Antoņina Miončinska, dzimusi Šaldeško (Szaldeszko) 1903.gada 18.12. Pasienē (Vitebskas guberņa, Ludzas apriņķis) kā otrs bērns saimnieka  ģimenē. Tēvs Jan Szaldeszko , polis , 1911. gadā mirst no tuberkulozes. Māte Anna paliek ar četrām meitām, jaunākajai bija tikai 2 gadi.

Antoņinas bērnība un jaunība paiet Pasienē, kur vecāku  senči dzīvoja paaudzēs, kur bija arī daudz radinieku.  Vietējās dzīves centrs vienmēr bija Pasienes Svētā Dominika Romas katoļu baznīca, izcils dievnams, sakrālās arhitektūras dārgums Latgalē.

1927.gada 14.februārī Antoņina salaulājas ar Apriņķa robežapsardzes tehniķi Nikolaju Miončinski (dzim 1900.gada 09.12. Ludzā).

Antoņina bija izmācījusies par prasmīgu šuvēju, kas bija arī ienākumu avots dzīves garumā, rūpējoties par ģimeni – trīs meitām un dēlu. Vīram nācies vairākkārtīgi mainīt darba vietas un ģimene pārbrauca uz Zilupi, tad Priekuļiem, Cēsīm, vēlāk uz Rīgu. Kara laiks kopā ar mātes otro ģimeni pavadīts Pasienē.

Pēc kara Antoņinas ģimene sāka dzīvot Rīgā, pārdzīvojot trūkumu un visas pēckara grūtības. 1954.gada 06.maijā 54 gadu vecumā pēkšņā nāvē mirst vīrs Nikolajs. Antoņina paliek ar 8 gadus vecu dēlu, vecākās meitas jau ir sākušas patstāvīgu dzīvi. Antoņina bija ļoti sirsnīga un labestīga, visi radinieki  vienmēr pie viņas  gribēja iegriezties kaut uz mirkli, un Antoņina visus sagaidīja ar prieku un viesmīlību. Antoņina  sagaidīja četras mazmeitas un  vienu mazdēlu, tiem viņa  vienmēr palika Babusja.

Pēc  īsas cīņas  ar neārstējamu  slimību  Antoņina Miončinska pāragri nomira 1965.gada 20.decembrī . 25.decembrī Antoņinu  apglabāja Rīgā Miķeļa kapos blakus vīram Nikolajam.

Antoņina vienmēr ir gaišā piemiņā meitu un dēla ģimenēs.