Gleznotājs, interjerists, grafiķis, keramiķis. Latviskā stila meistars (nacionālais romantisms, nacionālais dekoratīvisms)

Dzimis Jūrmalā namdara Ādama Cīruļa 9 bērnu ģimenē: 7 dēli (Indriķis, Pēteris, Ansis, Ludis, keramiķis Mārtiņs ...) un 2 meitas.

*1883. II 25. Majoros; M. Līza dz. Skrickis, S. Sofija dz. Veiss.

                Beidzis Majoru elementārskolu,

                1907. izstādēs,

                1922/1938.dz. Tērbatas 7-7.

Sākumā, 1907. gadā mākslinieciskā darbība izpaudusies keramikā. Parīzē, 1914. gadā pievērsies glezniecībai franču simbolisma ietekmē.

Pirmā Pasaules kara laikā gleznojis akvareļus par bēgļu un strēlnieku tēmām. 1916.gadā Maskavā iepazinās ar svešvalodu skolotāju Sofiju Veiss. Pēc četriem gadiem apprecējās.

1918. gadā radījis metu pirmajai Latvijas Republikas pastmarkai. Mākslinieka glezniecībai ir raksturīga īpatnēja stilizācija un izteikta formu ritmika. Glezniecībā īpašu vērību pievērsis senlatviešu mitoloģijai.

Darbojies arī fresku glezniecībā, tās izveidojot Jelgavas Laucinieku viesnīcai (1921), bērnu sanatorijai "Ogre" (1927), Dzintaru koncertzālei (1936).

1928. gadā veicis Rīgas pils Sūtņu akreditēšanās zālē griestu un sienu gleznojumus. (Anša Cīruļa interjers ieskaitīts Latvijas kultūras kanonā. Zāle cietusi 2013.g. ugunsgrēkā, atjaunota 2016.gadā.)

Grafikā strādājis galvenokārt 1920. gados, veidojot plakātus, ilustrācijas, grāmatzīmes un vinjetes.

1930. gados pievērsies dažādām lietišķās mākslas nozarēm, to tālākajā attīstībā dodot lielu māksliniecisku ieguldījumu. Veidojis metus figurālām sienas segām un ornamentāliem paklājiem īsbārkšu un saistītā gobelēna tehnikā, kas tapuši Latvju sieviešu nacionālās līgas austuvē.

Pievērsies madarojuma tehnikai no 1934. gada.

Projektējis mēbeļu komplektus sabiedriskām un dzīvojamām telpām, veidojis metus porcelāna apgleznojumiem Kuzņecova porcelāna rūpnīcai un darbnīcai "Burtnieks". Pēc mākslinieka projektiem darināti arī metāla kausi, svečturi un māju nosaukumi.

1939. gadā pēc mākslinieka meta kalti Rīgas pils vārti.

Pāragri miris ar urēmiju. Paliek sieva un trīs dēli   Aivars, Ojārs, Udis 13-17 gadu vecumā.

                Avots:       LVVA 2942-1-13734.;

                                „Es viņu pazīstu”, R., 1939.