Andreja Stūrestepa ģimenes kapi

Kapa vietai nav norādīta bilde. Pievieno!

Aizmirsti, nekopti un nolīdzinājušies līdz ar zemi. Atrodas Rīgā, Ivana kapsētā. Nav norādīti nekādi gadskaitļi un vārdi.

Pēc periodika.lv datiem kāds Andrejs Stūresteps ir inženieris. Viņa dēls Valdemārs ir vijolnieks, bet dēla sieva Olga - pianiste brīvmāksliniece. Vai tā būtu šī pati ģimene?

Rīga, Ivana (Jāņa) pareizticīgo un vecticībnieku kapi

Piesaistītās personas:
310skatīt ierakstus
Kapa vietas, pieminekļi:
2skatīt ierakstus
Platība:
16.60 ha
Papildu lauki

Lielā Kalna iela Nr.19, Rīga

Ivana kapi tika atklāti 19.gs. beigās. Kapu platība ir 16.6 ha [8]. Kapsēta ir daļēji slēgta [3].

Maskavas forštatē (tagadēja Latgales priekšpilsētā) bija vairākas apbedījumu vietas. Te tā saucamajos Zviedru laikos atvēlēja zemi ne sevišķi ieredzēto neprotestantu draudzēm [6].

Fiksētas ziņas par apbedījumu vietām galvenokārt atrodamas dažādu gadu topogrāfiskajos dokumentos [10], piem., 1650.gadā zīmētajā Rīgas pilsētas plānā ar krustiņiem iezīmēta teritorija, kas no Daugavas pletās tagadējās Katoļu ielas virzienā. Tās iežogotajā teritorijā apbedīja katoļus, bet aiz žoga zemes klēpī guldīja bezpajumtniekus, nabagus, slīkoņus un vardarbīgā navē mirušos [13]. No šīs kapsētas cēlies Katoļu ielas (līdz aptuveni 1845.g. – Lielās Mirušo ielas [4]) nosaukums [6]. Šai kapu teritorijai 18.gs. pirmajā pusē, kad Rīgā parādījās pastāvīgi pareizticīgie iedzīvotāji, pievienoja smilšu kalnu – kāpu  – gabalus, lai tajos iekārtotu vecticībnieku un grieķu – pareizticīgo kapsētas [13].

Pareizticīgo kapsētas teritorijai paplašinoties, 1777.gadā kapos uzcēla kapelu, kuru iesvētīja Visu Svēto vārdā, bet 1815.gadā kapelas vietā tika pabeigta koka baznīcas celtniecība. Tā tika pierakstīta Rīgas Vissvētākās Dievmātes pasludināšanas pareizticīgo baznīcas draudzei. Kapsētu ap baznīcu sāka dēvēt par Visu Svēto kapsētu. Ir saglabājies kapsētas sarga namiņš Katoļu ielā, kurš, visticamāk, tika uzcelts 19.gs., kad sāka attīstīties priekšpilsētas apbūve, un tās teritorijā atvēra hospitāli.

19.gs. vidū Rīgas ģenerālgubernators A.Suvorovs nolēma sadalīt Maskavas forštati divās daļās, tāpēc bija nepieciešams ierādīt patstāvīgu draudzi arī šajā pilsētas daļā. Ar Sinodes lēmumu tika atļauts Visu Svēto kapsētas baznīcu pārvērst par draudzes baznīcu [13]

Priekšpilsētai attīstoties, strauji pieauga tās pareizticīgo iedzīvotāju skaits. Pusgadsimta laikā Visu Svēto kapsētā apbedījumi notika tik intensivi, ka tajā jau sen kļuva par šauru [10]. Vajadzības spiesta, pilsētas valde pareizticīgo un vecticībnieku apbedīšanai ierādīja plašu zemes gabalu pie Ivana (Sv.Jāņa) vārtiem, kas arī deva kapiem nosaukumu, - tos sāka dēvēt par Ivana kapiem [9]. Kapsētas lietotājiem par pienākumu tika noteikts apbedīt ne tikai draudzes locekļus, bet arī nezināmos, bezpajumtniekus un “velti nāvē mirušos”. Ivana kapos apbedījumi notika tik intensīvi, ka 1866.g. kapsētā uzcēla koka kapelu, kuru iesvētīja par godu svētajam pravietim Jānim Priekštecim [13].

19.gs. 70.gadu sākumā sanitārā komisija ierosināja slēgt visas trīs Katoļu ielā esošās kapsētas – katoļu, vecticībnieku un pareizticīgo, bet 1880.g. tika slēgta arī Visu Svēto kapsēta. 20.gs. 60.gados Visu Svēto kapsētas vietā pēc K.Barona projekta tika ierīkots Kijevas parks [1], kas 1990.g. tika pārdēvēts par Kluso dārzu [5].

Kad tika uzsākta jaunās mūra Visu Svēto baznīcas celtniecība, veco koka baznīcu tika nolemts pārcelt uz Ivana kapiem. 1882.gadā arhitekts Jānis Baumanis, kurš tolaik cēla arī jauno Visu Svēto baznīcu, izmērīja šo celtni un izstrādāja tās pārcelšanas projektu. Koka baznīca tika demontēta un kopā ar visu iekārtu pārcelta uz Ivana kapiem. 1883.gada 11.septembrī Rīgas un Jelgavas bīskaps Donāts (Sokolovs-Babinskis) iesvētīja pārvesto veco baznīcu par godu Sv.Jānim Priekštecim, un tā kļuva par Visu Svēto baznīcas filiāli. Draudzes locekļu skaitam pieaugot, 1892.gadā tika nodibināta patstāvīga Sv. Jāņa Priekšteča draudze. Baznīcas atjaunošanai līdzekļus saziedoja abu draudžu locekļi. 1884.gadā Sv. Jāņa Priekšteča baznīcai tika iegādāti divi Gatčinas (atrodas pie Sanktpēterburgas) rūpnīcā lieti zvani, kas bija izstādīti rūpniecības izstādē Rīgā. Baznīca bija celta kā koka guļbūve, sākotnēji bez zvanu torņa, kas redzams arhitekta J.F.Baumaņa 1882. gadā veiktajos mērījumos. Acīmredzot zvanu tornis virs baznīcas priekštelpas tika uzbūvēts jau pēc tās pārvešanas uz Ivana kapiem.

Sv. Jāņa Priekšteča draudze vāca ziedojumus un rūpējās gan par baznīcu, gan par kapsētu. 1892.gadā arhitekts Apoloniuss Edelsons izstrādāja projektu sarga mājai, vārtiem un žogam, kas tika arī īstenots. Arhitekts Jānis Frīdrihs Baumanis 1889.gadā izstrādāja projektu kapu pārziņa ēkai, kā arī ielas nostiprinājumam ar mūra izbūvi gar Lielo Kalna ielu. 1902.gadā inženieris arhitekts Heinrihs (Indriķis) Devendruss izstrādāja projektu vārtiem, kas ir saglabājušies līdz mūsdienām. Tie būvēti no sarkanajiem ķieģeļiem ar trim ieejas arkām. Centrālā ieeja ir platāka par sānu ieejām, to akcentē izvirzīti rizalīti ar tornīšiem. Virs ieejas novietota neliela ikona.

Sv. Jāņa Priekšteča koka baznīca tolaik bija viena no visvairāk apmeklētājām pareizticīgo baznīcām Rīgā. Tās draudze kļuva lielāka ar katru gadu, tāpēc bija jāsāk domāt par jaunas, lielākas baznīcas celtniecību.

1913.gadā pēc Rīgas eparhijas arhitekta Vladimira Lunska (1862-1920) projekta tika uzsākta lielas mūra baznīcas celtniecība. Līdzekļus tai piešķīra Kuzņecova porcelāna fabrikas īpašnieks, taču karš neļāva darbus pabeigt. Pēckara periodā dievkalpojumi joprojām notika vecajā koka baznīcā. Ar to ļoti grūti bija samierināties enerģiskajam Sv.Jāņa Priekšteča baznīcas draudzes mācītājam Nikolajam Šalfejevam, kurš uzskatīja, ka jaunbūve ir jāpabeidz par spīti visām grūtībām. Dievnama apsekošana un pabeigšana tika uzticēta Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Sinodes arhitektam Vladimiram Šervinskim (1894-1975).

1925.gadā arhitekta V.Šervinska vadībā sākās dievnama atjaunošanas darbi. Pateicoties draudzes mācītāja N.Šalfejeva pūlēm, tika vākti ziedojumi un rīkotas pat loterijas. Dievnama celtniecības darbos tika uzaicināti labākie meistari – galvenos būvdarbus vadīja būvuzņēmējs Filonopvs. 1926. gadā kalējs Jefims Pušakovs ar metāla savilcēm nostiprināja velvju konstrukciju. Jumiķa darbus veica amatnieks Erra.

Atjaunotā baznīca tika iesvētīta 1934.gada 19.septembrī par godu Sv. Jāņim Priekštečim, un tajā bija ierīkots tikai viens altāris. Svinīgajā ceremonijā piedalījās Latvijas Pareizticīgo Baznīcas galva – tagad kanonizētais arhibīskaps Sv.Jānis (Pommers). Blakus baznīcai bija paredzēts uzcelt arī zvanu torni, kura skici krievu nacionālā romantisma stilistikā izstrādāja arhitekts V.Servinskis, tomēr šī ierīce tā arī netika īstenota. Latvijas brīvvalsts laikā baznīca tika uzstādīti zvani no dažādām Latvijas evaņģēliski luteriskajām baznīcām.

Blakus jaunieceltajam mūra dievnamam joprojām atrādās vecā koka baznīca. Tā kā arī tā bija veltīta Sv.Jānim Priekštecim un nevarēja blakus pastāvēt divi vienam svētajam veltīti dievnami, 1934. gadā to iesvētīja par godu Kazaņas Dievmātes ikonai. Abas baznīcas darbojās Otrā pasaules kara gados un arī pēckara periodā.

20.gadsimta 60.gados padomju varas iestādes sāka pastiprināti vērsties pret ticīgajiem. Divas pareizticīgo baznīcas, kas atradās tiešā tuvumā viena no otras, vairs nevarēja pastāvēt, un 1964.gadā ar LPSR Ministru Padomes lēmumu tika slēgta Kazaņas Dievmātes ikonas baznīca. Kādu laiku koka ēka stāvēja tukša. 1969.gadā 27.augustā Maskavas rajona izpildkomiteja pieņēma lēmumu par baznīcas nodošanu Rīgas Sv. Antona katoļu draudzei. Līdz 1969. gada decembrim katoļu draudze piespiedu kārtā atbrīvoja savu dievnamu un pārcēlās uz pamesto Kazaņas Dievmātes ikonas pareizticīgo baznīcu Lielajā Kalna ielā. Katoļu draudze pareizticīgo dievnama ēku un tās telpu vizuālo izskatu, ar nelielām izmaiņām saglabā. 2004.gadā vecais koka dievnams pāriet pareizticīgo īpašumā, jo katoļu draudze aiziet uz jauno tikko uzbūvēto baznīcu Pļavniekos, A.Deglava un Dārzciema ielu stūrī [9].

Ivana kapsētas ansamblis nobeigtību iegūst 1996.g., kad tiek pabeigta 20.gs. 70.gadu beigās atsevišķi celtā  akmens zvanu torņa izbūve un labiekārtošana [10] .

Pēc Latijas neatkarības atgūšanas kapi nonāca pašvaldības pārziņa, taču kopš 2004.g. aprīļa tie uz 25 gadiem nodoti Rīgas Grebenšķikova draudzes īpašumā un apsaimniekošanā [14], tādējādi atjaunojot vēsturiskā īpašuma tiesības [3].

Ivana kapos atrodas Otrajā pasaules karā kritušo padomju karavītu brāļu kapi. 1941.gada jūnija beigās Maskavas forštatē notika sīvas cīņas starp sarkanarmiešu tankistim un vācu karaspēku. No abām pusēm krita vairāk nekā divi tūkstoši karavīru. Lai, izpildot kristiešu pienākumu, apbedītu sarkanarmiešus, ar lūgumu vācu komendatūrā griezās līdzās esošo draudžu pārziņi: Jāņa baznīcas virspriesteris Nikolajs Šalfejevs un Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzes priesteris Ļevs Murnikovs. Kad atļauja tika saņemta, apmēram tūkstotis sarkanarmiešu tika apbedīti divos brāļu kapos: kapsētas pareizticīgo daļā (līdzās otrajiem vārtiem) ap 150 atpazītu un nezināmu kareivju un vecticībnieku daļā (līdzās dzelzceļam) – ap 800 kritušo. Abu draudžu locekļi piedalījās kapavietu labiekārtošanā, savāca līdzekļus pieminekļiem. Abas draudzes apbedījuma vietās nolēma uzstādīt granita obeliskus ar astoņstaru krustiem. Kapa pieminekļu autors bija arhitekts V.Šervinskis. Pieminekļi tika uzstādīti 1942.g. [13].

Līdz 20.gs. vidum Ivana kapsētā pareizticīgo un vecticībnieku  nodalījumus atdalīja žogs [12]. Vēlāk tā vietā radās taciņa, aiz kuras atrodas Kuzņecova fabrikā strādājošo kapavietas. Te fabrikas īpašnieki par uzņēmuma līdzekļiem apbedīja savus strādniekus, katram izgatavojot porcelāna piemiņas plāksni.

Ivana kapos apbedītas daudzas  ievērojamas personas, krievu inteliģences pārstāvji: Sv. Jāņa Priekšteča pareizticīgo baznīcas pārzinis virspriesteris Nikolajs Šalfejevs; līdzās tēvam, labājā pusē, atdusas Šalfejeva dēls Boriss, laikraksta “Segodņa”  redaktors, žurnālists, skolotājs, erudīts Rīgas vēstures pētnieks un krievu senatnes pazinējs [13]; arhitekts, Sv. Jāņa Priekšteča baznīcas projektētājs Vladimirs Lunskis [11]; šīs baznīcas freskas "Svētā Trīsvienība" autors mākslinieks J.Rikovskis; ilggadējais Rīgas Krievu teātra atbalstītājs, Aizbildņu padomes loceklis L.Ostouhovs; mediķis, laikraksta "Segodņa" krievu dzīves nodaļas vadītājs un žurnāla "Dlja vas" izdevējs A.Perovs [7]; zinātnieks un valsts darbinieks Ivans Jupatovs [15]; gaišreģis un dziednieks, Rīgas cietumu priesteris Jānis Žuravskis [13]; hokejists, Latvijas izlases dalībnieks Sergejs Žoltoks [2]. Aiz Kazaņas Dievmātes ikonas baznīcas altāra daļas atrodas  uzņemēja Kuzņecova ģimenes kapi [7]. Kapsētā pēdējo patvērumu guvuši desmitiem Afganistānā kritušo karavīru [13].

 

Avoti:

1.       Dāvidsone, Irēna. Rīgas dārzi un parki. Rīga : Liesma, 1988. 138.lpp.

2.       Ivana kapos uzstādīs pieminekli Sergejam Žoltokam [tiešsaiste]. [Rīga] : tv.net, 2005 [skatīts 2011-12-11]. Pieejams: http://www.tvnet.lv/izklaide/popkultura/43890-ivana_kapos_uzstadis_pieminekli_sergejam_zoltokam.

3.       Ivana kapus grib atdot vecticībnieku draudzei [tiešsaiste]. [Rīga] : Diena.lv, 2002 [skatīts 2011-12-11]. Pieejams: http://www.diena.lv/arhivs/ivana-kapus-grib-atdot-vecticibnieku-draudzei-11526253.

4.       Katoļu iela. No: Rīgas ielu, laukumu, parku un tiltu nosaukumu rādītājs (no 18.gs. līdz mūsdienām). Rīga : Latvijas Nacionālā bibliotēka; Rīgas vēst. un kuģniecības muzejs, 2001. 72.lpp. ISBN 9984-607-31-3.

5.       Klusais dārzs [tiešsaiste]. [Rīga] : Vikipēdija : brīvā enciklopēdija, 2008 [skatīts 2011-12-11]. Pieejams:http://lv.wikipedia.org/wiki/Klusais_d%C4%81rzs.

6.       Kolbergs, Andris.Rīga kājāmgājējiem. Jūrmala : A.K.A., 2001. 296.-299.lpp. ISBN 978-9984-548-00-7.

7.       L.Severina "Latgales priekšpilsēta"  -  Nr. 28 (1996).

8.       Maskavas rajona kapi. No: Rīga : enciklopēdija. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988. 449.lpp.

9.       Rīgas dievnami : arhitektūra un māksla. Rīga : Zinātne : Mantojums, 2007. 500.-519.lpp. ISBN 978-9984-8230-0-3.

10.     Rīgas svētā pravieša un Priekšteča Jāņa baznīca [tiešsaiste]. [Rīga] : Латвийская Праволавная Церковь, 2011 [skatīts 2011-12-11]. Pieejams: http://webcache.googleusercontent.com/search?q=cache:53oft-fiTLYJ:www.pravoslavie.lv/index.php%3Fnewid%3D379%26id%3D41%26lang%3DLV+ivana+kapi&cd=136&hl=lv&ct=clnk&gl=lv.

11.     Владимир Лунский [tiešsaiste]. [Rīga] : Институт Русского культурного наследия Латвии, 2010 [skatīts 2011-12-11]. Pieejams:http://www.russkije.lv/ru/lib/read/vladimir-lunsky.html.

12.     Ивановское кладбище [tiešsaiste]. [Rīga] : Институт Русского культурного наследия Латвии, 2010 [skatīts 2011-12-11]. Pieejams: http://www.russkije.lv/ru/lib/read/the-johann-s-cemetery.html.

13.     Прибалтийские русские: история в памятниках культуры (1710-2010). Рига : Институт европейских исследований, 2010. -  C. 323-327.ISBN978-9934-8113-2-6.

14.     Харланова, Инна. За место на кладбище – “пожертвования” 1500 Ls[tiešsaiste]. [Rīga] : rus.Delfi.lv, 2009 [skatīts 2011-12-11]. Pieejams: http://rus.delfi.lv/news/daily/latvia/za-mesto-na-kladbische-pozhertvovaniya-1500-ls.d?id=23290863.

15.     Юпатов, Иван Ферапонтович [tiešsaiste]. [Москва] : Википедия : свободная энциклопедия, 2011 [skatīts 2011-12-11]. Pieejams: http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%AE%D0%BF%D0%B0%D1%82%D0%BE%D0%B2,_%D0%98%D0%B2%D0%B0%D0%BD_%D0%A4%D0%B5%D1%80%D0%B0%D0%BF%D0%BE%D0%BD%D1%82%D0%BE%D0%B2%D0%B8%D1%87.

 

Informāciju sagatavoja:

Velga Bāliņa, Rīgas Centrālā bibliotēka (RCB);

Jeļena Futa, RCB filiālbibliotēka “Rēzna” 

Birkas