Latvijas teātra vēsturē Aleksandra Mihelsona vārds ir kanonizēts, savdabīga un ārkārtīgi daudzpusīga personība. Spējis pārliecināt skatītāju kā komiskās, tā traģiskās lomās. Nekad neesot nodevies nopietnām lomu studijām, nodarbojies ar raksturu psiholoģijas vai lugā attēlotā vēsturiskā laikmeta izpēti. Klīdušas pat leģendas, ka aktieris pat neesot lasījis visu lugu, kura jāspēlē, bet tikai savu lomu. Nav centies apgūt aktiertehnikas paņēmienus pie skatuves darbiniekiem. Arī grāmatu pasaule aktierim nav bijusi tuva. Visa pamatā bijusi dabas dota intuīcija.

Avots: atlants.lv

A. Miķelsons mira jauns, tikai 40 gadu vecumā. Tomēr viņš izskatījās daudz vecāks. Aktieris pieder mākslinieku ģimenei. Mūsu labākā teātra vecmāmiņa Berta Rumniek ir Aleksandra Miķelsona māsa, bet Lizete lesmiņ viņa dzives biedre. Miķelsona labākais draugs dzīvē — Teodors Valdšmidts. Nelaiķa mākslinieks jau agri piestājies pie Rīgas latviešu teātra, kuram viņš uzticīgs palika ir labos, ir grūtos brīžos. Sevišķi stingri viņš vecā teātra pozicijas aizstāvēja, kad 1908. gadā nodega Rīgas latviešu biedrības nams un visi labākie aktieri aizgāja pie jaundibināmā teātra Romanova ielā. Rīgas latviešu teātris tiešām būtu pārtraucis savu darbību, ja A. Miķelsons, Dace Akmentiņ un Pēters Ozoliņš viņu tā nebūtu aizstāvējuši. Miķelsonam šai teātrī bija izcila vieta. Ar viņu rēķinājās teātra vadība, viņu cienīja aktieri un mīlēja publika. Arī stingrais Duburs, kurš pret saviem amata brāļiem bija pārāk ass un dažbrīd neiecietīgs, Aleksandru Miķelsonu nebeidza cildināt un slavēt, stādot šī ievērojamā skatuves mākslinieka spējas visai augstu. Tikai pats Miķelsons palika kluss: viņš zināja, ko spēja, bet ar savām spējām nemīlēja dižoties. Tas, kam viss tā viegli padodas, vienmēr neapzinājās sava darba vērtīgumu un svarīgumu. Miķelsons tiešām visu darīja kā rotaļādamies, smaidīdams, jokodamies. Kur cits pūstu un stenētu — Miķelsons smaidīja. Viņam vienmēr bija panākumi. Miķelsons reizēm bija dusmīgs kā lauva. Tas gadījās tad, kad kritika viņam bija taisījusi pārmetumus. Tad viņš pats sakala kuplejas, kurās apdziedāja ienaidniekus. Sagatavošanās darbus viņš izdarīja klusībā, lai tas nenāk direkcijai ausīs, kas šādu iziēķināšanos varētu noliegt. Bet kad bija padarīts, mērķis sasniegts, sirds atvieglota, tad varēja saņemt pelnīto direkcijas sodu. Ja nemaldos, tad dažreiz viņam kupleju sastādīšanā bija izpalīdzīgs Er.Vulfs.
Miķelsona pēdējais darba lauks bija Pēterpils Jaunais teātris, kurš apvienoja Jaunā Rīgas teātra aktierus. Starp viņiem vietu atrada arī Miķelsons. Lielā aktiera talants ziedēja. Sveštautieši, kas apmeklēja latviešu izrādes, nevarēja vien nopriecāties par mūsu tēlotājiem. Miķelsons bija pirmajās
rindās. Ar zināmu kaislību un aizrautību viņš centās izcelt savus pārdzīvojumus, laikam nojauzdams, ka ilgi vairs nespēlēs.
1916. gada vasaru viņš pavadīja Somijas jūrmalā. Rudenī atkal iesāka spēlēt. Bet drīz vien pienāca ziņa, ka jāstājas kara rindās. Vienīgais cejš uz — latviešu bataljoniem. Miķelsons aizbrauca priecīgs, jo brauca uz dzimteni. Bet tas bija brauciens uz smiltāju. Par Miķelsona dzīvi bataljona kapteinis V. Akmentiņš sniedz šādas ziņas: „Pulkā M. ieradās ap 20. novembri, braukdams  tieši no Pēterpils, ja nemaldos ar Goldmaņa vēstuli. Pulkā viņu iedalīja muzikantu komandā pie toreizējā kap. A. Bobkovica. Lai gan M. citu instrumentu nespēlēja, kā harmoņikas, tad tomēr Bobkovics priekš viņa nodarbošanos atrada: M. rakstīja dažādas nošu partitūras. Raksturīgi, ka M. sava lielā auguma dēļ dabūja vairāk kā mēnesi skriet savās privātās drēbēs. Tikai tad, kad pienāca augstākas priekšniecības atvēle par otra komplekta izsniegšanu, viņš varēja sev uzšūt strēlnieka formu. Sabiedriskajā dzīvē M. piedalījās maz. Tomēr kādas 2—3 izrādes Valmieras apriņķī viņš sarīkoja; viena no tām bija Burtniekos 1916. g. Ziemas svētkos. 20. martā 1917. gadā M.
aizmiga nāves miegā.
Revolūcijas paisumā aizmirsa vienu no mūsu ievērojamākiem aktieriem. Pēdējā gaitā viņu bija aizmirsušas arī tās aprindas, kuram tas visu laiku kalpoja ar savu mākslu. Avīzēs bija atzīmēta tikai īsa ziņa par M. paglabāšanu. Pienācis laiks atminēties aktiera Aleksandra Miķelsona mūža darbu un nopelnus latviešu teātri. Viņa gars un jautrība vēl dzīvi starp mums!

Avots: Teātra vēstnesis, 01.02.1927