CĪRULIS Eduards Dāvida d., Dr. med. vet. h. c.    

   *1872. III 29. Jēkabnieku pag.; Ūziņos, "Kalnamačās".

Māte - Anna dz. Kalniņš;

Sieva - Alise dz. Hiršs.                                  

 + 1940. I 21. Taurkalnes pag.                

1895. beidzis Jelgavas klasisko ģimnāziju,                

1895/1899. beidzis Tērbatas veterināro institūtu,                

1899/1901. veterinārārsts Bauskā,                

1901/1903. Krievijas armijā, veterinārārsts,                

1904/1905. Krievu Japānu karā,                

1905/1912. pilsētas un apriņķa veterinārārsts Bauskā,                

1914/1918. Krievijas armijā,                

1918/1920. Denikina armijā Krimā,                

1920/1922. Latvijas veterinārās pārvaldes priekšnieka palīgs,                

1922/1937. Latvijas veterināras pārvaldes priekšnieks,                

1928. XI 14. apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru # 567,                

1933. XI 16. apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa III šķiru # 803,                

1937. pensionēts.                

Latvijas Universitātes mācības spēks.                

Apbalvots ar Beļģijas Kroņa ordeņa IV šķīru.                

Korporācijas „Latvia’s“ filistrs,                

Veterinārārstu biedrības dibinātājs.                

  Apglabāts Taurkalna kapos, Bauskas apriņķī.  

Avots:       „Es viņu pazīstu”, R. 1939.

                 „Universitas“ # 6/1940.               

                  „Jaunākās Ziņas“ # 18/1940. 

Latvijas Veterinārārstu Žurnāls Izdošanas datums:1940.01.01 Izdevuma numurs:1

Piemiņai.

Bijušā Zemkopības ministrijas veterinārpārvaldes priekšnieka Dr. mcd. vet. h. c. Eduarda Cīruļa pēkšņā nāve 1940. g. 21. janvārī dziļi satrauca un sāpināja visu mūsu veterinārdarbinieku saimi. Dr. Cīrulis bija viens no vecākiem mūsu veterinārārstiem. 1937. g. 29. martā viņš atskatījās uz vienā darbā un rūpēs nostaigātiem 65 mūža gadiem. Viņam, tāpat kā daudziem citiem mūsu vecākās paaudzes darbiniekiem, ir nācies savā arodā strādāt gan tepat dzimtenē, gan arī ārpus tās.

E. Cīrulis dzimis 1872. gadā Ūziņu (tagad Jēkabnieku) pagasta „Kalnamačās", kas piederēja viņa vecākiem. Viņa vecākus Dievs bija svētījis ar palielu bērnu pulciņu — pieciem dēliem un divām meitām. Eduardam, kā vienam no vecākiem bērniem, vajadzēja jau agrā jaunībā sastapties ar visādām dzīves grūtībām un pelnīt līdzekļus, lai varētu sasniegt sprausto mērķi — augstāko izglītību un palīdzēt arī citiem brāļiem un māsām. Viņa apbrīnojamā enerģija un uzupurēšanās viņam palīdzēja pārvarēt grūtības un kāpt arvienu augstāk.

Pēc Jelgavas klasiskās ģimnāzijas beigšanas 1895. gada rudenī E. Cīrulis iestājās Tērbatas veterinārinstitūtā, ko beidza 1899. gadā ar veterinārārsta grādu. Cīrulis iesāk brīvpraksi Bauskā, bet jau 1901. gadā bij. Krievijas iekšlietu ministrija viņu komandē atkalpot stipendiju uz Aizkaukāzu, kur toreiz plosījās liellopu mēris. No turienes viņu iesauca karadienestā, kur tas bija veterinārārsts kādā kavalērijas pulkā, kas atradās Lodzā. 1903. gadā Cīrulis izbeidz karavīra gaitas, atgriežas dzimtenē un uzsāk atkal brīvpraktizējoša veterinārārsta gaitas, šoreiz Saldū. Tomēr ilgi tur viņam nebija lemts darboties, jo iesākās krievu un japāņu karš, un Cīruli nosūta uz tālajiem austrumiem par kara veterinārārstu. Pēc kara izbeigšanās 1907. gadā Cīrulis atgriežas atkal Bauskā, kur līdz 1912. gadam darbojas gan kā pilsētas, gan kā apriņķa veterinārārsta vietnieks. Dažus gadus pirms pasaules kara Cīrulis bija Zēligmaņa un Co eksportkautuves vecākais veterinārārsts Liepājā. Pasaules karam sākoties, 1914. gadā Cīruli iesauc atkal krievu armijā. Līdz 1918. gadam viņš bija kara veterinārārsts Rumānijas frontē, pēc tam aizbrauca uz Krimu, bet tur viņu mobilizēja Deņikina armijā.

Latvijā E. Cīrulis atgriežas caur Konstantinopoli (Istambulu) un Rietumeiropu 1920. gadā un iestājas veterinārpārvaldes dienestā kā valdes priekšnieka palīgs. Par veterinārvaldes priekšnieku viņu iecēla 1922. gada 1. janvārī, bet vēlāk par Z. M. veterinārpārvaldes priekšnieku. Par pārvaldes priekšnieku Cīrulis bija līdz 1937. gada jūlijam, kad, maksimālo vecumu sasniedzis, aizgāja pensijā. Savā ilgajā darbā veterinārpārvaldē Cīrulis ir bijis intelliģents un taisnīgs veterinārlietu kārtotājs un mūsu administrācijas organizētājs.

Ārpus amata pienākumiem viņš ir pratis atlicināt laiku arī sabiedriskam darbam un piedalījies vairākās biedrībās un organizācijās, veterinārārstu biedrībā, tās pirmo statūtu izstrādāšanā un biedrības nodibināšanā. Cīrulis ir mūsu biedrības dibinātājs un bija tās valdes loceklis no biedrības nodibināšanas dienas līdz 1938. gada aprīlim. Raksturā humāns, noteikts un taisnīgs, Cīrulis bija iemantojis daudz draugu un cienītāju nevien savā profesijā, bet arī citās aprindās. Sevišķi mednieku starpā nelaiķa vārds bija populārs. 

Par sekmīgu amata darbību nelaiķis bija apbalvots ar vairākām goda zīmēm un ordeņiem, no kuriem minami Triju Zvaigžņu 3. šķiras ordenis un Beļģijas IV šķiras Kroņa ordenis.

Jau kā skolēns E. Cīrulis bija sadarbojies ar toreizējiem vakarniekiem un studenta gados rakstus par savas speciālitātes jautājumiem ievietojis «Zemkopī", «Baltijas Vēstnesī" u c.

1940. g. 30. janvārī E. Cīruli izvadījām no viņa lauku mājām — Taurkalnes pagasta «Baltvartūniem" uz Taurkalna kapiem, kur apglabājām blakus viņa audžudēlam, kas nomira priekš pāris gadiem. Bērēs piedalījās daudz radu un draugu, pazīstamu un apkārtējie kaimiņi, kā arī daudz pārstāvju no Vidzemes, Zemgales, Kurzemes un Latgales novadiem. Latvijas veterinārārstu biedrības vārdā tradicionālo granīta plāksni uz kapa nolika biedrības priekšnieks prof. M. Rolle. Pēc nelaiķa sēro viņa dzīves biedrene un visa mūsu veterinārārstu saime.

Vieglas smiltis!

K. A.