Biruta Krēsliņa dzimusi 1906.gadā. Krēsliņu ģimenē bija četri bērni. Abi brāļi izceļoja uz ārvalstīm, bet Birutu un viņas māsu Elizabeti skāra staļiniskā režīma represijas. 1941.gadā abas māsas tika apcietinātas un izsūtītas trimdā. Elizabete gāja bojā nometnē, bet Biruta atgriezās Ļeņingradā pēc 15 gadiem – 1956.gadā. Līdz mūža beigām strādāja par pianisti kādas rūpnīcas klubā un dzīvoja mazā istabiņā komunālajā dzīvoklī. Taču trūcīgā dzīve nesalauza viņas lielo garu, enerģisko dabu un uzņēmību. Līdz mūža beigām Biruta Karlovna, kā viņu bija pieraduši uzrunāt tuvie cilvēki un paziņas, katru vasaru brauca uz Latviju, lai Raunas kapos koptu tēva kapavietu un Krēsliņu dzimtas kapu pieminekli. Iepazinusies ar vietējiem iedzīvotājiem, kuru dzīvēs kļuvusi par svarīgu cilvēku. Dzīve trūkumā nebija šķērslis B.Krēsliņas dāsnumam – visas tēva lietas, fotogrāfijas, pat vienīgo dārglietu – zelta kaklasaites adatu – viņa dāvāja Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejam kopā ar apkopotajiem biogrāfiskajiem datiem par savu tēvu.
Profesors Arnis Vīksna atceras Birutu Karlovnu kā sīka auguma sievieti, kas bija fantastiska stāstniece, allaž nopietna, enerģiska un dāsna – ciemojoties vienmēr atnesusi konfektes, kaut pati dzīvoja lielā trūkumā.

2002.gada 25.oktobrī B.Krēsliņa devās mūžībā. 2003.gada 23.maijā pēc viņas vēlēšanās, urna ar viņas pelniem tika guldīta Raunas kapu zemē blakus tēvam. Pēc B.Krēsliņas vēlmes tas notika pavasarī un ceremonijā piedalījās luterāņu mācītājs. Klāt bija arī Farmācijas muzeja direktors Agris Briedis, Latvijas Farmaceitu biedrības prezidents Aigars Eniņš, profesors Arnis Vīksna, farmaceiti un cilvēki, kuri viņu atceras.

Klātesošie, kas bija pazinuši Birutu Karlovnu, ar asarām acīs stāstīja par viņas neatlaidību, enerģisko dabu, dāsnumu un dvēseles gaišumu, un izteica pateicību Latvijas Farmaceitu biedrībai, kas izpildīja B.Krēsliņas pēdējo vēlēšanos un Latvijas farmaceitu vārdā godāja viņas piemiņu.