1978. gada 1. jūnijā apklusa kādas lielas latviešu patriotes sirds — mira Alīse Oše, bij. DV Zviedrijas valdes ilggadējā valdes priekšsēža Arvīda Ošes dzīvesbiedre.
Alīse Oše bija ne tikvien uzticīga sava dzīvesbiedra blakus gājēja, viņa bija liela un dedzīga latviešu lietas aizstāvētāja un īsta cīnītāja. Dzimusi 1897. g. 19. decembrī Jelgavā, inženiera Rihtera ģimenē, viņa pēc ģimnāzijas beigšanas iesaistījās skolotājas un sabiedriskā darbā, kas paplašinājās, kad viņa kļuva Kalpaka btl. Cēsu rotas virsnieka LKOK Valdemāra Lejiņa (vēlākā pulkveža) dzīvesbiedre. Viņa kļuva Jelgavas aizsardžu pr-ce, vēlāk, pārejot uz dzīvi Rīgā, piedalījās virsnieku un akadēmiķu aktīvitātēs. Viss sabruka, padomju iekārtai pārņemot Latviju, jo tieši no Litenes aizveda viņas vīru, kurš 1942. gadā Nerčinskā nomocīts. Vācu laikā viņa darbojās iekšlietu ģenerāldirekcijā, būdama pēdējā Latvijas aizsardžu pr-ce. Savas patriotiskās stājas dēļ viņa kā padomju, tā vācu okupācijas laikā kādu laiku bija apcietināta.
Sarkanarmijai otrreiz iebrūkot Latvijā, viņa pārcēlās uz Kurzemi. Tur viņa meklēja radio sakarus ar Gotlandi, lai pēc iespējas vairāk ģimeņu varētu pārcelties uz Zviedriju. Kurzemē viņu pēc 1945. g. 8. maija sarkanie apcietināja. Pēc vairāku mēnešu pavadīšanas čekā un Rīgas centrālcietumā viņu uz laiku atbrīvoja it kā veselības uzlabošanai. Ar savas vecās mātes starpniecību viņa uzņēma sakarus ar latviešu karavīriem Kurzemes mežos un sāka kopējas partizānu gaitas. Tantes (kā meža brāļi viņu sauca) mati jau bija sirmi. Vīri ar cieņu un smaidu klausījās viņas padomos.
1945. g. oktobra beigās Alīsei Ošei kopā ar citiem partizāņu grupas biedriem zvejnieku laivā izdevās sasniegt Zviedriju. Arī brīvībā viņa bija cīnītāja, nesavtīgi kalpojot savai tautai lielā pienākuma apziņā.