Kārls (Kārlis Blaus) apprecējās ar Lūciju Reisneri.

Pēc viņas nāves par sievu apņēma vācieti Liliju fon Zeku, kuras vārdu gan vēlāk rakstīja pēc citas modes — Lilly.

2. Pasaules kara sākumā Lilijas Blauas dēla Haralda Blaua dzīvesbiedrei Elzai (dzim. Grīnberga, 1894. g.), kura strādāja Rumānijas sūtniecībā, izdevās iegūt atļauju izbraukšanai uz Trešo reihu.

Ar tuberkulozi saslimušais H. Blaus ar ģimeni — māti Liliju Blauu, sievu Elzu un bērniem — dēlu Haraldu (dz. 1927. g.) un meitu Ritu Zigrīdu (dz. 1928. g.) atstāja Latviju.

Miris 1944. gada 4. jūnijā Augsburgā. [4]

1945. gada 4. jūnijā Augsburgā pēc ilgstošas plaušu slimības mira Haralds Blaus. Gadu pirms viņa — 1944. gada 25. jūnijā mūžībā aizgāja māte — Lilly Blau (dati publicēti 1991. gada izdevumā — Karinas Borbeli sastādītajā grāmatā Vācbaltu piemiņas grāmata. Mūsu mirušie 1939 — 1947).

„Ka­pa vie­ta ir lik­vi­dē­ta. Es ne­bi­ju mā­jā, kad tēvs no­mi­ra. Mani paņēma no sko­las pē­dē­jā ga­dā gai­sa spē­ku iz­pa­lī­gos... Tāds arī es bi­ju Vā­ci­jā. Mēs vi­si ti­kām mo­bi­li­zē­ti pus­ar­mi­jā. Tai pa­šā lai­kā sko­lā arī vēl pa da­ļai gā­jām. Sko­lo­tā­ji at­brau­ca uz to militāro no­met­ni pie liel­ga­ba­liem. Mācījāmies šaut uz ame­ri­kā­ņu un an­gļu lid­ma­šī­nām.

Tēvu kre­mēja. Īs­ti ne­kas vairs nav pa­li­cis pār­i no kapa vietas. Tā kā­dus 20 ga­dus tur tu­rē­jās, un tad vā­cie­ši ... Vi­ņiem arī vai­rāk un vai­rāk cil­vē­ki mira. Lik­vi­dē­ja to vie­tu."