Savā 79 gadu ilgajā mūžā, kas noslēdzās Monreālā Kanādā, Alberts Jekste palika uzticīgs paša deklarētam dzīves moto: ticībai, tēvzemei un arodam.

Alberta Jekstes biogrāfijas dati: 

•          Dzimis 21. jūnijā 1908.Liepājā;

•          1922.-1926. mācījās Liepājas Valsts tehnikumā;

•          1926. studēja Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātes Elektrotehnikas nodaļā Rīgā;

•          Studiju gados strādāja VEF(Valsts elektrotehniskā fabrika).

•          1931.Akustikas un kinonozares vadītājs, izveidoja skaņu filmu studijas laboratoriju;

•          A. Jekstes tehniskajā virsvadībā ieskaņotas 1935.-1941. uzņemtās latviešu kinofilmas;

•          1941.Latvijas PSR Radiofona direktors;

•          1942.-1943. ieslodzīts Salaspils koncentrācijas nometnē.

•          Pēc atbrīvošanās iestājās latviešu leģiona 19. divīzijā kā kara korespondents;

•          Pēc 2. Pasaules kara Vācijā atjaunoja studijas “Rīgas filma”darbu;

•          1952. izceļoja uz Kanādu, piedalījies filmu studijas un darbnīcu būvē, akciju sabiedrības “Atlantic Films & Electronics Ltd.” prezidents Kanādā.

Sasniegumi :

•          Jekste uzbūvē vienu no pirmajiem radio uztvērējiem Liepājā un izbūvē pašas pirmās elektrotehnikas un radio laboratorijas;

•          Kopā ar Kazerovski  uzstādīja “Liepājas galu” – augstfrekvences kanālu telefonu sarunām starp Liepāju un Rīgu.

•          Jekste iesaistījās arī mazākā fotoaparāta “Minox” ražošanā, strādājot kopā ar Valteru Capu;

•          Sākumā “Minox” bija paredzēts kā luksus prece, taču vēlāk tas atrada plašu pielietojumu.

•          Jekste darbojās kā filmu producents, kinooperators. Viņa vadībā 20.gs. 30. gados tika projektēts VEF ražotais 16 mm kino projektors, kas bija īpaši paredzēts, lai kinofilmas varētu rādīt ikkatrā skolā.

Emigrējot uz Kanādu, Jekste turpināja darboties kino sfērā:

•          Nodibināja filmu un audiovizuālās tehnikas uzņēmumu “Atlantic Films and Electronics Inc.”;

•          Uzņēma filmu “My Latvia” (“Mana Latvija”) 1954.g., kas tika pārtulkota 22 valodas un vēstīja par Latvijas notikumiem 30. un 40. gados.

               ***

1967.g. izstādē "Expo 67" Monreālā Alberta Jekstes uzņēmums 29 paviljonos ierīkoja un apkalpoja projekcijas sistēmas, nodarbinot 105 operatorus.

                 ***

Kārļa Ulmaņa valdības laikā sāk veidot latviešu profesionālo filmu, un Jekstem ir uzticēts radīt pirmās profesionālās skaņu studijas filmu uzņemšanai, kā arī filmu laboratorijas.

Top pirmās skaņu filmas, gan dokumentālās:

• Dzimtene sauc,

• Mūsu pelēkais dārgakmens,

gan kultūrfilmas:

• Zem baltzaļā karoga,
• Sirmā Rīga.

1937. gadā tiek uzņemta pirmā lielfilma Zvejnieka dēls V. Lapenieka režijā, ar aktieriem M. Zīlavu, Ņ. Melbārdi un Ž. Katlapu galvenajās lomās un J. Mediņa un J. Norviļa mūziku.

Krievu okupācijas laikā 1940. gadā viss tiek nacionalizēts, bet Jekstem atļauj vadīt Rīgas mākslas filmu studiju, kura darbinieku skaits tolaik ir ap 300. Tiek pabeigta mākslas filma Kaugurieši Voldemāra Pūces režijā un ar Bruno Skultes mūziku.

Filmas pirmizrāde Splendid Palace par kauguriešu izvešanu uz Sibīriju notiek 1941. gada 17. jūnijā, tikai trīs dienas pēc latviešu tautas pirmajām lielajām deportācijām un izraisa milzīgas dusmas varas iestādēs.

Drīz jau kara fronte tuvojas Rīgai un sākās komunistu varas atkāpšanās. Rīgas filmu studijas darbinieki sekmīgi paslēpj vērtīgākās filmu tehnikas iekārtas no izlaupīšanas un iznīcināšanas.

Naktī no 1941.g. 30. jūnija uz 1. jūliju filmu grupa pāriet uz Latvijas Radiofonu un sāk savest kārtībā komunistu izpostīto raidītāju. Jau no rīta Alberts Jekste no atjaunotā radio ziņo, ka Rīga ir brīva, un aicina klausītājus izkārt sarkanbaltsarkanos karogus. Visas Latvijas himnas skaņuplates ir sabojātas, tādēļ pirmā dziesma, kas atskan radio viļņos, ir Tev mūžam dzīvot, Latvija. Pēc tam atrada un nospēlēja Dievs, svētī Latviju.

Alberts Jekste turpina vadīt Latvijas Radiofonu līdz 1941. gada oktobrim vācu okupācijas laikā. Tomēr šajā laikā arvien lielāks kļūst spiediens no vācu okupācijas varas, aug arī nesaskaņas starp pašiem latviešiem un apsūdzības par māksliniekiem, kas sadarbojušies ar iepriekšējo komunistu varu. Jekste aiziet no radio, tiklīdz tas tiek pārdēvēts par Hauptsender Riga. Tomēr vāciešiem ar to nepietiek un 1942. gada 19. maijā Jeksti apcietina, un viņš nonāk Salaspils koncentrācijas nometnē.

1943. gada jūnijā Albertu Jeksti atbrīvo, bet uz laiku izsūta no Latvijas. Kara juku laikos ar pirmskara vācu vadošo filmu producentu palīdzību izdodas denacionalizēt filmu produkcijas daļu un nodibināt latviešu uzņēmumu Rīgas filma. Firmas uzticīgie darbinieki paspēj kara beigās evakuēt gan aparatūru, gan uzņemto dokumentāciju par komunistu varas briesmu darbiem okupācijas laikā.

Pats Alberts Jekste nonāk latviešu leģionā un kā kara ziņotājs piedalās cīņās no Volhovas līdz Liepājai. Kara pēdējās dienās Vācijā pāriet Elbas upei, lai nonāktu amerikāņu pusē. Vienā diennaktī kājām nosoļoti 72 km, līdzi nesot kaut ko īpaši vērtīgu no Latvijas – latviešu pamatskolu grāmatu komplektu.

Tiek atrasta ģimene, sieva Irma ar mazajām meitām Dzintru un Zani.

Pēc kara angļu zonā bēgļu nometnē Blombergā Jekste ar filmu kolēģiem atkal ķeras pie filmu produkcijas atsākšanas, vispirms dokumentējot latviešu bēgļu dzīvi un darbus. Informatīvā filma Kas mēs esam un ko mēs spējam tiek izsūtīta uz dažādām iespējamām bēgļu emigrācijas zemēm. Nometnēm likvidējoties, Jekste ar saviem kolēģiem turpina iesākto darbu Hamburgā.

1950. gada rudenī Kanādas Ņūfaundlendas premjers Smolvuds apmeklē filmas grupu un vēlāk ierosina visus pārcelties uz Ņūfaundlendu. Lai gan daļa filmas darbinieku emigrē uz citām ASV un Kanādas pilsētām, neliels Rīgas filmas kodols ar kuģi 1952. gadā nonāk Kanādas austrumos, Sentdžonas pilsētā Ņūfaundlendā. Darbs Kanādā sekmīgi turpinājās, līdz 1957. gadā Monreālā tiek nodibināts Jekstes uzņēmums Atlantic Films, Ltd., kas ne vien veiksmīgi izgatavo 20 dokumentālās filmas, bet attīsta jauninājumus filmu tehnoloģijā. Īpaši pieminamas inovācijas zenona gaismas projekcijai, kas izmantotas pasaules izstādēs Kanādā, Japānā, ASV un Austrālijā un ir priekšgājējs t. s. IMAX sistēmai.

Albertam Jekstem vienmēr ir rūpējis tautas liktenis.

1954. gadā Jekste panāca vienošanos ar ASV Ārlietu ministriju, ka viņš kopā ar filmu uzņēmumu Warner Bros. izgatavos filmu My Latvia no līdzatvestajiem dokumentālās filmas materiāliem, kas parādīs lielo ļaunumu, ko komunisms izdarījis viņa zemē. Filmu pārtulkoja 22 valodās, un to plaši izmantoja ASV Informācijas aģentūra visā pasaulē. 

ASV septiņu miljonu tirāžas lielais žurnāls Life Jekstes filmai veltīja trīs lapaspušu garu reportāžu. 

Lai atzīmētu Latvijas neatkarības 50 gadus, 1968. gadā Jekste piedāvāja kopā ar Amerikas Latviešu apvienību izgatavot filmu atskatu par latviešu trimdinieku dzīvi kopš izceļošanas no Vācijas bēgļu nometnēm, to nobeidzot ar lielajiem dziesmu svētkiem Klīvlandē. Filmu sekmīgi izrādīja visos latviešu centros brīvajā pasaulē.

Jau 1953. gadā Alberts Jekste nodibināja pie Amerikas Latviešu apvienības pirmo studentu stipendiju, nosaukdams to savas vecākās meitas Dzintras vārdā. Otra meita Zane līdz dzīves beigām aktīvi turpināja sava tēva iesākto darbu, cieši sadarbojoties ar atjaunotās Latvijas filmu talantiem. Jekstes nacionālais gars turpinās arī trešā paaudzē. Mazmeita Daina Freivalde-Bloka šobrīd vada Vašingtonas latviešu skolu, bet otra mazmeita Inga Freivalde mēģina saglābt māju Krišjāņa Valdemāra ielā 51 Liepājā, kurā dzima Alberts Jekste un viņa māsa Anta Klints.

Alberta Jekstes mūžs saistījās ar Latvijas valsts centieniem. Viņa lauks bija komunikācija, pirmāk VEF un Rīgas filma, bet vēlāk citi uzņēmumi, kas pauda Latvijas vārdu pārējai pasaulei.

Alberts Jekste mira 1987. gada 14. novembrī Monreālā.

Avoti : Brencis, I. “Albertam Jekstem 100”/ “Kursas laiks”. 2008., 20 jūnijs; Brencis, I. “Inženieris ar mākslinieka dvēseli/“Kursas laiks”. 2003., 21.jūnijs; Gravo, U. “Albertam Jekstem 100 gadi”/”Kurzemes Vārds” – Nr.144. 2008., 21.jūnijs; Kainazis, V. “Latvijas Kino” –Rīga: “Zvaigzne ABC” 2003. – 4.-6.lpp.; Autoru kolektīvs, “Teātirs un kino” 1.sējums. Rīga: “Presses nams” 1999. -449.-450.lpp.