
        3
        Henrihs MartuževsBrālis15.07.192621.06.1946
        4
        Pēteris MartuževsBrālis12.05.191204.09.1943
        5
        Ciprians MartuževsBrālis20.01.191411.07.1976
        6
        Magdalēna MartuževaMāsa18.11.191531.12.2004

        Nav norādīti notikumi

        Birkas