Āris Liepiņš

Dzimšanas datums:
31.12.1962
Miršanas datums:
23.04.2021
Apglabāšanas datums:
13.07.2021
Tēva vārds:
Harija dēls
Kategorijas:
Strādnieks
Tautība:
 latvietis
Kapsēta:
Norādīt kapsētu

Vecāki izcilie latviešu aktieri Mudīte Šneidere un Harijs Liepiņš.

Mācījies Juglas 39.vidusskolā.

***

Fragmenti no autobriogrāfijas un Andris Tiļļa intervijas , 12. augusts 2017

 

“Būt par aktieri? Nu nē, es nekādi nevarētu turpināt tēva iesākto! Hamlets, Romeo, Brands, Pērs Gints… Liktenis man lēmis savu ceļu. Bet gājis jau visādi – baisi atcerēties, ka biju nonācis tajā slimnīcā, ko pacienti ar rūgtu ironiju reizēm sauc par ”Dieva aizmirsto vietu”,” teic ĀRIS LIEPIŅŠ, leģendārā aktiera Harija Liepiņa dēls, kurš jūlijā bija atbraucis no Skotijas apciemot savus tuviniekus Latvijā un dejot līnijdejas Bauskas kantri festivālā (skat. “MV” nr. 27). Krīzes laiks pārdzīvots, bet kā bija? Par to Āris stāsta atklāti un ļauj ieskatīties savos topošajos memuāros.

***

“Man liktenis bija lēmis nākt pasaulē kā alkoholiķa līdzatkarīgajam. Alkohols bija stiprāks par manu tēvu un diktēja arī mammas un manu dzīvi, sadzīvi un ikdienu. Lai kā arī bija, mana cieņa, mīlestība pret tēvu nav zudusi, bet tā laika ļaunais gars gan izgaisis. Atceros tēva citēto kolēģa Valentīna Skulmes teicienu: ”Sliktās reizēs viss apaug ar zālīti.” Dīvaini, nereti sapņos redzu tēvu ikdienišķās situācijās, pārmijam dažus vārdus, dažreiz pat kopā iedzeram.

Jūs jautājat, kuri bija tie ”labdari” tēva kompānijā? Alkoholiķim jau kompāniju nevajag. Mamma ļoti sargāja tēvu, tādu izdzīvošanas un uzticības instinktu, kāds bija mammai, nezinu nevienai sievietei. Viņš bija stalts, iznesīgs un dāmām patika. Vissāpīgākie brīži bija, kad tēvs reizēm uzkāpa uz korķa un mājās nepārradās vairākas dienas. Iespējams, ka tad gan viņu kāda pieturēja pie sevis…

Varu jau atklāt, ka man ir māsa un brālis, mēs satiekamies.

Un, paldies Dievam, ka man viņi ir! To zina arī mamma, kura ar savu dzīves gudrību un cēlsirdību spējusi šo faktu pieņemt. Tēvu par to nevainoju, jo viņš bija mākslinieks – viņiem smadzeņu psihoķīmija ir citāda nekā parastajiem cilvēkiem, daudz jūtīgāka, vienīgi izdzīvošanas instinkts vājš. Viņa pasaule bija teātris. Mamma man stāstīja, ka padomju laikā, kad ticīgie gāja baznīcā, viņus uzskatīja par dīvainiem. Reti kurš aizdomājās, ka cilvēkam vajadzīgs arī garīgums, dvēseles izjūtas. Un tauta atrada ceļu uz teātri – uz baznīcu, kur jutās kā dievkalpojumā.”

***

 “Deviņpadsmit gadu vecumā, kad vairākumam jauniešu sākas īstenā, patstāvīgā, radošā dzīve ar sevis paša atrašanu, sava dzīves ceļa izvēli un atbildību par to, mana dzīve aizlūza un strauji sabruka. Viss norisinājās neticami ātri, īsā laika sprīdī. Kļuvu par psihiatra pacientu un slimnīcas regulāru iemītnieku. Slimība progresēja ļoti strauji – nepagāja pat gads, kad no spēcīga jauna cilvēka pārvērtos depresīvā, cerību zaudējušā, patstāvīgi izdzīvot nespējīgā bezgribas būtnē. Ļoti drīz tiku atzīts par invalīdu. Ne diena ilgu gadu garumā nebija iedomājama bez zāļu devas – vairāku spēcīgu līdzekļu kombinācijas. Viss liecināja, ka slimība ir hroniska un, visticamāk, mani pavadīs, nenovēršami progresējot, visu manu atlikušo mūžu.”

***

”Psihiatrijas mācību grāmatas pāršķirstīt sāku jau vidusskolas vecumā. Aprakstītās slimības un to izpausmes interesēja un pat intriģēja. Ar ziņkāri lasīju arī no slimības vēsturēm izrakstītus piemērus par konkrētiem pacientiem ar dažādām diagnozēm. Aplūkoju fotoattēlus, kuros bija redzamas slimību izpausmes – pacientu mīmika, dīvaini apģērbi, uzvedība. Slimnieku zīmējumi, kuri raksturoja slimības, – šizofrēniķu zīmētie sirreāli fantastiskie, epileptiķu – ar smalki un sīki izstrādātām detaļām, alkohola delīrijos redzēto halucināciju ainas – ar sātaniem, milzu zirnekļiem, žurkām, skeletiem un uzbrūkošiem fantastiskiem ļaundariem, kuri atgādina tēlus no ”spoku vilciena” atrakcijas. Toreiz pat prātā nenāca, ka pašam pēc dažiem gadiem būs gan diagnoze, gan slimības vēsture, ka pats zīmēšu bildes, kuras tiks rādītas studentiem kā ilustratīvs piemērs.

Atceros, bērnībā pie Ventas vasarās mamma mani mācīja: ja ierauj atvars, nespurojies pāri spēkiem, bet ļauj, lai novelk līdz gruntij, un tad tas izsviež ārā pats. Man savā slimībā izdevās līdzīgi. Lielākā tiesa citu no tik dziļa ”atvara” parasti gan vairs neizpeld. Milzīga spriedze katram vidusskolēnam ir izlaiduma eksāmeni.

Mani vienmēr ir atbaidījušas militāras lietas. Atceros arī savas paaudzes briesmīgās bailes no kodolkara, kuras radīja toreizējā padomju politika, ideoloģija un propaganda. Toreiz pēc skolas pēdējā mācību gada noslēguma pirmais eksāmens bija ķīmijā, kuru teicami pārzināju. Tā vietā, lai cītīgi gatavotos, aizbraucu uz toreizējo Ļeņingradu (tagad Sanktpēterburgu). Ņevas upē stāvēja armijas parādei noenkuroti karakuģi. Ieraugot milzīgos, pelēkos un ar militārām iekārtām aprīkotos kolosus, spēji pārņēma briesmīgu baiļu lēkme. Pats sapratu,ka ar mani notiek kaut kas slikts. Bet tas pārgāja. Eksāmenus nokārtoju veiksmīgi. Tomēr nenovērtēju savus spēkus, stājoties augstskolā. Neizturēju konkursu un to smagi pārdzīvoju. No dienesta padomju armijā uz gadu paglāba apendicīta operācija. Biju audzināts pretpadomju garā kopš bērna kājas un kalpošanu padomju dzimtenei neloloju sirdī itin nemaz. Biju nodomājis apgūt kādu tehnisku profesiju arodskolā, taču…

Saskāros ar psihiatriju, toreiz vēl pat nenojaušot, cik liktenīgi tas drīz izvērtīsies.

Pats jutu, ka ar mani notiek kas neparasts un nelabs. Tad vēl neapzinājos, ka tā bija stresa radīta depresija.”

***

”Arī to vēlāk atzīmēs manā slimības vēsturē, kā pats esmu sev atradis slimības pazīmes un meklējis speciālista palīdzību. Iespējama hroniskas slimības raksturīga sākuma iezīme.

Padzīvojis, pieredzējis un laipns ārsts mani uzklausīja. Un…izrakstīja zāles. Vieglu nomierinošu preparātu. Un stāstīja, lai pasekojot, kā palīdz zāles… Vai nav bezmiegs, garastāvokļa svārstības…utt. Zāles palīdzēja. Tomēr gadījās arī bezmiegs un citi simptomi.

Vai ir cilvēks, kuram kaut viens no šiem “simptomiem” reizēm neliek sevi manīt? Vai tas nav tikai normāli? Nevis slimības pazīme? Dievs lai pasargā – vēl ar zālēm ārstējams? Vai negadās pa negulētai naktij, noskaņojumam, ko paši saucam par kreņķi, vai nelāgai omai uz dienu vai pat vairākām?

Nākamais medikaments jau bija viegls antidepresants. Līdzeklis, kam ir nevis tūlītēja, bet kursa terapijā jūtama darbība. Arī blakus parādības. Biju miegains, pietrulināts. Sākumā vairāk, drīz tas mazinājās. Šis līdzeklis bija jālieto vismaz divus mēnešus. Pašam toreiz likās – palīdzēja. Biju jau iemācījies sajust simptomus un tos izvērtēt – kļūst labāk vai ne.

Pats toreiz vēl neapzinājos, ka esmu spēris kāju pāri liktenīgajam slieksnim. Joprojām pats to uztveru kā pazīstamo Luisa Kerola pasaku par Alisi Aizspogulijā. Virtuoza groteska – zinātkāras, labsirdīgas meitenes sapnis izvēršas par brīnišķīgu un fantastisku piedzīvojumu, nokļūstot pasaulē, kura atrodas spoguļa otrā pusē. Šajā pasaulē iekļūt ir viegli – tikai solis…

Bet atpakaļceļš izrādās daudz garāks. Šo pasaku kā līdzību min daudzi, kad runā par negaidītām izmaiņām, kuras notiek strauji un pat nemanot, toties – neatgriezeniski. Ārsts jau negribēja ļaunu, tikai centās palīdzēt, kā prata. Un es uz divpadsmit gadiem iekļuvu atvarā…”

***

Attiecības nav silta pica

Āris bijis tuvu bezdibenim, taču no tā atturējis zīmīgs sapnis – tajā vasarā Latvijā vizītē bija gaidāms toreizējais Romas pāvests Jānis Pāvils II.

”Sapņoju, ka dienas laikā dodos pa tukšu Brīvības ielu, ieeju kāda daudzstāvu nama parādes durvīs un kāpju augšup. Kāpņu stāvu laukumiņos klusēdami stāv cilvēki ar degošām svecītēm rokās. Pats nostājos pie kādām durvīm ar degošu svecīti. Pa kāpnēm augšup lēnām nāk Jānis Pāvils II, pie manis apstājas un klusā, laipnā latviešu valodā teic: ”Dēls! Tu tā nedrīksti darīt! Tev ir jāpadara savs darbs!” Mani pārkrustījis, pāvests devās tālāk augšup pa kāpnēm. Sāku raudāt.”

Āris atrada sevī spēku cīnīties ar atkarību. Viņam palīdzēja izjustas attiecības ar kādu jauku meiteni, vārdā Simona:

”Milzīgs grūdiens pestīties no slimības bija mīlestība – toreiz tik sen aizmirstas jūtas.”

Viņam palīdzējis arī kāds maskavietis – vīrs, vārdā Mihails, kura izstrādātā metode bijusi viena no svarīgākajām, lai rastu vēlmi ilgstoši strādāt ar sevi.

“Veselu gadu mānījos, meloju savam ārstam, ka dzeru zāles. Pēcāk atzinos, ka spēju iztikt bez tām. Esmu atkal dzīvē, gaismā, un nav baiļu no savas pagātnes.”

Lai gan, kā viņš raksta memuāros,

”piedzīvotais joprojām nereti atgriežas pie manis nakts murgos. Sapņos šad un tad redzu slimnīcu, tās pacientus, slēgtās durvis. It kā būtu tur nokļuvis tagad, ar viltu ievests nodaļā, un atskārsme ir baisa – viss, ko esmu atguvis, nu ir atkal bezcerīgi zaudēts…”

Tomēr nu jau 23 gadus Āris jūtas vesels un laimīgs. Rīgā strādājis Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas laboratorijā, arī firmā par pārdevēju menedžeri (tirgojis elektroiekārtas, elektrosūkņus u. tml.). Ar kādu čomu izlēmuši, ka vajadzētu izmēģināt laimi Skotijā.

“Esmu daudzprofilu noliktavas strādnieks, apmācu arī jaunos. Īrēju dzīvokli (378 mārciņas mēnesī), alga – 1400 mārciņas. Dzīve ir pārāk skaista, lai nonīktu, garlaikotos. Brīvajā laikā baudu mūziku un pastaigas Edinburgā. Katru vasaru atbraucu uz Rīgu pie mammas, kura joprojām ir brīnišķīga, nesūkstās ne par ko. Viņai dzīvesprieku rada arī kaķis. Brauciens uz Latviju man ir kā svētceļojums – satiekos ar tuviniekiem un līnijdejošanas domubiedriem (cenšos piedalīties visos Bauskas kantri festivālos! Līdz šim neesmu bijis tikai divos). Kādreiz noteikti atgriezīšos Rīgā, bet, kamēr mammai ir veselība, vēl pastrādāšu. Nereti man jautā – kā, tu vēl neesi precējies? Jā, man ir bijušas jaukas sievietes – visas trīs Latvijā, Skotijā – ne. Bet attiecības jau nav pica, ko pēc pasūtījuma tev pusstundas laikā piegādā siltu. Jādzīvo, kā ir!

Avoti: news.lv, la.lv

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saiknes

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Harijs LiepiņšHarijs LiepiņšTēvs15.12.192703.08.1998
        2Aija SafargalejevaAija SafargalejevaTante10.06.193512.10.2018
        3Artūrs ŠneidersArtūrs ŠneidersVectēvs00.00.189823.03.1965
        4Anna ŠneidersAnna ŠneidersVecāmāte04.11.189924.09.1944
        5Emma Ženija DombrovskaEmma Ženija DombrovskaVecāmāte27.03.1907
        6
        Kārlis ŠneidersVecvectēvs
        7Alma ŠneidereAlma ŠneidereVecvecmāte11.12.187611.07.1970

        Nav norādīti notikumi

        Birkas