* 1888. VII 13. Virānes pag.; S. Emma dz. Auseklis. + 1965. IX 16. Cesvainē

                Beidzis Rīgas pilsētas ģimnāziju,

                Beidzis Tērbatas Universitāti,

                1916/1917. Latviešu rezerves strēlnieku pulka strēlnieks,

                1921. II 13. ordinēts par Cesvaines draudzes mācītāju,

                1921/1965. Cesvaines ev. lut. draudzes mācītājs,

                1930/1940. Aizsargu organizācijā,

                1930. X 17. Madonas IX aizsargu pulka mācītājs,

                1935. apbalvots ar Aizsargu organizācijas Nopelnu Krustu,

                Bijis Cēsu apriņķa prāvests,

                Apbedīts Cesvaines Kīnderu kapos.

1922. gada 1. janvārī salaulājas ar Cesvaines ģimnāzijas mūzikas skolotāju Emmu Mirdzu Auseklis (1895.-1970.) Laulībā dzimuši 3 bērni: Jānis (06.1924.-12.12.2007.), Andrejs(01.1923) un Maija (08.12.1927.) Abi dēli bija iesaukti leģionā, pārdzīvojuši filtrācijas.

Alberta māsas Zentas Vanagas mazmeita Kristīne Vanaga iet vecmammas brāļa pēdas un sludina Dieva vārdu.

Cesvaines ev.lut. draudzes mācītājam, Cesvaines vidusskolas dibinātājam Albertam Vītolam šovasar – 120. Pieminot mūsu novada vienu no cienījamākajiem cilvēkiem, publicēsim materiālus, kas ļaus dziļāk ielūkoties Alberta Vītola personības krāsainībā.

Šajā numurā – fragmenti no prāvesta A.Veinberga (ASV) raksta „Alberta Vītola simtgade. Teologs, latviskuma pētnieks, tautas audzinātājs”, kas veltīts A.Vītola simtgadei un publicēts LELBA izdevumā „Ceļa biedrs” (Mēnešraksts kristīgai dzīvei) 1988.gada jūlijā.

Ja Cesvaini Latvijas draudžu un baznīcu starpā daudzi labi zina un atceras, tur liels nopelns arī vairākiem ievērojamiem mācītājiem. Baznīcas vēsturē tādi bijuši: pietists K.D.Lencs, trīs Mīteļi (divi no tiem, tēvs un dēls, garīgi dziesminieki), Roberts Auniņš, kas popularitātē ar savām runām, dāvanām būtu varējis pārspēt Kronvaldu Ati, ja vien būtu pievienojies tautas atmodas kustībai, un beidzot – Alberts Vītols. Izņemot Lencu, visi sava darba mūža garumu strādājuši vienā draudzē. Zīme, cik svētīgi ir, ja mācītājs saaug ar savu draudzi, abiem par labu.

Alberts Vītols, dzimis 13.jūl. 1888.g. Virānes pagastā, miris 16.sept. 1965.gadā Kraukļu pagasta „Kalna Spārviņos” no radiem mantotās mājās, bija „pravietis tēvzemē”, mācītājs savā dzimtajā draudzē. Ievēlēts vēl pirms ordinācijas 1921.g. janvārī, Vītols 44 gadus, līdz pat triekai mūža 78.gadā, palika Cesvainei uzticīgs. Visi, kas par Vītolu rakstījuši, apliecina, ka pazīstamais teiciens, ka pravietis tēvzemē netop cienīts, uz Vītolu nav attiecināms.

Būdams rosīgs reliģiskā rakstniecībā, Vītols tomēr nav izdevis nevienu sprediķu grāmatu. Kā māc. K.Kronis, tā māc. Būmanis (viens bijis Vītola skolnieks Cesvaines ģimnāzijā, otrs Vītola pēcnieks ticības mācīšanā skolā) spriež, ka Vītola sprediķi bijuši varbūt mazliet par gudriem priekš vienkāršiem lauku ļaudīm, arī izlīdzināti, bez emocijām. Tomēr ļaudīm bijis ko klausīties. „Bija vērts Vītolu dzirdēt.”

Vītola rakstus, nedaudzās paša rakstītās un daudzās ģimenes locekļu rakstītās vēstules pārlasot, acu priekšā iznirst Vītola tēls. Kas viņš īsti ir bijis? Atbilde ir: teologs pirmā vietā un pāri par visu citu. Pie tam – latvisks teologs. [..]

Padomju otrās okupācijas pirmajos gados Vītols, Virbulis un Šaurums bija pēdējie tērbatnieki sarukušajā mācītāju saimē, līdz ar pašu pagaidu arhibīskapu G.Tursu, kas teoloģijas fakultāti Tērbatā īsti nemaz nebija paspējis nobeigt. Divi drīz nomira, Vītols un Turss palika pēdējie. Tas tomēr nebija iemesls, kādēļ Turss pūlējās Vītolu izcelt, piedāvājot Sv.Pāvila baznīcas mācītāja vietu Rīgā un, Vītolam pašam stingri oponējot, konsistorijas vārdā iecēla viņu par Doma baznīcas dekānu. Iemesls bija respekts, kādu Vītols baudīja. Šim respektam vajadzēja palīdzēt baznīcas centieniem Doma baznīcu paglābt no pārvēršanas par koncertzāli un muzeju. Pāris reizes Turss spiedis Vītolu Doma baznīcā teikt sprediķi padomju svētkos. Tie nav bijuši glaimi komunismam. Par vienu no šiem sprediķiem Vītolam nācies atbildēt iestādēs.

„Prāvests Vītols nebija ārēji laipns. Viņš neatzina ārišķību un izlikšanos. Viņš neglaimoja pats un negribēja, ka viņam glaimo,” liecina savās atmiņās no Cēsu prāvestu iecirkņa pēc kara atsevišķi atdalītā Madonas iecirkņa mācītājs K.Zviedris. „Pret svešiem cilvēkiem prāvests bija atturīgs un vēss, tomēr korekts. Aiz ārējā vēsuma slēpās atsaucīgs, citus saprotošs un sirsnīgs cilvēks. Viņš nesteidzās ar atbildēm, bet labprāt uzklausījis citus.

Lielas draudzes mācītājam ar plašu dievnamu (1500 vietas) un vairākām kapsētām draudzes robežās darba ir bagātīgi, lai tas aizpildītu visas viņa mūža dienas. Vītola darba lauks tomēr gāja tālu pāri draudzes robežām, jo viņš mācītāja darbu ir vērsis dziļumā. Reti kāds cits tik nopietni un rūpīgi ir pētījis savas draudzes vēsturi, līdz ar to dziļi ieskatīdamies ģimeņu un tautas likteņos un ticības dzīvē, kā to darījis Vītols.

Vītola literārā darbība sākās 1920.gados. Visos viņa rakstos runā rūpīgs, smalkjūtīgs pētnieks, dziļš patiesības meklētājs un gādīgs dvēseļu kopējs. Izglītības ministrijas mēnešrakstā „Daugava”, reliģiski filozofiskās biedrības rakstos ik gadus parādās kāds Vītola pētījums. Tie ir raksti par „laimes likumu”, Ūsiņu, latviešu tikumiskās apziņas un reliģiozitātes īpatnībām u.c.

Kad 1930.gados pār Latviju vēlās kāpinātas nacionālās pašapziņas un baznīcas latviskošanas centienu vilnis dievkalpojumos un to saturā, Vītols baznīcas žurnālā „Ceļš” un „Svētdienas Rīts” brīdināja: „Principā atzīstama baznīcas formālā latviskošana (valoda, arhitektūra, gleznas, mūzika), tikai jāpiebilst, ka šis darbs prasa ne vien labu un ne vien latvisku arhitektūru, gleznas un mūziku, bet par visu vairāk – Svētā Gara skartu personību. Nav jāaizmirst, ka ārējais kults ir tikai ārējais, lai Kristum nav jāpārmet arī mums lepošanās ar bārkstīm (Mt. 23,5).” [..]

Paša dibinātajā Cesvaines ģimnāzijā, mācītāju konferencēs un draudzē Vītols ir risinājis ne vienu vien tīri teoloģisku problēmu: „Jēzus ticības jēdziens un mūsu reliģija” („Ceļš”, 1940.g.), „Kristīgās ticības absolūtā vērtība” u.c.

Vītols teoloģiju studējis 10 gadu paredzēto četru vietā. Iemesls – kara apstākļi, darbs, bet arī tas, ka vairāk nekā 2 gadus studējis arī medicīnu un dabas zinības, pēdējo ar īpašu domu – padziļināt savu teoloģisko izglītību. Vītola meita Maija uzsver, ka tēvs par teoloģijas studijām īsti izšķīries tieši 1905.gadā, izlasījis gandrīz visu ateistisko literatūru. Aiz skaistajiem brīvības lozungiem tur slēpās kails materiālisms, naids cilvēkam pret cilvēku.

[..] „Marksismā latvietis var tikai vilties. Bet arī latviešu attieksmes ar baznīcu ir paradoksālas: kā personisko reliģijas vērtību glabātājas un devējas tās noliedz, bet arī neiekļaujas pilnam tajā, no viņas (reliģijas) prasa un pieņem to, kas kuram pa prātam. Krasais individuālisms neļauj latvietim kļūt par īstu draudzes locekli.”

Vītols nav kritisks tikai baznīcas latviskošanas centienos. Kritisks viņš ir arī pret baznīcu pašu un tās stāvokli latviešu tautā vispār. „Neviens lai nesecina, ka es esmu ar tagadējo baznīcas dzīvi mierā. Nē... tā kā tagad, nevar palikt, mūsu baznīcai jāatjaunojas!” Un Vītols atgādina Kristus un apustuļu, un mūsu pašu Brāļu draudžu atmodas kustības saucienu pēc atgriešanās un atdzimšanas. „Mums jāatgriežas pīšļos un pelnos, tad atkal tiksim pie dzīvas dzīves un dzīvas baznīcas. Un dzīva, vienīgi dzīva baznīca var būt un būs arī patiesi nacionāla.” [..]

Kā dzejnieks un literāts Vītols vienmēr paliek teologs ar latvisku domu un jūtu ievirzi. Viņa garīgā dzeja ir bībeliska satura, bet vienmēr arī latviskā skatījumā un izjūtā. Vītols bija visu Latvijas brīvības gadu visnopietnākais latviešu reliģiskās dzejas un prozas vērtētājs un popularizētājs.

Vītola personība un darbi ir pelnījuši, ka tos atceramies.

Cesvaines ziņas 2008. Marts

Autors sekojošām grāmatām:

Pie svētavota. Reliģiskas oriģināldzejas krājums 1926

Dieva kalnā. Reliģiskas prozas krājums 1928

Cesvaines draudze. Vēsturisks apskats. 1929

Garīgās dziesmas.1922

Mācītāja G.F.Müteļa piezīmes par Cesvaines draudzi. (1762.-1804.). 1934

A. Vītola prāt nozīmīgākie raksti periodikā:

Latviešu tikumiskās apziņas raksturīgais elements. I.M.M. 1925.

Mūsu reliģiskā lirika. Reliģiski - filozofiski raksti. I. 1925.

Mūsu tautas dziesmu "Laimas lēmuma" psicholoģija. I.M.M. 1927.

Mūsu tautas dziesmu vārīgā valoda. Daugava. 1928.

Baznīcas grāmatu ziņas par Cesvaines novadu 18. gs. vidū. I.M.M. 1928.

Latviešu ētikas vēstures materiāli K.D. Lenča sprediķu grāmatā. Ceļš. 1936.

Latviešu reliģiskā īpatnība un kristiānisma latviskošanas iespējas. Ceļš. 1937.

Jēzus ticības jēdziens un mūsu reliģija. Ceļš. 1940.

Avots: Es zinu stipru vietu. Alberts Vītols. Daces Zvirgzdiņas sakārtojums. 2008.

                Avots:       LVVA 1370-1-1697-357, 1640-1-524-227.;

                               „Baznīcas kalendārs“, R., 1942.;

                               “Es viņu pazīstu”, R., 1939.

***

Cesvaines ģimnāzijas dibinātājs, mācītājs.