2012.g. apritēja 100 gadi, kopš pirmais latvietis izcīnījis olimpisko medaļu. 1912. gadā V olimpiskajās spēlēs Stokholmā šaušanā pa māla baložiem trešo vietu ieguva Haralds Blaus. Dzimis Vidzemē, skolojies Tērbatā un Rīgā.

Haralds Blaus— bija sportists (daiļslidotājs, šāvējs), mednieks, arhitekts, suņu audzētājs, sporta biedrību un sekciju vadītājs. Startēdams Krievijas impērijas komandā kļuva par pirmo olimpiskās medaļas ieguvēju no Latvijas 1912. gada Stokholmas Vasaras Olimpiskajās spēlēs, daudzkārtējs Latvijas rekordists un Latvijas meistars stenda šaušanā un daiļslidošanā.

Dzimis 1885. gada 5. februārī Ozolu muižā Liezeres pagastā, kas tolaik ietilpa Cēsu apriņķī, latviešu ārsta Kārļa Blaua un viņa sievas Lilijas ģimenē.

Pēc Tērbatas reālskolas absolvēšanas 1906. gadā 21 gada vecumā Haralds iestājās Rīgas Politehniskā institūta arhitektūras nodaļā. Ap šo laiku viņš pievērsās "figūru slidošanai" un šaušanas sportam pa māla baložiem (1930. gados šo sporta veidu pārdēvēja par "stenda šaušanu"). H. Blaus iestājās "Baltijas Pareizas medību un šaušanas biedrībā", vēlāk "Āgenskalna Strēlnieku biedrībā", gūstot abās jomās — daiļslidošanā un šaušanas sportā — ievērības cienīgus sasniegumus.

Pēc Politehnikuma absolvēšanas 1913. gadā H. Blaus iestājās armijā: Pirmā pasaules kara gadus aizvadīja kā arhitekts-inženieris Krievijas impērijas armijas karaspēka dzīvokļu apgādes galvenajā pārvaldē Pēterburgā un Helsinkos (1913—1917), vēlāk — III inženieru družīnā (1917—1918).[2]

1918. gadā saņēma Latvijas pavalstnieka beztermiņa pasi.

1919. gadā H. Blaus atgriezās Latvijā un strādāja dzelzceļu valdē Valmierā un Vecgulbenē, kā arī ceļu un būvju pārvaldē Cēsīs, bet no 1920. gada līdz 1927. gadam — apdrošināšanas un transporta a/s "Latvija" (kādreizējā apdrošināšanas biedrība Россия).

Dzīvoja Rīgā un aktīvi iesaistījās sporta dzīvē: daiļslidošanā pārstāvēja I Rīgas Riteņbraukšanas biedrību (I RRB), kurā vadīja arī tenisa sekciju un piedalījās sporta komisijā. Viņš atjaunoja līdzdalību Baltijas pareizas medību un šaušanas biedrībā (kopš 1923. gada Latvijas Pareizas medību un šaušanas biedrība), iestājās Latvijas Medību biedrībā (LMB). Ilgus gadus Blaus darbojās Latvijas Daiļslidošanas kluba vadībā, bija arī Latvijas Ziemas sporta savienības daiļslidošanas tiesnesis. 1931. gadā viņš privātā kārtā iedibināja ceļojošo balvu daiļslidošanā — meistarsacīkšu uzvarētājam obligātajās figūrās.

Kopš 1923. gadā Rīgā Ķeizardārzā regulāri notika Latvijas medību sporta piederumu un suņu izstādes, kuru aktīvs dalībnieks bija arī Blaus. Viņš kopā ar citiem LMB biedriem 1926. gadā izveidoja medību suņu audzēšanas nodaļu (Blaus specializējās angļu sugas putnusuņu audzēšanā un bieži piedalījās putnusuņu lauku sacīkstēs). 1931. gadā viņš izveidoja medību suņu audzētavu savā lauku īpašumā, kādreizēja Kauguru muižā — „Ķiguļu” mājās.

No 1927. līdz 1938. gadam Haralds Blaus strādāja par būvkonstrukciju mācības skolotāju Rīgas Valsts tehnikumā un darbojās kā praktizējošs arhitekts.

1935. gadā izdeva savu grāmatu “Šaušanas māksla ar skrošu bisi”, kurā bija apkopojis savu pieredzi un zināšanas gan medībās, gan stenda šaušanā.

2. Pasaules kara sākumā viņa dzīvesbiedrei Elzai (dzim. Grīnberga, 1894. g.), kura strādāja Rumānijas sūtniecībā, izdevās iegūt atļauju izbraukšanai uz Trešo reihu. Ar tuberkulozi saslimušais H. Blaus ar ģimeni — māti Liliju Blauu, sievu Elzu un bērniem — dēlu Haraldu (dz. 1927. g.) un meitu Ritu Zigrīdu (dz. 1928. g.) atstāja Latviju. Miris 1945. gada 4. jūnijā Augsburgā.

Sasniegumi sportā

Pirmo reizi viņa vārds presē saistībā ar sasniegumiem sportā minēts 1907. gada 21. janvārī Rīgas sporta biedrības ”Kaiserwald” sarīkotajās slidošanas sacīkstēs. Laikraksts Rigasche Zeitung ("Rīgas avīze") Sporta pielikumā rakstīja, ka “H. Blaus kungs uzskatāms par labu slidotāju...”.

 1912. gada ziemā viņš kļuva par Baltijas provinču meistaru daiļslidošanā (vēlāk - trīskārtējs Latvijas meistars).

1910. gadā sāka piedalīties šaušanas sacīkstēs.

1911. gadā pirmsolimpiādes pārbaudes sacensības Pēterburgā 50 dalībnieku konkurencē šaušanā pa māla baložiem uzvarēja Haralds Blaus un iekļuva to to aptuveni 40 Baltijas guberņu sportistu vidū, kas tika iekļauti Krievijas vienībā V Olimpiskajās spēlēs (Krievijas impērijas šāvēju izlasē vēl no Vidzemes bija rīdzinieki no Āgenskalna Strēlnieku biedrības Leons Suitiņš, Valters Bodnieks, Pauls Līts (Lieth), Boriss Pertels un leitnants Dāvids Veiss). Olimpisko spēļu pieteikuma anketā, kura aizpildījis kāds no Krievijas impērijas Olimpiskās komitejas atbildīgajiem darbiniekiem 1912. gada 29. maijā, nepareizi ierakstīts gan Haralda Blaua vārds, gan viņa dzimšanas datums: „Russi. Harry Blau, 24. Decembre. Liflande” (šīs anketas neprecizitātes vēl arvien saglabājušās dažādos drukātos izdevumos un interneta mājaslapās).

V vasaras Olimpiskās spēles Stokholmā: Zviedrijas kroņprinča golfa kluba zālājos, kas bija pārtapuši par šāvēju stadionu, baltmelnā tērptais 27 gadus vecais Blaus trīs dienas sacentās ar 11 valstu 61 labāko šāvēju.

Haralds Blaus startēja šaušanā uz skrejošo briedi, 34 dalībnieku konkurencē ar 29 punktiem iegūstot 20. vietu, un pēc tam māla baložu šaušanā. Ar 91 punktu (no 100 iespējamiem) Haralds Blaus izcīnīja bronzas medaļu māla baložu šaušanā, piekāpjoties tikai Džeimam Grēmam (ASV, 96 p.) un Alfrēdam Geldelam (Vācijas impērija, 94 p.). Haralda Blaua bronza bija pirmā medaļa stenda šaušanā ne tikai cariskās Krievijas sportā, bet arī tās pēcteču - padomju Krievijas, Padomju Savienības un Latvijas Republikas vēsturē.

1924. gadā uz VIII vasaras Olimpiskajās spēlēm Parīzē Haralds Blaus "organizatorisku iemeslu dēļ" sūtīts netika, kaut bija labā sportiskā formā. Toties 1926. gada Latvijas valsts pirmajās meistarsacīkstēs daiļslidošanā H. Blaus (I RRB) izcīnīja pārliecinošu uzvaru, kļūstot par Latvijas čempionu.

Gandrīz visu starpkaru periodu viņš bija Latvijas valsts vienības dalībnieks šaušanā - deviņkārtējs Latvijas meistars, - sasniedza daudzus Latvijas rekordus dažādās šaušanas disciplīnās. Trīsdesmitajos gados viņu jau dēvēja par "vecmeistaru".

 1933. gadā valsts 15. gadadienas svētkos ar nozīmi “Par nopelniem” apbalvoto vidū kā vienīgais divu sporta veidu pārstāvis tika nominēts daiļslidotājs un stenda šāvējs Haralds Blaus.

Izcelsme un ģimene

Viņa tēvs Kārlis Blaus (1853—1906) bija Tērbatas universitātes absolvents, viens no vecākās latviešu studentu korporācijas Lettonia dibinātājiem, Liezeres draudzes ārsts. Māte vācbaltiete Lilija Blaus, dzimusi fon Zeka (1862).

Tēva brāļi Andrejs un Augusts. Augusts Blaus (1863—1920) Tērbatas universitātē izmācījās par ārstu un strādāja par dzelzceļa un skolu ārstu Ventspilī, vadīja vietējo šaha biedrību, bija pilsētas galva (1901—1904).

Viņa tēvs bija latvietis, māte vācbaltiete, pats viņš sevi uzdeva par latvieti vai vācbaltieti, atkarībā no situācijas. Izceļojot no Latvijas Otrā pasaules kara sākumā, uzdeva sevi par vācieti.

Miris 4.06.1944 Augsburgā

Literatūra

• Rita Apine. Rīgas Politehnikuma Arhitektūras nodaļas students Haralds Blaus — pirmais latvietis — olimpisko spēļu medaļas ieguvējs Latvijas sporta vēsturē (Harald Blaus — the First Olympic Medallist of Latvia). // Latvijas Universitātes raksti. 2008. 716. sēj., 182.-187. lpp.
• Čika V., Gubiņš G. Latvijas sporta vēsture. 1918—1944. - Amerikas Latviešu Apvienības Fiziskas audzināšanas un sporta birojs: Zviedrija, 1970.

Atsauces un paskaidrojumi

1. Jump up ↑ Latvijas Valsts vēstures arhīvs (turpmāk — LVVA) 2942 f., 1. apr., 1187. l., 23. lp.
2. ↑ Jump up to: 2,0 2,1 LVVA, 6912. f., 1. apr., 764. l., 5. lp.
3. Jump up ↑ Blaus H. Šaušanas māksla ar skrošu bisi. - Jānis Kukurs: Rīga, 1935.
4. Jump up ↑ Deutsch-baltisches Gedenkbuch. Unsere Toten der Jahre 1939—1947. D.: 1991, S. 45.
5. Jump up ↑ Nachrichten aus dem Sportleben. Beilage zur “Rigaschen Zeitung” Sport, Januar, 1907, 27., S. 31.
6. Jump up ↑ Čika V., Šmits A. Zelts, sudrabs, bronza. - Grāmatu Draugs: ASV, 1963., 36. lpp.
7. Jump up ↑ Rita Apine. Rīgas Politehnikuma Arhitektūras nodaļas students Haralds Blaus — pirmais latvietis — olimpisko spēļu medaļas ieguvējs Latvijas sporta vēsturē (Harald Blaus — the First Olympic Medallist of Latvia). // Latvijas Universitātes raksti. 2008. 716. sēj., 183. lpp.
8. Jump up ↑ Krievijas impērijas olimpiešu parādes formas tērps bija melnas bikses, balts virssvārcis jeb krekls, galvā viegla salmu cepure ar trīskrāsu lentu impērijas karoga krāsās.
9. Jump up ↑ Čika V., Šmits A. Zelts, sudrabs, bronza. - Grāmatu Draugs: ASV, 1963., 35. lpp.
10. Jump up ↑ Mednieks un Makšķernieks, Nr. 8, 1936, 301.—305. lpp.
11. Jump up ↑ Latvijas Ziemas sporta savienības Valdes sēžu protokoli. Protokols Nr. 56, 15.11.1933.

 

****

Pirmais lielais latviešu olimpietis  

Šovasar apritēs 100 gadi, kopš pirmais latvietis izcīnījis olimpisko medaļu. 1912. gadā V olimpiskajās spēlēs Stokholmā šaušanā pa māla baložiem trešo vietu ieguva Haralds Blaus. Dzimis Vidzemē, skolojies Tērbatā un Rīgā. Arhitekts, starptautiski izcils šaušanas sporta pārstāvis, Latvijā nepārspējams daiļslidotājs, sacensību noteikumu izstrādātājs, medību suņu audzētājs, pasniedzējs, dēls, vīrs, tēvs...

Atbildes uz jautājumiem par to, kas un kāds bija Haralds Blaus, sniedz sporta vēsturniece Rita Apine.

DIVAS REIZES DZIMUŠAIS, DIVAS REIZES MIRUŠAIS

Krievijas sportistu pieteikuma veidlapās V olimpiskajām spēlēm Stokholmā stāv Krievijas Olimpiskās komitejas sekretāra Georga Diperona paraksts un Krievijas Olimpiskās komitejas zīmogs. Pieteikums — franču valodā. Sekretāram bija jāakceptē un jāparaksta 178 Krievijas impērijas sporta pārstāvju pieteikumi. Ja viens dalībnieks startēja vairākās disciplīnās, pieteikumu skaits varēja pat dubultoties... Nebija viegli no visiem startētgribētājiem saņemt veidlapā prasītās ziņas. Olimpiskās komitejas sekretārs varēja priecāties, ka vispār bija kas ierakstāms ailēs. Tikai šodien grūti noteikt, no kurienes nākuši šie 178 sportisti. Kā lielā katlā: vārdi, uzvārdi, dzimšanas datumi, dzīvesvietas — reģioni, apgabali, pilsētas. Pilna neskaidrību buķete. Igauņi, latvieši, vācieši, ebreji, krievi, ukraiņi, poļi un sazin vēl kādas citas tautības. Liela impēriska laiva. Pēc daudziem gadiem, kad Eiropa ieguvusi pavisam citas valstiskas aprises, visiķeksē savējos pie savu valstu krastiem. Katra valsts raksta savas zemes olimpiskās kustības vēsturi. Mēs arī.

Cik mūsu Kurzemes un Vidzemes guberņā dzīvojošo sportistu startējuši aptuveni 40 baltiešu pulkā? Tas nav viegls jautājums. Haralds Blaus bija viens no šī pulka.

Haralds Blaus ir savādi dreifējoša figūra mūsu sporta vēsturē. Ar dažādiem dzimšanas datumiem: dažādos dokumentos dažādi cipari — dzimis 1885. gada 25. janvārī (pēc vecā stila), 24. decembrī, 5. februārī, 6. februārī...

Vieniem viņš bija Krievijas pavalstnieks un nācis no Vidzemes guberņas, citiem — Igaunijas vācietis, mums — pusvācietis-puslatvietis, kas, Otrā pasaules kara sākumā izceļojot no Latvijas, izmantojis savas mātes vācisko izcelsmi. Vieniem viņš bija Harijs, citiem Haralds, vēl kādam Garry vai Harry, sacensībās Augstajos Tatros pārtapa par Arel...

Miris divas reizes.

Dzimtenē viņu apglabāja gadu agrāk nekā Vācijā, Augsburgā — 1944. gada 3. jūlijā laikrakstā Sporta Pasaule tika ievietots nekrologs, ka tālu no dzimtenes Augsburgā 59 gadu vecumā miris inž. arh. Haralds Blaus...

Otro reizi — 1945. gada 4. jūnijā (pēc baltvāciešu sastādītā kataloga).

Haraldu Blauu raksturoja arī šādi: „Visu laiku izcilākais šaušanas sportā!”, „Viņa šaušana ir pati pilnība!”, „Kamēr startēja daiļslidošanā, viņam nekad nenācās zaudēt!” Kas tad viņš īsti bija? Kādas lomas spēlēja no 1885. līdz 1945. gadam?

Bērns, jauneklis, slidskrējējs, māla baložu šāvējs, olimpietis, mednieks, arhitekts, inženieris, būvētājs, apdrošinātājs, skolotājs, tiesnesis, suņu audzētājs, sporta biedrību un sekciju vadītājs, vīrs, tēvs...

MĀJAS

Vidzeme. Kalni un lejas. Tēva mājas Jaundalbji. Ērgļu pusē. Te bija Haralda Blaua dzimtas sākums.

Jaundalbjumājas, kilometrus septiņus no Ērgļiem, bijušas varenas. Tiesa, par aizgājušo godību tagad liecina vien māju varenie akmens pagrabi un ēku pamati, kas celti no laukakmeņiem. Viss ieaudzis krūmos un pļavu zālēs. Tikai divi lieli koki — ozols un osis — iemitinājušies nokalnītē iepretim kādreizējām ēkām.

Pēc Haralda tēva Kārļa Blaua atstātā autobiogrāfiski literārā raksta Atmiņas par gana dzīvi jāsecina, ka vectēvs Andrejs pratis saimniekot. Laikam jau tāpēc varējis dēlus sūtīt tālu prom no mājām, lai skolotos, lai iepazītu Vakareiropu un atkal atgrieztos.

1944. gadā, frontei pāri ejot, mājas nodegušas līdz pamatiem. Tagad klusa, no lieliem ceļiem attāla, vientulīgi pamesta vieta...

TĒVS

Kārlis Blaus dzimis 1853. gada 16. augustā Jaundalbju mājās, Ērgļu draudzē, apmeklējis draudzes skolu, mācījies pie sava vecākā brāļa Andreja, iestājies Birkenrūes ģimnāzijas kvintā, nolicis elementārskolotāja eksāmenu, kādu brīdi strādājis par krievu elementārskolas otro skolotāju Rīgā, nolicis abitūriju, pieņēmis mājskolotāja vietu leišos. Vēlāk sešus gadus mācījies par ārstu Tērbatā. Viens no vecākās latviešu korporācijas Letonia dibinātājiem.

Pēc Tērbatas universitātes beigšanas 1883. gadā pārcēlās uz Liezēri, Ozolmuižu, un pildīja draudzes ārsta pienākumus.

Tēvs ar gadiem nogruntējās dzimtajā Vidzemē. Pēc K. Blaua ierosinājuma ar Vidzemes muižnieku biedrības atbalstu un draudzes saziedotajiem līdzekļiem uzcēla pirmo doktorātu slimnīcu Vidzemē, kuru 1896. gada 27. decembrī iesvētīja. Tēvs ārstēja ļaudis, rakstīja lugas un visādi atbalstīja progresīvās tendences lauku ļaužu dzīvē — veselīgu uzturu, aktīvu dzīvesveidu, kustēšanos svaigā gaisā, saprātīgumu un mēru, noliedzot pīpēšanu un dzeršanu.

Tēva brālis Augusts, kas bija 10 gadus jaunāks par Kārli, arī bija tērbatnieks. Tāpat kā tēvs izmācījās par ārstu un ilgus gadus kalpoja Ventspilī. Pat kādus gadus bija pilsētas galva. Strādāja par dzelzceļa ārstu un skolas ārstu, vadīja Ventspils Šaha biedrību. Viņa nams vēl tagad stāv Ventspilī, Kuldīgas un Lielā prospekta stūrī, kurā šodien atrodas Tehniskās universitātes filiāle.

MĀTE

Tēvs apprecējās ar Lūciju Reisneri. Pēc viņas nāves par sievu apņēma vācieti Liliju fon Zeku, kuras vārdu gan vēlāk rakstīja pēc citas modes — Lilly.

BĒRNS

Liezēre. Ozoli. Tēva mājas. Te Liezēres pagasta Ozolmuižā 1885. gada 24. janvārī (pēc vecā stila) pasaulē nāca Haralds. Pēc jaunā stila — 5. februārī, kā to dokumentos norādījis arī pats H. Blaus. Taču bieži vien dokumentos parādās arī cits datums — 6. februāris.

Viņš droši vien varētu teikt: „Te bija mana ceļa sākums. Liezēre. Mans tēvs un tēva gudrie brāļi — Andrejs un Augusts, bez kuriem nebūtu mana likteņa un ceļu plašajā pasaulē.”

Madonas muzejā saglabājusies kāda programma skolas bērnu svētkiem Liezēres pagastā 1891. gada 10. jūnijā. Haraldam tad bija seši gadi. Varbūt, ka viņš arī mācījies Liezēres pamatskolā, bet varbūt lasīt un rakstīt mācījās mājās pie tēva, kas ilgus gadus pats bija skolmeistars.

Droši vien zēns bija pa vidu arī medniekiem, bisēm, mežiem un pļavām, suņu rejām un medību taurēm, vēroja mednieku izdarības, iepazina lapsu, zaķu un pīļu medības, gūstot pirmos dziļos iespaidus un vēlmi pašam būt visa notiekošā vidū — ar bisi pie pleca...

Kad zēns pirmo reizi paņēmis bisi vai arī uzvilcis slidas, to pagaidām noskaidrot nav izdevies.

JAUNEKLIS

1906. gada 16. martā negaidīti nomira tēvs. Tajā pašā gadā jauneklis pabeidza Tērbatas reālskolu un iestājās Rīgas Politehnikuma Arhitektūras nodaļā.

Viņam bija 22 gadi, un viņš jau bija kļuvis par ledus skrējēju — figūru zīmētāju uz ledus jeb daiļslidotāju.

Rīga. Slidas, māla baloži, melni triko, slidotavas, elegantas dāmas, arhitektūra. Tā bija viņa pasaule..

Ne jau Haralds Blaus bija vienīgais arhitekts, kas slidoja. Slidoja vācu arhitekti Vilhelms Ludvigs Nikolajs Bokslafs, Vilhelms Riemers, arī mūsu pašu tēlnieks Teodors Zaļkalns.

Ziemā Rīgā varēja slidot I Rīgas Riteņbraucēju biedrībasslidotavā, Ķeizardārzā vai Strēlnieku dārza slidotavā, vai pirmās Eiropas dārza pilsētas Mežaparka 1903. gadā izveidotajā vācu sporta biedrībā Keiserwald, kas atradās pašā Ķīšezera krastā. Sporta parkā bija arī slidotava.

II Rīgas Riteņbraucēju biedrības ledus placis atradās Nikolaja ielā iepretim Kymell alusdarītavai. Latvijas olimpiskās kustības ievērojamākā figūra, latviešu Pjērs de Kubertēns, pēc Otrā pasaules kara Ņujorkā dzīvojošais Jānis Dikmanis savā atmiņu grāmatā 60 gadi sportā rakstīja:

„Ļoti iemīļota kā jauniem, tā veciem pirms Pirmā pasaules kara bija II Rīgas riteņbraucēju biedrības slidotava Nikolaja un Sporta ielas stūrī. (..) Tā bija toreiz plašākā latviešu slidotava Rīgā. Slidotava vakaros bija pārpildīta līdz beidzamai iespējai. Ziemassvētku brīvlaikā šeit bieži varēja sastapt slidojam latviešu studentus no Tērbatas, Pēterpils, Maskavas.”

Svētdienās spēlēja orķestris. Braucamo daļu ieskāva eglītes. Vakara gaismas līdz ar gaismas lukturiem slidotavu pārvērta līdz nepazīšanai. Kustību un ēnu spēles.

Pirmā ziņa par H. Blaua piedalīšanos sacīkstēs daiļslidošanā nāca daudz vēlāk — no vācu avīzes Rigasche Zeitung Sporta pielikuma lapām.

1907. gada 21. janvārī vācu sporta biedrībaKeiserwald sarīkoja otrās sacīkstes sezonā: lēkšanā ar slēpēm, ledus hokejā, stafešu skriešanā un mākslas braukšanā uz ledus. Mākslas braukšanā piedalījās četri slidotāji. Viņi izpildīja piecus figūru zīmējumus. Uzvarēja R. Rozenbergs, otrais — H. Frisks, trešais — H. Blaus.

Tā paša gada 18. februārī notika vēl vienas sacīkstes, kurās seniori izpildīja 9 figūras un 3 izvēles figūras. No četriem pieteiktiem kungiem startēja tikai divi — H. Frisks un H. Blaus, kuram atgadījās nepatīkama kļūme — viņš atpakaļējā trijniekā krita. Pārējās figūras, protams, tika korekti, labi un eleganti veiktas, un, kā rakstīja Sporta pielikumā,

“H. Blaua kungs uzskatāms par labu slidotāju...”. Vivant sequentes! Tajā pašā laikā Stokholmā saimniekoja daiļslidotājs Ulrihs Salhovs, bet Krievijā — Nikolajs Paņins-Kolomenkins, ar kuru viņam bija lemts vēlāk satikties un startēt Krievijas olimpiskajā komandā 1912. gadā.

DZĪVIE UN MĀLA BALOŽI

Kā H. Blaus pa vidu arhitektūrai un slidošanai vēl paguva kļūt par Āgenskalna Strēlnieku biedrības, I Rīgas Riteņbraucēju biedrības biedru, bet 1910. gadā pamanījās iestāties vācu Baltijas Pareizu medību un šaušanas biedrībā(Baltische Jagd-Verein fur Geregeltes Jagen und Schiessen) grūti aptvert. Tiesa, arī vēlākos gados viņš darbojās vai pusducī dažādu sporta organizāciju un biedrību.

18. un 19. gs. šaušana pa dzīviem baložiem kļuva par modes lietu, īpaši aristokrātu vidū. Ar laiku šī izklaide ieguva sportisku sacensību raksturu. Eiropas zemēs radās baložu šaušanas mednieku klubi. Balodi pārklāja ar cepuri. Kalpotājs pēc komandas parāva auklu, kas bija piestiprināta pie cepures. Balodis pacēlās gaisā. Viņa tālākais liktenis bija atkarīgs no šāvēja prasmes. Vēlāk baložus ievietoja speciālos sprostos. Tā veidojās sporta šaušana pa baložiem.

Asiņainie skati dabas draugiem lika sacelties. Protestu rezultātā dzīvos mērķus sāka aizstāt ar mākslīgiem.

19. gadsimta astoņdesmitajos gados Amerikā izgudroja mašīnu, kura izmeta šķīvīšiem līdzīgus priekšmetus, kurus vajadzēja sašaut. Baložu laižamā mašīna bija kādam ar roku jādarbina — jāieliek māla balodis un pēc tam jāpalaiž liela atspere, kas šķīvīti aizlidināja apmēram 150 metrus virs tranšejas. Piedevām sviešanas virziens un slīpums pēc vēlēšanās tika mainīts. Baložus taisīja no asfalta masas. Plāns, viegls, trausls materiāls, kas pēc 2—3 skrošu atsišanās saplīsa, un tas liecināja, ka šāviens ir izdevies.

Vēl nākamajā gadsimtā ilgu laiku mākslīgie mērķi saglabāja seno nosaukumu — šaušana pa māla baložiem. Jaunais apzīmējums — stenda šaušana — tika ieviests tikai 20. gadsimta trīsdesmitajos gados.

Kaut arī mākslīgie mērķi ieguva arvien lielāku popularitāti, tomēr otro un ceturto olimpisko spēļu programmā (1900. g., 1908. g.) iekļāva šaušanu pa dzīviem baložiem. 1910. gadā Starptautiskā Olimpiskā komiteja asi nosodīja šo barbarismu un izslēdza baložu šaušanu no olimpiskās programmas.

1912. gada olimpiādē dzīvo balodi nomainīja viņa nedzīvais, imitētais brālis — māla balodis.

OLIMPISKĀ AMATIERA DEKLARĀCIJA

H. Blaus Rīgā turpināja vingrināt acis un rokas. Pacietīgi izkopa šāvēja stāju. Jocīgi — šāva un slidoja. Slidoja un šāva. Vēl uzspēlēja tenisu.

1912. gada 29. janvārī Rīgā H. Blaus kļuva par Baltijas provinču meistaru daiļslidošanā (Der Eiskunstlaufmeister von Ostseeprovinzen), aiz sevis atstājot A. Grudzinski (Unions) un H. Heidingeru (Krievu tūristu klubs). Tāpat kā slavenais krievu daiļslidotājs (1908. gada olimpiskais čempions) un šāvējs Nikolajs Paņins-Kolomenkins, arī H. Blaus izcīnīja tiesības startēt V olimpiādē Stokholmā.

Pirms 1912. gada olimpiādes šāvēju pārbaudes sacensības notika Pēterburgā, un 50 dalībnieku konkurencē šaušanā pa māla baložiem uzvarēja Haralds Blaus.

1912. gada vasarā H. Blaus bija to aptuveni 40 Baltijas guberņas sportistu vidū, kas tika iekļauti Krievijas olimpiskajā komandā. To, vai viņš Stokholmā ieradās ar okeāna laineri Birma, ar kuru brauca Krievijas olimpieši, vai ceļoja viens, var tikai minēt.

Delegāciju 178 sportistu sastāvā vadīja ģenerālmajors V. H. Vojeikovs — atbildīgais par Krievijas impērijas tautu fizisko attīstību, Krievijas Olimpiskās komitejas (KOK) goda biedrs (kopš 1911. gada) un atbildīgais par sportistu sagatavošanu Stokholmas olimpiādei, Olimpiskās komitejas vadītājs Vjačeslavs Srezņevskis un Aleksejs Ļebedevs (KOK loceklis) — abi pazīstami daiļslidotāji, kā arī galvenais sekretārs Georgs Diperons.

Stokholmā pieci Rīgas studenti, Āgenskalna Strēlnieku biedrības biedri —

• Leons Suitiņš,
• Valters Bodnieks,
• Pauls Līts (Lieth),
• Boriss Pertels un
• Haralds Blaus

— reprezentēja šaušanas sportu. Viņiem pievienojās Krievijas armijas leitnants latvietis Dāvids Veiss.

H. Blaua olimpisko spēļu pieteikuma anketa vienai šaušanas disciplīnai — šaušanai pa skrejošu briedi — novīzēta tikai 1912. gada 28. maijā, pirmspēdējā dienā. Tā aizpildīta visai neskaidri un kļūdaini: „Russie Harry Blau, 24. Decembre 1885. Liflande.”

Arī 24. decembra datumā redzamas labojuma pēdas. Grūti noticēt, ka arhitektūras students būtu aizmirsis gan savu vārdu, dzimšanas datumu, gan būtu stipri mainījis parakstu:

„Es, apakšā parakstījies, apliecinu, ka augstāk sniegtās ziņas ir patiesas...”

Varam tikai minēt, ka šo un, iespējams, arī otru pieteikuma anketu — dokumentu šaušanā pa māla baložiem — H. Blaus ne tikai neaizpildīja, bet pat netika redzējis. Viss notika lielā steigā. Lūk, atsevišķas prasības 1912. gada olimpisko spēļu dalībniekam šaušanas sportā. Sportistam jābūt amatierim.

"Amatieris ir tas, kurš nekad:

a) nav šāvis publiskās sacensībās, nav nodarbojies ar mērķī šaušanas apmācīšanu, nav nodarbojies ar šaušanu kā iztikas līdzekli,

b) nav piedalījies konkursos, kas atvērti profesionāļiem,

c) pārdevis, ieķīlājis vai ieguvis naudu no saņemtā apbalvojuma,

d) nav bijis nodarbināts pie ieroču meistara vai nodarbojies ar "darbu, kas saistīts ar šautenēm"."

"Es apņemos pakļauties 1912. gada Stokholmas olimpisko spēļu reglamentam," apsolījumam seko H. Blaua paraksts.

Veidlapas deklarāciju parakstīja arī organizācija, kas pārvaldīja šaušanas sportu attiecīgā valstī vai arī atbilstošā olimpiskā komiteja:

"Mēs apliecinām, ka sniegtās ziņas ir patiesas, cik mums tas zināms, un mēs piesakām dalībnieku augstākminētajām sacensībām." KOK sekretārs Georgs Diperons visu apliecināja ar savu parakstu...

Paraksti — īsti un neīsti, un ceļš uz startu atvērts.

STOKHOLMAS BRONZA. UN VĒL

Kaut arī ar svešu vārdu un nepareizu dzimšanas datumu, izcilākos panākumus guva 27 gadus vecais Rīgas students, topošais arhitekts Haralds Blaus. Zviedrijas kroņpriņča golfa kluba zālājos, kas bija pārtapuši par šāvēju stadionu, viņš trīs dienas cīnījās ar 11 valstu 61 šāvēju. Ar 91 punktu (no 100 iespējamiem) H. Blaus izcīnīja bronzas medaļu māla baložu šaušanā (stenda šaušanā), piekāpjoties tikai Džeimam Grēmam (ASV, 96 p.) un Alfrēdam Geldelam (Vācija, 94 p.).

H. Blaus startēja arī šaušanā pa skrejošo briedi, 34 dalībnieku konkurencē ar 29 punktiem iegūstot 20. vietu.

Krievijas šāvēju komanda izcīnīja priekšpēdējo 9. vietu. Daudzi Krievijas komandas šāvēji aiz kauna vārda tiešā nozīmē bēga uz mājām, negaidot apbalvošanas ceremoniju. Viņus uzlūkoja kā mežoņus, par viņu ieročiem ļauni zobojās: cik lāčus ar tādiem varot nošaut, tā sakot, pastaigājoties pa Krievijas pilsētām.

Visu sporta veidu uzvarētāju apbalvošana notika vienlaikus karaliskajā stadionā 17. jūlijā. Futbola laukumā bija izveidoti trīs postamenti. Sportisti aiz tiem sarindojās trijās grupās izcīnīto medaļu kārtībā: zelts, sudrabs un bronza. Herolds skaļi izkliedza sportistu vārdus, kas attiecīgajā sporta veidā izcīnījuši pirmās trīs vietas. Uzvarētāji piegāja pie paaugstinājuma, uz kura stāvēja apbalvotājs, kas pasniedza sportistam medaļu: Zviedrijas karalis Gustavs V — zelta, kroņprincis — sudraba, bet princis — bronzas. Ar gadiem lomas mainījās — uz paaugstinājuma stāvēja uzvarētājs, bet sveicēji pie viņa kājām.

Pēc spēļu svinīgā noslēguma banketu sarīkoja turpat futbola laukumā. Visi viesi tika sēdināti pie milzīga galda...

Olimpisko spēļu kopsummā neoficiālajā komandu vērtējumā pirmo vietu izcīnīja Zviedrija — 136 punkti (24 zelta, 24 sudraba un 17 bronzas medaļas).

Somi, kas izcīnīja tiesības startēt paši zem sava karoga, palika ceturtie (9 zelta, 8 sudraba un 9 bronzas medaļas), apsteidzot Franciju un Vāciju. Krievijas impērijas sportistu starts izdevās pagalam neveiksmīgs. Komandu vērtējumā tikai 16. vieta. Kritizēta tika Krievijas Olimpiskā komiteja, uz kuru bez ceremonijām izdarīja spiedienu Krievijas militārās aprindas, kas gribēja par katru cenu savus armijas sporta pārstāvjus redzēt olimpiādē. Šis diktāts noveda pie tā, ka liela daļa olimpiešu bija armijas virsnieki, kuru rezultāti bija vājāki par civilo sportistu sasniegumiem.

Arī Nikolajs Paņins vēlāk savās atmiņās par spēlēm žēlosies, ka Krievijas komandā tika iekļauti pārsvarā armijas šāvēji, nelaižot uz ugunslīnijas civilos, kas bija tehniski labāk sagatavoti un varēja spodrināt cara ērgļa spalvas. Beigu beigās ērgļu spalvu mirdzumam pietrūka barojuma.

Haraldu Blauu un Nikolaju Paņinu saistīja izvēles sakritība. Abi slidoja un abi nodarbojās ar šaušanas sportu. Kas viņus saķēdēja? Pa-cie-tī-ba. Tolaik šie abi sporta veidi no izpildītāja prasīja nežēlīgu pacietību un izturību, gan ar slidām izpildot skolas figūras, gan stāvot uz ugunslīnijas ar ieroci rokā.

Tā bija pirmā medaļa stenda šaušanā cariskās Krievijas sportā. Tikai pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas mēs varējām atgūt Haralda Blaua īsto piederību. Taču visās vēsturiskajās annālēs viņš tā arī palicis Russie — Harry Blau.

KARAVĪRS BEZ ŠINEĻA

1913. gada vasarā tūlīt pēc Politehnikuma beigšanas H. Blaus iestājās par arhitektu Pēterpilī Krievijas Galvenā karaspēka dzīvokļu apgādes pārvaldē, kurā H. Blauu piekomandēja IV Somijas būvkomisijai par vecākā inženiera palīgu. Tāpēc gan pirmās Viskrievijas olimpiskās sacīkstes Kijevā 1913. gadā, gan otrās Viskrievijas olimpiskās sacīkstes 1914. gadā Rīgā šaušanas sportā notika bez viņa līdzdalības.

1915. gadā viņš jau bija vecākais inženieris un Somijā nostrādāja līdz 1917. gada vasarai. Vienu gadu strādāja par arhitektu III inženieru družīnā. Ierakumos nesēdēja un ne pret vienu ieroci nevērsa, kaut arī šaušanas meistarībā viņu bija grūti pārspēt.

LATVIJAS PAVALSTNIEKS

1918. gadā no Somijas pārcēlās uz Valkas apriņķi — Gaujienu. 1919. gadā pieņēma vietu Latvijas dzelzceļu valdē, strādāja Valmierā un Vecgulbenē. Tad bija Ceļu un Būvju virsvaldes būvinspektora palīgs Cēsīs. Šeit saņēma beztermiņa Latvijas pavalstnieka pasi. Viņš jau bija precējies.

1920. gadā atgriezās Rīgā un dzīvoja Antonijas ielā 16a—17.

No 1920. gada līdz 1927. gadam strādāja apdrošināšanas un transporta akciju sabiedrībā Latvija, kur arhitekts nodarbojās ar ēku taksāciju un ugunsgrēku zaudējumu noteikšanu. Blauam bija arī privātprakse, viņš vadīja remonta darbus Apgabaltiesas un Senāta namiem.

Tikpat enerģiski kā pirms kara H. Blaus atsāka darboties dažādās sporta organizācijās: kā daiļslidotājs pārstāvēja I Rīgas Riteņbraukšanas biedrību (I RRB), kurā vadīja arī Tenisa sekciju un piedalījās sporta komisijā.

1921. gadā atjaunoja darbību Baltijas Pareizu medību un šaušanas biedrībā (BPMŠB), kuru pēc diviem gadiem pārdēvēja par Latvijas Pareizu medību un šaušanasbiedrību.

Tā bija pirmā, kas jaunajā valstī 1922. gadā atjaunoja un plaši attīstīja šaušanu pa māla baložiem. Biedrības popularitāti apliecināja lielais biedru skaits, jau 1922. gadā kopā pulcējot 340 biedru. Latvijas vairāk nekā 47 medību biedrību vidū skaitliski lielākās un populārākās bija Latvijas Pareizu medību un šaušanas biedrība un Latvijas Medību biedrība (LMB, dib. 1922. g.). H. Blaus aktīvi darbojās abās.

1925. gadā viņam uzticēja sarunas par abu biedrību apvienošanos. Taču nesekmīgi. Viņu ievēlēja LMB valdē. Un viņš aizgāja no savas pirmās mednieku biedrības...

PAREIZAS ŠAUŠANAS PRINCIPI

Vingrināšanās šaušanā pirmajos Latvijas neatkarības gados Rīgā notika Džutas fabrikā, kura gan bija patālu no pilsētas centra, taču tur bija liels laukums. Apkārt sēta. Tā publika netraucēja šāvējus. Vēlāk izmantoja arī Salamandras fabrikas teritoriju. Pēc Pirmā pasaules kara Džutas fabrikā vēl atradās vairākas baložu sviežamās mašīnas, taču tām bija jāliek jaunas stiprākas atsperes.

1923. gadā sportists lietpratējs, kā Haraldu Blauu dēvēja BPMŠB Sporta komisijas sēdes protokolētājs, biedrības sekretārs Mārtiņš Birkens (arī izcils baložu šāvējs), izstrādāja vispārējo šaušanas sacīkšu kārtību un noteikumus, arī māla baložu šaušanas noteikumus. Lūk, fragments no viņa izstrādātajiem noteikumiem:

„Mašīnai jābūt apslēptam no šāvēja, ar atsevišķu uzvallējumu, lai šāvējs nemanītu, kādā virzienā tiks māla balodis mests. Sviedējam jābūt neitrālam, jāsviež visiem sacīkstes dalībniekiem vienādos virzienos mālu baloži. Uz katru māla balodi pieļaujami divi šāvieni. Šaušana notiek ar divstobru bisi. Jo mazāks skaits šāvienu, bet iespējami precīzāki šāvieni noteiktam baložu skaitam, jo tas ir sacīkstes uzvarētājs un goda algas ieguvējs. Baložus var izsviest sacīkstēs gan pēc šāvēja komandas, gan baloži jāsašauj noteiktā laikā. Karstā laikā, lai baloži nepaliktu mīksti, tos jātur ēnā vai aukstā ūdenī. Goda algas neizsniedz tiem sacīkstes dalībniekiem, kuri nesašauj nevienu balodi...”

Tāda, lūk, ir šaušana pa māla baložiem neatkarīgās Latvijas pirmajos gados!

1923. gadā viņam kopā ar M. Birkenu un Viktoru Lapčinski uzticēja sarīkot III Latvijas olimpiādi šaušanā. Pats startēja sacīkstēs pēc paša izstrādātajām šaušanas sporta regulām. H. Blaus jau bija LMB komandas sastāvā un izcīnīja 3. vietu.

MEISTARS UN DAUDZVEIDĪBA

1924. gada 7. maijā notika LPMŠB valdes sēde, kurā viens no jautājumiem bija dalībnieku sūtīšana uz VIII Parīzes olimpiskajām spēlēm. Tā kā viena dalībnieka sūtīšana uz šaušanas sacīkstēm izmaksāja 40 000 Latvijas rubļu un piedevām pieteikšanās gala termiņš noteikts Parīzē līdz 10. maijam, tad „ievērojot to, ka tik īsā laikā nav vairs iespējams kādu no sportistiem pieteikt, kā arī ar līdzekļu gauso vākšanu, pie kam, cik redzams, citas no Rīgas un vispār Latvijas šaušanas sporta biedrībām par to nav interesējušās, kamdēļ sporta komisija nolemj šaušanas sporta piekopēju sūtīšanu uz Parīzi neorganizēt un uzskatīt jautājumu par galīgi izlemtu”.

Kaut arī H. Blaus bija labā sportiskajā formā, otras olimpiskās spēles viņam gāja secen.

Divdesmitajos gados viņa meistarība nemazinājās, bet pakāpeniski pilnveidojās. Ilustrētajā žurnālā Mednieks un Makšķernieks regulāri tika vērtēti šāvēju sacensību rezultāti. 1926. gadā žurnāls publicēja rakstu Piezīmes pie Vislatvijas meistarsacīkstēm šaušanā.

„Pirmo vietu un līdz ar to arī Latvijas šāvēju meistara tituli 1926. gadā ieguva arhitekts Haralds Blaus (no Latvijas mednieku biedrības). Blaus ir jau vecs un vispusīgs sportsmens. Viņam ir teicami sasniegumi daiļslidošanā un tenisa spēlē. Blaus ir nosvērts un aukstasinīgs, prot savaldīties, kas daudz nozīmē kritiskos brīžos. Gribētos teikt, ka viņam ir vai ideāli pareizs šaušanas tehnikas paņēmiens, kas savukārt garantē labus rezultātus. Blaus ir tiktāl ievingrinājies, ka, šauteni gatavībā turot, vajadzīgā momentā ar ideālu pareizību piespiež to pie pleca. Viņš reizē ar to tūdaļ uztver mērķi.

Viņam nav vajadzīgs mērķēt vai koriģēt, tālab, ka šautene gulētu nepareizi pie pleca. Šis sasniegums ir ilggadīga treniņa sekas un nav gūts vieglā ceļā. Tas liecina arī par tehnikas izpratni un zināšanu inteliģenci. Blaus arī nepraktizē piebakošanu, kad signalizēts ar zvaniņu, ka balodis sagatavots izlaišanai un gaida šāvēja dod.

Šo paņēmienu — piebakošanu, praktizēja visi pārējie sacīkšu dalībnieki un ar visai sliktiem rezultātiem. Es novēroju, ka vai visos gadījumos, kad šāvēji netrāpīja, tiem šautenes gulēja nepareizi pie pleca, vai nu par augstu, vai zemu un šāvējiem nācās grūti uztvert mērķi. Pa lielum lielai tiesai izlikās, ka šādos gadījumos tiek šauts uz labu laimi, bet ne ar noteiktu pārliecību par trāpīšanu.

Blaus ir tik tāļu ievingrinājies, ka visā ātrumā, resp., sviedienā, tam šautene vienmēr guļ pareizi pie pleca. Man šķiet, ka pie ātrās šaušanas šāda pareizība dod vismaz 50 % priekšrocības. Protams, arī ierocim un lādiņu pareizai sagatavošanai ir ļoti liela nozīme, ko arī Blaus ir bij ievērojis pilnā mērā. Vēl jāatzīmē, ka šaušanas poza Blauam ir glīta, jā, pat daiļa, kas arī olimpiādēs gūst panākumus.”

1927. gads. H. Blaus kļuva par Kita-Kitela sudraba kausa īpašnieku un LMB rīkoto sacīkšu rekorda īpašnieku — no vietas bez pārtraukuma sašaujot 74 baložus.

Prese pārmeta viņam universālismu, jo viņš šāva no visādiem ieročiem — ar pistoli, mazkalibra ložu bisi pa kustīgu mērķi, pa māla baložiem, piedalījās individuālajās un komandu sacīkstēs, startēja šaušanas daudzcīņā — pieccīņā. Viņa meistarība bija fenomenāla. Šo iespēju daudzveidībā iezagās neveiksmes. Viņa māla baloži sacīkstēs bieži vien palika dzīvi — nesašauti. Viņš pārāk daudz eksperimentējot, mainot bises no reizes uz reizi.

Sacensību laikā sportists izšāva apmēram 135 lādiņus, katrs šāviens maksāja 30 santīmus. Tātad viens sacensību veids prasīja apmēram 40—50 latus. Bet H. Blaus vienās sacensībās mēdza startēt divās, trijās un pat vairāk disciplīnās...

Arī treniņos jāšauj daudz vairāk. Šis sporta veids bija un ir ļoti dārgs. Ar to varēja nodarboties tikai turīgi cilvēki. Gan 18. un 19. gadsimtā, gan 20. un 21. gadsimtā. Dārgs vienmēr.

GRĀMATAS AUTORS

„Šaušana ir māksla šī vārda pilnā nozīmē. Šaut var iemācīties ikkatrs, bet meistars šaušanas mākslā būs tikai tas, kam šī māksla ir iedzimta. Šīs mākslas personīgi nepieciešamie pamati ir: izveicība, labi nervi, labas acis, ātra uztveršanas spēja un citas šāvēja fizioloģiskās īpašības un spējas.”

Ar šiem vārdiem aizsākas Haralda Blaua sarakstītā un 1935. gadā izdotā grāmata Šaušanas māksla ar skrotīm. Grāmatā ievietotas viņa paša zīmētās ilustrācijas.

Dzīvē viņš bija kluss un mazrunīgs, nemēdza sniegt plašas intervijas, liekot sevi vērtēt pēc darbiem. Tāpēc grāmata ir ne tikai prasmju apguves līdzeklis, kā pareizi izmantot ieroci, šaut un trāpīt mērķī, pareizi medīt, bet arī H. Blaua pasaules redzējums un izjūta...

Par apzīmējumu māla baloži autors izteicās visai skeptiski. Viņam diez ko nepatika no vācu valodas aizgūtie Tontauben Jo, lūk:

“Asfalta šķīvīti līdz šim pie mums nosauca par māla balodi, kas ir tulkojums no vācu Tontaube. Bet, tā kā asfalta šķīvītim nav ne mazākās līdzības ar balodi, ne arī tas pagatavots no māla, bet gan līdzīgs šķīvītim un izgatavots no asfalta, es atrodu, ka nosaukums asfalta šķīvītis ir daudz piemērotāks.”

1935. gads tāpat kā nākamais Berlīnes olimpisko spēļu gads ir H. Blaua meistarības labākie gadi. Latvijas meistars un rekordists, žurnālistu vērtējumā, ir

„pati pilnība. Viņš sasniedzis jau 99 punktus no simta. Tikpat ideāla ir viņa uzstāšanās, un katram viņa šāvienam var sekot ar lielāko baudu. Tie ir precīzi kā mehāniskā vesera sitieni un visi centra šāvieni. Var ieteikt jaunai sportistu saimei ņemt Blauu kā paraugu. Mūsu šaušanas sacīkstēs viņa skola jāatzīst par pilnīgāko”.

Un tomēr trešā olimpiāde 1936. gadā viņam iet secen tāpat kā otrā 1924. gadā.

MEDNIEKS, KINOLOGS

„Īstam medniekam jābūt dabas mīlētājam un zvēru un putnu saudzētājam.”

Arī šie ir viņa sarakstītās grāmatas vārdi. Ja reiz tādi teikti, tad droši vien arī autoram pašam jābūt medniekam. Žurnāls Mednieks un Makšķernieks atklāj vēl kādu citu H. Blaua dzīves šķautni: mednieks. Bet kas ir mednieks bez suņa?

Pirmā Latvijas medību sporta piederumu un suņu izstāde notika Rīgā, Ķeizardārzā, 1923. gada 6.—8. oktobrī. Izstādi apmeklēja pats Valsts prezidents Jānis Čakste ar ministru svītu.

Vairāk nekā 170 suņu vidū trešo godalgu saņēma H. Blaua āpšu dzinējs — taksis Fips, bet viņa angļu seters Džims — II šķiras godalgu — alus darītavas K/S Kymmel dāvāto sudraba portsigāru.

Par īstu balvu ieguvēju kļuva viņa angļu seters Stella. Jo, lūk, šim sunim bija laba un eleganta stāja, tas bija tik paklausīgs, ka labi reaģēja uz svilpienu un rokas mājienu, darbojās pēc katras saimnieka kustības un „pilnīgi atradās sava vadītāja rokās”. Piņķu pļavās precīzi uzrādīja irbes un izcēla tās. Vēlāk pēc šāviena pareizi pienesa putnu saimniekam pie kājām. Tikai dažreiz savu nevainojamo dresūras numuru piemirsa un kādreiz visai nesmuki aizdrāzās pakaļ uzspurdzošajiem cīruļiem.

Izstādes rīkoja regulāri un arī turpmākajos gados tajās piedalījās H. Blaus. Viņš ļoti aktīvi darbojās Latvijas Mednieku biedrības Kinoloģijas sekcijā, ko pats bija lolojis un radījis 1926. gadā.

Divdesmito gadu vidū Blaus uz pilnu klapi darbojās putnu suņu sacīkšu komisijā. Eksperta lomā tiesāja sacīkstes. Ja viņš nebija suņu eksperts, tad bija ieroču eksperts. Ja ne eksperts, tad — dalībnieks...

TIESNESIS

Kādu brīdi formāli H. Blaus bija Latvijas Ziemas sporta savienības Daiļslidošanas sekcijas vadītājs. Tā kā viņš 1930. gadā neapmeklēja nevienu valdes sēdi, tad sekcijas vadību uzticējaUniversitātes Sporta pārstāvim Pēterim Lejiņam. Viņa dzimtas šūpulis Magrijas atradās pavisam netālu no Jaundalbju mājām.

Viņiem bija solīda gadu starpība — vairāk nekā 20 gadu, taču abi kopā slidoja gan Esplanādes slidotavā, gan Latvijas Sporta biedrības un Uniona laukumā. Vēlāk viens slidoja, otrs tiesāja. P. Lejiņš sasniedza akadēmiskajās aprindās laba daiļslidotāja un ievērojama zinātnieka slavu, otrs — ziemas sporta savienības cieņas pilnu attieksmi. H. Blaus savienības sēdēs vienmēr sacensību tiesnešu kandidātu sarakstos ieņēma pirmo vietu. Aiz viņa sekoja citi. Viņa prasme vērtēt jaunos daiļslidotājus vienmēr tika īpaši atzīta.

1933. gadā valsts 15 gadu pastāvēšanas svētkos ar nozīmi Par nopelniem apbalvoto skaitā kā divu sporta veidu pārstāvis tika nominēts daiļslidotājs un stenda šāvējs Haralds Blaus.

H. Blaus 1931. gadā ziedoja ceļojošo balvu daiļslidošanā — meistarsacīkšu uzvarētājam obligātajās figūrās. 1938. gadā kristāla kausu meistarklasē ieguva trīsdesmito gadu izcilākais daiļslidotājs Jānis Zīverts.

SKOLOTĀJS Haralds Blaus tāpat kā tēvs stājās auditorijas priekšā, lai skolotu. No 1927. gada līdz 1937. gadam H. Blaus pasniedza būvmācību Rīgas Valsts tehnikumā.

Kādu viņu nofiksējis foto objektīvs? Līdz Pirmajam pasaules karam fotogrāfus vairāk interesēja atlētiskas figūras. Slavenais fotogrāfs Roberts Johansons bildēja Rīgas cīkstoņus un svaru cēlājus. Pirmos atlētus: skaistus, spēka pilnus, iznesīgus vīriešus. Figūru zīmētāji nav viņu vidū. Tātad nekā...

Pavisam neparasta ir pirmā profesionālā latviešu sporta fotogrāfa Oto Sprūdes uzņemtā bilde, kurā redzam Haraldu Blauu slidojam. Skatā no augšas iezīmējas tikai slidotāja mugura. Melnbalts siluets ar dīvainām ķermeņa proporcijām. Pati fotogrāfija ierāmēta ovālā. Asimetriska un kariķējoša. Ļoti grafiska. Varbūt, ka tas ir moments pirms kāda lēciena, bet varbūt — kādi soļi uz ledus.

Ja nebūtu paraksta, nekad neuzzinātu, ka tas ir pirmais izcilākais latviešu daiļslidotājs, daiļslidošanas sporta celmlauzis. Bilde tapusi 1926. gadā, kad H. Blaus kļuva par pirmo Latvijas meistarsacīkšu uzvarētāju daiļslidošanā.

Divdesmito gadu bildēs — H. Blaus citu slidotāju vidū izceļas ar savu melno kostīmu un sev tik raksturīgomazu apaļu karakula ādas cepurīti galvā, kādas nēsāja daiļslidotāji pirms Pirmā pasaules kara. Atturīgs, nedaudz vecmodīgs. Tāds viņš visbiežāk redzams daiļslidotāju pulciņā Esplanādes laukumā iepretim Valsts mākslas muzejam.

Tikpat neiztrūkstošs ir viņa tauriņš. Vai tās bija Latvijas Sporta organizācijuapvienībasun Latvijas Olimpiskās komitejas rīkotās svinības ar labāko šaušanas sporta pārstāvju apbalvošanu par sasniegumiem 1934. gadā, vai mednieku biedrību rīkotās lauku sacīkstes sporta suņiem, vai pasaules meistarsacīkstes. Pat uz starta... Visur viņš bija redzams ar savu neiztrūkstošo tauriņu.

PĒDĒJAIS LIELAIS STARTS

1937. gada vasara. H. Blaus startēja Helsinkos pasaules meistarsacīkstēs šaušanā. Šo meistarsacīkšu varonis Kārlis Kļava, kas izcīnīja zelta medaļu šaušanā ar automātisko pistoli, iemūžinājis Latvijas valsts vienības gaitas Helsinkos. Kārlis cītīgi fotografējis. Bildēs redzams H. Blaus kopā ar citiem Latvijas valsts vienības dalībniekiem — māla baložu šāvējiem — M. Birkertu, A. Krūmiņu, J. Jansonu un V. Fridbergu.

Viena fotogrāfija no Helsinku sērijas šķiet īpaša. Kārlis Kļava noķēris momentu, kad meistars stāvējis netālu no pasaules meistarsacīkšu rezultātu tabulas. Labajā rokā žakete un platmale, kreisajā tik tikko samanāma cigarete. Skatiens vērsts uz leju. Fonā rezultāti. Kalsna seja, kalsns stāvs, mati gludi saķemmēti uz sāniem, mazas ūsiņas (tādas pašas kā Vācijas fīreram), augums sadudzis, skatiena nav. Absolūtā pusmūžā stāvošs vīrietis savas sporta karjeras noslēgumā. No 300 iespējamiem ar 276 sašautiem baložiem divdesmit piektais pasaulē...

VĪRS UN TĒVS

Pēc Pirm­ā pa­sau­les ka­ra, kad 1920. gadā H. Blaus bija pārcēlies uz dzīvi Rīgā, viņš jau bija precējies ar Elzu Grīnbergu (dz. 1894. gada 18. janvārī Valmierā). Dēls Haralds piedzima 1927. gada 18. jūnijā, bet meita Rita Zigrīda — 1928. gada 11. maijā.

1938. gadā Haralds Blaus pazūd no redzesloka. Ne sporta presē, ne biedrību protokolu grāmatās viņa vārds neparādās.

1939. gadā Blaui izrakstījās no savas pēdējās dzīvesvietas Baložu ielā 14.           H. Blaus pārcēlās uz sievas dzimtajām mājām Valmieras pusē — Kaugurmuižas Ķiguļiem,kur bija aptuveni 100 hektāru liels īpašums. Te jau trīsdesmitajos gados tika izveidota sporta suņu audzētava. Pats meistars jau bija slims...

2006. gada vasarā Latvijas Sporta muzeju apciemoja H. Blaua dēls — Haralds Blaus juniors. Viņš dzīvo Amerikā, bet vasarās atgriežas Latvijā. Daudzus gadus nostrādājis aviokompānijās.

Pilnībā jāpaļaujas uz viņa atmiņām par tēva privātās dzīves faktiem un izceļošanu no Latvijas uz Vāciju.

„Pa­pam bi­ja trīs mā­sas. Ma­nas mam­mas vārds ir El­za. Elzas un Haralda tē­vi bi­ja ār­sti. Abi dak­te­ra kun­gi sa­ru­nā­ja. Kad Ha­ralds būs iz­stu­dē­jis, tad būs kā­di 28 gadi...

Tad El­za būs vi­ņam pa­rei­zā par­tne­re... Viņa Pirmā kara laikā bēga uz Zviedriju un drusciņ dzīvoja arī Somijā. Vi­ņai bi­ja va­lo­das. Vi­ņas tēvs Elzu sūtīja uz Sor­bo­nas uni­ver­si­tā­ti Pa­rī­zē mācīties franciski un kaut kur An­gli­jā. Mā­te pra­ta an­glis­ki, fran­cis­ki, krie­vis­ki un vā­cis­ki. Tā­pēc arī vi­ņa da­bū­ja dar­bu — steno­grā­fistes un ma­šīn­rak­stī­tājas vietu Rumānijas sūtniecībā. Viņa bija diplomātiskajā darbā. Tā­tad Lat­vi­jā se­viš­ķi dau­dz tā­du sieviešu nebija. Vi­ņi abi di­vi strā­dā­ja. Un mā­te var­būt pel­nī­ja vēl vai­rāk ne­kā tēvs. Jā, fi­nan­ses, cik es zi­nu, bi­ja kār­tī­bā. Vien­mēr.

Rī­gā mā­cī­jā­mies 4. pa­mat­sko­lā. Tas ir Āgens­kal­nā.

Tēvs nebija se­viš­ķi stingrs. Nē. Viņš iz­li­kās stingrs. Bet to spor­tu — jā. Tur bi­ja jā­klau­sa. Tēvs aiz­ve­da sli­dot, kad man bija de­vi­ņi gadi uz Latvijas Sporta biedrības laukumu... Vol­de­mā­rs Vil­nie­ks bi­ja mums tre­ne­ris.

Bija jāslido. Un tas bi­ja jā­da­ra un jā­krīt. Sim­tām rei­zes. Ar to sli­do­ša­nu, kā tu lēk­si, kā tu iz­da­rī­si, kad ne­mā­ki, ne­vari, tāpēc jā­krīt vi­su lai­ku. Uz le­dus taisī­jām tos ci­pa­rus — tās sko­las fi­gū­ras, kas to­reiz bi­ja se­viš­ķi sva­rī­gas. Tagad ot­rā­di viss ir. Ta­gad brī­vais stils ir sva­rī­gāks.

No slidošanas man ne­kas nepatika. Nē. Ne lēkt, ne griezties. Māsai var­būt drus­ciņ la­bāk nekā man. Bet bi­ja jā­da­ra. Tēvs li­ka. Šaus­mī­gi. Tas ir bries­mī­gi! Šau­ša­nā arī ar ma­ni mē­ģi­nā­ja. Es ne­gri­bē­ju. Es ne­gri­bē­ju tā­dus mā­la ba­lo­žus. Es vis­pār ne­gri­bē­ju ne­ko šaut. Pa­ti­ka muļ­ķo­ties un dau­zī­ties. Vo­lej­bo­lu spē­lēt.

Amerikā visas medaļas ir saglabājušās. Tās ir ieliktas rāmī. Arī Stokholmas. (..) Viņš pats par Stokholmu nekad nestāstīja. Nē. Viņš nebija stāstītājs vispār. Bija samērā kluss. Mēs jau arī neinteresējāmies. Mums tad bija desmit vienpadsmit gadi. Kad varēja vairāk sarunāties, tad jau viņa paša vairs nebija. No mammas varēja visu ko uzzināt. Bet tad arī vairs mammas nebija, tad neko. Mamma bija dzīvāka. Prata runāties. 

Paps arī la­bi pra­ta glez­not. Glez­not ar ūdens krā­sām... Daudz ko... Ļo­ti la­bi. Un ar tu­šu zīmēja pa lie­lā­kai da­ļai dzīv­nie­kus. Ar mel­lu tu­šu. Bil­dī­tes. Ļo­ti la­bas. Ap­dā­vi­nāts bi­ja... Mums vēl da­žas bil­des no tiem Ķi­gu­ļiem ir saglabājušās. Mēs pa­ņē­mām līdz­i no Latvijas. Ori­ģi­nā­lās. Tā zīmēšana ne­bi­ja viņa pro­fe­si­ja.

Ri­ta, ma­na mā­sa, appre­cē­jās ar ame­ri­kā­ņu ka­ra­vī­ru Vā­cijā. Vi­ņam bei­dzās die­nē­ša­na, un vi­ņi aiz­brau­ca uz Ameriku.

Es pa­li­ku ar mam­mu Vā­ci­jā. Mā­cī­jos un spē­lē­ju te­ni­su.

Mēs fak­tis­ki bez kaut kā­das nau­das at­stā­jām Vā­ci­ju un de­vā­mies uz Ame­ri­ku ar mam­mu.”

BĒGLIS

Otrā pasaules kara notikumi Haraldu Blau un viņa ģimeni — māti Liliju Blauu, sievu Elzu un bērnus — dēlu Haraldu un meitu Ritu Zigrīdu —  aizveda tālu prom no dzimtenes...

„Mamma caur sūtniecību kara sākumā dabūja atļauju izbraukt uz Vāciju.

Pē­dē­jo lie­tu — šau­ša­nas in­stru­men­tu — sa­cen­sī­bu me­dī­bu bi­si kaut kā mēbe­lēs ie­li­kām. Pēc ka­ra Vācijā vi­siem ie­ro­či bija jā­no­dod. Tad pat mammai pa­li­ka drus­ciņ bai­les. Tēvs vairs ne­dzī­vo­ja. Kaut kāds ame­ri­kā­ņu virs­nieks to no­pir­ka no mums. Brī­nos, ka ma­ni ne­ie­li­ka cie­tu­mā. Es gā­ju un pie­dā­vā­ju. Par to mēs va­rē­jām drus­ku ēša­nu ie­pirkt. Pā­ris ap­avus. Tie bi­ja slik­ti lai­ki. Diez­gan, bet vā­cie­šiem arī bija slikti. Jā.”  

1945. gada 4. jūnijā Augsburgā pēc ilgstošas plaušu slimības mira Haralds Blaus. Gadu pirms viņa — 1944. gada 25. jūnijā mūžībā aizgāja māte — Lilly Blau (dati publicēti 1991. gada izdevumā — Karinas Borbeli sastādītajā grāmatā Vācbaltu piemiņas grāmata. Mūsu mirušie 1939 — 1947).

„Ka­pa vie­ta ir lik­vi­dē­ta. Es ne­bi­ju mā­jā, kad tēvs no­mi­ra. Mani paņēma no sko­las pē­dē­jā ga­dā gai­sa spē­ku iz­pa­lī­gos... Tāds arī es bi­ju Vā­ci­jā. Mēs vi­si ti­kām mo­bi­li­zē­ti pus­ar­mi­jā. Tai pa­šā lai­kā sko­lā arī vēl pa da­ļai gā­jām. Sko­lo­tā­ji at­brau­ca uz to militāro no­met­ni pie liel­ga­ba­liem. Mācījāmies šaut uz ame­ri­kā­ņu un an­gļu lid­ma­šī­nām.

Tēvu kre­mēja. Īs­ti ne­kas vairs nav pa­li­cis pār­i no kapa vietas. Tā kā­dus 20 ga­dus tur tu­rē­jās, un tad vā­cie­ši ... Vi­ņiem arī vai­rāk un vai­rāk cil­vē­ki mira. Lik­vi­dē­ja to vie­tu.

Fak­tis­ki tā tēva sli­mī­ba ie­ra­dās labi sen. Tā bi­ja vi­ņa pa­ša vai­na. Vi­ņam bi­ja tem­pe­ra­tū­ra un gri­pa. No sli­do­ša­nas tā bi­ja. Viņam tas jā­da­rot un jāejot uz to slidošanu ar vi­su gri­pu. Te­pat Lat­vi­jā. No tā tas iz­cē­lās...”

Slimība nāca lēni cauri gadiem.

„Mam­ma mi­ra pie mā­sas Ta­ko­mā, Va­šin­gto­nas šta­tā. Mā­sa vien­reiz ga­dā aiziet uz ka­piem. Pa­ras­ti mam­mas dzim­ša­nas die­nā — 18. jan­vā­rī.

Mam­ma mums bi­ja pie­mērs. Mums abiem di­viem. Mam­ma mūs ne­audzi­nā­ja līdz desmit vienpadsmit gadiem, un tad, pro­tams, ar pēc četrpadsmit Vā­ci­jā. Auk­les bija un kal­po­nes bija mūsu audzināšanai. Mamma gri­bē­ja mūs re­dzēt... Bet vi­ņa dar­bā strā­dā­ja pil­nā slo­dzē. Un tur ta­ču ne­varē­ja ar bēr­niem ņem­ties. Mi­nis­tri­jā, kat­rā zi­ņā nē. Mam­ma mums bi­ja mī­ļā­kais cil­vēks.”

Pēdējais joks, ko liktenis izspēlēja ar olimpieti — dzimtenē viņu apglabāja gadu agrāk. Populārais laikraksts Sporta Pasaule 1944. gada 3. jūlijā ievietoja nekrologu ar foto. Atvadu vārdi parakstīti ar iniciāļiem J. Z. Tas bija sporta žurnālists Jānis Zariņš, kuram pašam drīz vien otrajos Ziemassvētkos (25.12.1944.) aprāvās mūžs Lestenes pusē Kliģu muižā pie Jāņa kroga.

Tā arī neuzzinot, ka Haralds Blaus vēl ir dzīvs.

EPILOGS

Pēc daudziem gadiem, kad H. Blaus jau atdusējās Augsburgas kapsētā un kad latviešu sporta vēstures pētnieki, sporta žurnālisti V. Čika un A. Šmits vāca materiālus savai nākamajai grāmatai, profesors Pēteris Lejiņš atklāja savu Haraldu Blauu: „Blaua stiprā puse daiļslidošanā bija obligātās skolas figūras, bet vājums — brīvais slidojums, ko viņš pats labi apzinājās. Kamēr Blaus startēja daiļslidošanā, viņam Latvijā nekad nenācās zaudēt. Mūsu daiļslidošanas sports tolaik gan ne tuvu nebija tik augstā līmenī kā Blaua otra mīlestība šaušana. Blaus bija īsts džentlmenis kā sporta laukumā, tā ārpus tā. Viņš bija pati pieticība un iecietība, bez kādām pretenzijām vai iedomības. Vienu gan varu teikt: to sporta nozari, ko viņš bija pasācis, tai pieķērās no sirds, strādājot ļoti daudz un smagi, lai sevi izkoptu un vienmēr būtu augstākā sportiskā gatavībā.

Arhitekta Haralda Blaua personīgo draudzību manos aktīva sportista gados es vērtēju ļoti ļoti augstu. Par viņu man palikušas tikai vislabākās atmiņas.”

H. Blaua tēvs Kārlis Blaus savā lugā Latvietis vācu ādā vārdus latvietis un latvieši rakstīja ar lielo burtu. Viņa dēls ierēdņa anketā pretī tautības ailītei rakstīja latvietis.

Arī mēs droši varam rakstīt: „Pirmais Lielais Latvietis, Olimpietis Haralds Blaus.”

Foto: no Latvijas Sporta muzeja fondiem

Autori:   Rita Apine